Tad uzbruksim viņiem tagad, izmantojot viņu nebūšanas! — princis iesaucās.
Mēs vēl neesam atguvušies no mūsu līdzšinējām uzvarām, — Herhors dzedri atteica un sāka atvadīties no Ramzesa.
Vai tiešām uzvaras mūs novājinājušas? — troņmantniekam izlauzās. — Mēs taču savedam bagātību kalnus!
— Arī cirvis cērtot atcērtas, — Herhors izmeta un izgāja laukā,
Ramzess saprata, ka visuspēcīgais ministrs nevēlas kara, lai gan pats ir armijas galva.
— Redzēsim, — viņš pie sevis nočukstēja.
Dažas dienas pirms aizbraukšanas Ramzess tika uzaicināts pie ķēniņa. Faraons sēdēja viens marmora zālē, un četras ieejas sargāja nūbiešu sargi.
Līdzās ķēniņa krēslam stāvēja soliņš princim un neliels galdiņš, uz kura atradās dokumenti, uzrakstīti uz papirusa. Zāles sienas bija rotātas krāsainiem plakanciļņiem, kas attēloja zemkopja darbu, bet kaktos stāvēja Osīrija statujas ar grūtsirdīgu smaidu uz lūpām.
Kad Ramzess pēc tēva uzaicinājuma apsēdās, ķēniņš sacīja viņam:
— Saņem, dēls, savus armijas komandiera un vietvalža dokumentus. Nu ko, acīmredzot pirmās valdīšanas dienas nogurdinājušas tevi?
— Kalpodams jūsu majestātei, es iegūšu spēkus.
— Glaimotājs! — faraons pasmaidīja. — Iegaumē, es nevēlos, lai tu pārpūlētos… Izklaidējies — jaunībai vajag līksmības … Tas gan nenozīmē, ka tev nebūs jākārto svarīgas darīšanas.
— Esmu gatavs.
— Vispirms… Vispirms es tev atklāšu savas rūpes. Mūsu valsts kase ir sliktā stāvoklī: nodokļu ievākums, sevišķi no Lejasēģiptes, ar katru gadu samazinās, bet izdevumi aizvien pieaug…
Faraons iegrima domās.
— Šīs sievietes — šīs sievietes, Ramzes, maksā lielu naudu ne tikai vienkāršiem mirstīgajiem, bet arī ķēniņam. Man viņu ir vairāki simti, un katra vēlas, lai viņai būtu pēc iespējas vairāk kalpotāju, šuvēju, frizieru, vergu nestuvēm, vergu dzīvojamām istabām, zirgu, laivinieku, pat savu mīluļu un bērnu… Bērni!.. Kad atgriezos no Tēbām, viena no šīm dāmām, kuru es pat neatminos, izskrēja man pretī un, rādīdama ņipru trīsgadīgu puišeli, pieprasīja, lai es piešķiru viņam uzturnaudu, jo viņš, lūk, esot mans dēls … Man trīsgadīgs dēls — vari iedomāties?… Skaidrs, ka es nesāku strīdēties ar sievieti un vēl tik smalkā lietā, tālab ka dižciltīgam cilvēkam vieglāk būt pieklājīgam nekā atrast naudu, lai apmierinātu visādus untumus.
Viņš pašūpoja galvu, nopūtās un turpināja:
Bet īstenībā mani ienākumi kopš valdīšanas sākuma samazinājušies uz pusi, sevišķi Lejasēģiptē. Es jautāju, kā tas izskaidrojams… Man atbild: «Tauta kļuvusi nabaga, iedzīvotāju skaits krietni sarucis, jūra pienesusi ar smiltīm daļu zemes no ziemeļiem, bet tuksnesis — no austrumiem. Bijuši vairāki neražas gadi.» Vārdu sakot, nelaime nelaimes galā, bet valsts kase aizvien tukšāka… Tādēļ, lūdzu, noskaidro to. Apskaties, iepazīsties ar zinošiem un uzticamiem cilvēkiem un liec viņiem visu izmeklēt L Taču pārlieku neuzticies papirusam, bet rūpīgi pats pārbaudi. Man sacīja, ka tev esot vērīga karavadoņa acs. Ja tas tā, tad no pirmā skatiena noteiksi, cik lielā mērā tev iesniegtie ziņojumi atbilst īstenībai. Taču nesteidzies ar secinājumiem un, galvenais, paturi tos pie sevis. Ikvienu svarīgu domu, kas tev šodien ienāks prātā, pieraksti, bet pēc dažām dienām pārlūko šo lietu vēlreiz un atkal pieraksti. Tas iemācīs tev būt piesardzīgam spriedumos un pareizi novērtēt apstākļus.
Viss tiks izdarīts tā, kā tu pavēli, — princis sacīja.
Otrs uzdevums, kas tev jāizpilda, ir grūtāks. Asīrija notiek kaut kas tāds, kas sāk uztraukt manu valdību. Ka stāsta mūsu priesteri, aiz ziemeļu jūras ir piramidāls kalns, zaļi noaudzis pakājē un klāts ar sniegu virsotnē. Un šim kalnam it kā piemīt dīvaina īpašība: pēc daudziem miera gadiem tas pēkšņi sāk dūmot, drebēt, dārdēt, bet pēc tam izmet no sevis tik daudz šķidras uguns, cik ir ūdens Nīlā. Šī uguns noplūst pa kalna nogāzēm un milzīga platībā izposta zemkopju darbu. Tad lūk, mans dārgais dēls, — Asīrija ir tāds kalns. Gadsimtiem tajā valda miers un klusums, taču pēkšņi tur saceļas vētra, nez no kurienes ielaužas milzīgas armijas un iznīcina miermīlīgos kaimiņus. Tagad no Nīnives un Babilonijas var dzirdēt dunoņu: kalns dūmo. Tev jāuzzina, cik lielā mērā tas mūs apdraud, un jāapdomā, kā rīkoties.
— Vai es spēšu?… — troņmantnieks klusu jautāja. — Iemācies skatīties, — ķēniņš turpināja. — Ja gribi ko labi iepazīt, neapmierinies ar paša acu liecību, bet aicini palīgā arī svešas. Neaprobežojies ar ēģiptiešu spriedumiem, jo ikvienai tautai un ikvienam cilvēkam ir savs viedoklis un neviens neapjauš visu patiesību. Tālab uzklausi, ko par asīriešiem domā feniķieši, jūdi, heti un ēģiptieši, un ielāgo to, kas viņu spriedumos kopējs. Ja visi tev sacīs, ka no Asīrijas puses tuvojas briesmas, tu zināsi, ka tā patiešām ir. Un, ja dažādi cilvēki runās dažādi, arī tad esi modrs, tādēļ ka gudrība liek drīzāk paredzēt ļaunu nekā labu.
— Tu, ķēniņ, runā tā, kā runā dievi, — Ramzess nočukstēja.
Esmu vecs, bet no troņa augstuma redzams tas, ko mirstīgie nespēj ne iedomāties. Ja tu jautātu saulei, ko tā domā par pasaulīgām lietām, tā pastāstītu vēl lielākus brīnumus.
To cilvēku skaitā, kuriem man jāvaicā domas par Asīriju, tu nepieminēji grieķus, — troņmantnieks piezīmēja.
Ķēniņš labsirdīgi pasmaidīja un pašūpoja galvu:
— Grieķi!.. Grieķi! …. Tauta ar lielu nākotni. Mums līdzās viņi vēl ir bērni, taču kāds gars viņos mājo! Atceries manu statuju, ko bija veidojis grieķu tēlnieks? Tas ir dzīvs cilvēks, mans līdzgaitnieks!.. Mēnesi es turēju to pilī, taču galu galā uzdāvāju svētnīcai Tēbās. Tici, man kļuva bail, ka mans akmens līdzgaitnieks piecelsies no sava pjedestāla un pieprasīs, lai dalu varu ar viņu …. Kāds sajukums izceltos Ēģiptē! …. Grieķi!.. Vai tu esi redzējis vāzes, ko viņi darina, pilis, ko viņi ceļ? No māliem un no akmens viņi rada to, kas priecē manu vecumu un liek aizmirst slimības… Un viņu valoda?… Ak, dievi! Tā jau ir mūzika un skulptūra, un glezniecība kopā!.. Tik tiešām, ja Ēģiptei būtu lemts kādreiz nomirt, kā nomirst cilvēks, mūsu mantinieki būtu grieķi. Un viņi vēl pārliecinātu pasauli, ka tas viss ir viņu roku darbs, bet ēģiptiešu nemaz nav bijis … Taču viņi ir tikai mūsu skolnieki, jo, kā tev zināms, mums nav tiesību mācīt svešzemniekiem augstāko gudrību.
— Un tomēr tu, šķiet, neuzticies grieķiem?
— Tālab ka tā ir sevišķa tauta. Nedz feniķiešiem, nedz grieķiem nevar ticēt. Feniķietis, ja gribēs, ieraudzīs un pateiks skaidru patiesību, bet tu nekad neuzminēsi, kad viņš to gribēs pateikt. Toties grieķis ir vaļsirdīgs kā bērns un vienmēr gatavs runāt patiesību, taču nespēj. Viņš raugās uz pasauli citādāk nekā mēs. Viņa dīvainajās acīs katra lieta mirdz un laistās visās krāsās gluži kā Ēģiptes debesis un ūdeņi. Vai tad var paļauties uz viņa spriedumu? Tēbu dinastijas laikā tālu ziemeļos bijusi pilsētele Troja, kādu pie mums ir tūkstošiem. Šai vistu kūtij sākuši uzbrukt visādi salašņas un tā apnikuši nedaudzajiem iedzīvotājiem, ka tie pēc desmit gadu nemiera nodedzinājuši šo mazo cietoksni un pārcēlušies uz citu vietu. Vārdu sakot, parastas laupītāju būšanas…. Taču kādas dziesmas grieķi dzied par Trojas kaujām! Mēs smejamies par visiem tiem brīnumiem un varonību, jo par visiem šiem notikumiem savā laikā saņēmām precīzas ziņas. Tie ir skaidri meli. Un tomēr mēs klausāmies viņu dziesmās, kā bērns klausās savas aukles pasakās, un nespējam no tām atrauties!.. Tādi ir grieķi: dzimuši meļi, taču patīkama un vīrišķīga tauta. Ikviens no viņiem drīzāk ziedos dzīvību nekā teiks taisnību.