Un ko lai domāju par feniķiešiem? — troņmantnieks jautāja.
Tie ir gudri cilvēki, strādīgi un drošsirdīgi, taču veikalnieki: viņiem visa dzīve saistās ar peļņu. Feniķieši ir kā ūdens — daudz atnes, daudz aiznes un visur iespiežas. Tādēļ arī jāraugās, lai viņi neielavās Ēģipte — pa spraugām, slepus. Ja viņiem labi samaksāsi un dosi cerību vēl vairāk nopelnīt, — viņi būs lieliski spiegotāji Visu, ko mēs zinām par slepeno kustību Asīrija, mēs esam uzzinājuši no viņiem.
— Un jūdi? — princis vaicāja, nodūris skatienu.
— Jūdi ir apsviedīga tauta, taču viņi Ir drūmi fanātiķi un dzimuši Ēģiptes ienaidnieki. Kad viņi sajutīs sev uz kakla Asīrijas nagloto sandali, viņi pievērsīsies mums. Kaut nebūtu par vēlu! Taču izmantot viņu pakalpojumus var… Protams, ne šeit, bet Nīnivē un Babilonijā.
Bija redzams, ka faraons ir noguris. Ramzess atvadoties nokrita viņa priekšā uz vaiga. Ķēniņš tēvišķi apskāva viņu, pēc tam princis devās pie mātes.
Ķēniņiene, sēdēdama savā istabā, auda smalku audeklu dievu ģērbiem, bet galma sievietes šuva vai darināja puķu pušķus. Jauns priesteris kvēpināja vīraku Isīdas statujas priekšā.
— Māt, es atnācu tev pateikties un atvadīties. Ķēniņiene piecēlās un, apkampusi dēlu, sacīja ar asarām:
— Kā tu esi pārvērties!.. Tu esi jau vīrietis!.. Es tik reti tevi sastopu, ka varētu aizmirst tavus vaibstus, ja tavs veidols mūžam nedzīvotu manā sirdī. Nejaukais!.. Es tik daudz reižu braucu uz tavu muižu ar ķēniņa vietvaldi, domādama, ka tu pēdīgi beigsi dusmoties, bet tu izvedi man pretī savu mīļāko…
— Piedod!.. Piedod man!.. — Ramzess sacīja, skūpstīdams māti.
Ķēniņiene devās ar viņu dārzā, kur auga neparasti ziedi, un, kad viņi palika vieni, teica:
Esmu sieviete, un man rūp sieviete un māte. Vai gribi ņemt šo meiteni līdzi ceļojumā? Atceries, ka troksnis un kņada, kas būs ap tevi, var viņai un bērnam kaitēt. Grūtniecēm vislabākais ir klusums un miers.
Tu runā par Sāru? — Ramzess izbrīnījies jautāja. — Viņa ir grūta? Viņa neko man par to nav teikusi…
Varbūt viņa kaunas vai arī pati nezina… — ķēniņiene atteica. — Katrā ziņā ceļojums…
Man ne prātā nenāk ņemt viņu līdzi! …. — princis iesaucas. — Bet kādēļ viņa slēpj no manis?…. It kā tas nebūtu mans bērns ….
Neesi tik aizdomīgs! — māte viņu sarāja. — Tā ir parasta jaunu meiteņu kautrība… Bet varbūt viņa baidās, ka tu viņu pametīsi.
Es taču nevaru viņu ņemt uz savu pili! — princis pārtrauca, tik aizkaitināts, ka ķēniņienes acīs atmirdzēja smaids, bet viņa apslēpa to aiz skropstām.
Nevajag tik rupji atgrūst sievieti, kas tevi mīlējusi. Es zinu, ka tu esi viņu nodrošinājis. Mēs arī viņai iedosim kaut ko no savas puses. Ķēnišķu asiņu bērnam nekā nedrīkst trūkt…
Protams, — Ramzess atbildēja, — mans pirmdzimtais, lai gan viņam nebūs mantinieka tiesību, jāuzaudzina tā, lai man nenāktos viņa dēļ kaunēties un lai viņš man nevarētu vēlāk pārmest.
Atvadījies no mātes, Ramzess gribēja braukt pie Sāras, taču vispirms atgriezās savās istabās.
Viņā bangoja divējādas jūtas: dusmas uz Sāru, ka meitene slēpusi no viņa sava vārguma iemeslu, un lepnums, ka viņš drīz būs tēvs.
Viņš — tēvs!.:. Tas piešķīra viņam nopietnību, nostiprināja viņa stāvokli karavadoņa un vietvalža amatā. Tēvs — tas vairs nav jauneklis, kam ar godbijību jānoraugās uz vecākiem cilvēkiem.
Princis bija aizgrābts un aizkustināts. Viņam gribējās redzēt Sāru, apskaut viņu un apdāvināt.
Atgriezies savā pils daļā, viņš sastapa divus Lejasēģiptes nomarhus, kas bija ieradušies pie viņa ar ziņojumu. Uzklausījis viņus, Ramzess jutās noguris. Turklāt viņu gaidīja vakara pieņemšana, kuru viņš nevēlējās nokavēt.
«Atkal netikšu pie viņas,» princis nodomāja. «Nabadzīte, nav redzējusi mani jau divas dekādes.» Viņš pasauca nēģeri.
— Vai pie tevis ir būris, ko tev iedeva Sara, kad mēs sagaidījām ķēniņu?
Pie manis, — nēģeris atbildēja.
Tad paņem no tā vienu balodi un izlaid,
Baloži ir jau apēsti.
Kas tos apēdis?
— Es sacīju pavāram, ka šie putni ir no Sāras kundzes, un viņš tikai jūsu augstībai gatavoja no tiem cepešus un pastētes.
— Kaut jūs krokodils aprītu! — princis sapīcis iesaucās.
Viņš lika pasaukt Tutmosu. un pavēlēja viņam nekavējoties braukt pie Sāras. Izstāstījis savam adjutantam notikumu ar baložiem, viņš piebilda:
— Aizved viņai smaragda auskarus, kājsprādzes un rokassprādzes un divus talantus. Pasaki, ka es nedusmojos, ka viņa slēpusi no manis grūtniecību, taču piedošu viņai, ja bērns būs vesels un skaists. Un, ja viņa dzemdēs puisēnu, uzdāvināšu viņai vēl vienu muižu!..
Deviņpadsmitā nodaļa
Svešzemnieku rajons Memfisā atradās pilsētas ziemeļaustrumu daļā, netālu no Nīlas. Tur bija vairāki simti māju un pārdesmit tūkstoši iedzīvotāju: asīriešu, jūdu, grieķu, bet visvairāk feniķiešu.
Tas bija turīgs kvartāls. Galveno artēriju veidoja plata, diezgan taisna, akmens plāksnēm bruģēta iela. Abās pusēs slējās ķieģeļu, smilšakmens vai kaļķakmens mājas četru — sešu stāvu augstumā. Pagrabos atradās izejvielu noliktavas, pirmajos stāvos tirgotavas, otrajos — mantīgu cilvēku dzīvokļi, augstāk — audēju, kurpnieku, juvelieru darbnīcas vai amatnieku šaurie mitekļi. Šī rajona celtnes, kā jau visā pilsētā, bija pārsvarā baltas, lai gan varēja sastapt arī zaļas kā pļava, dzeltenas kā kviešu druva, zilgas kā debesis un sarkanas kā asinis.
Daudzu namu fasādes bija rotātas gleznojumiem, kas attēloja iemītnieku nodarbošanos. Uz juveliera mājas gara virkne zīmējumu stāstīja par to, ka tās īpašnieks darina zelta ķēdes un rokassprādzes, kuras pērk svešzemju ķēniņi un nevar vien nobrīnīties par tām. Uz kāda tirgotāja milzīgā savrupnama sienas bija atainotas epizodes, kas rādīja tirdzniecības grūtības un briesmas: jūrā cilvēkus sagrābj baismīgi nezvēri ar zivs astēm, tuksnesī — spārnoti pūķi, kas spļauj uguni, bet tālajās salās tos vajā milži, kuru sandales ir lielākas par feniķiešu kuģiem.
Dziednieks uz savas dziednīcas sienas bija attēlojis cilvēkus, kuriem viņš palīdzējis ne vien izdziedēt sakropļotās rokas un kājas, bet pat atgūt zobus un zaudēto jaunību. Uz ēkas, kur atradās kvartāla varas iestādes, bija uzzīmēta muca, kurā ļaudis meta zelta gredzenus, rakstvedis, kuram kāds čukstēja ausī, zemē izstiepies cilvēks, kuru divi citi dauzīja ar nūjām.
Iela vienmēr bija ļaužu pilna. Gar sienām stāvēja nestuvju un vēdekļu nesēji, izsūtāmie. un strādnieki, kas piedāvāja savus pakalpojumus. Vidū nepārtrauktā virknē vilkās preču vezumi, kuros bija iejūgti ēzeļi vai vērši. Pa ietvēm klaigādami snāja svaigā ūdens, vīnogu, dateļu, žāvētu zivju pārdevēji, kā arī ielu tirgotāji, puķu pārdevējas, muzikanti un visādi burvju mākslinieki.
Šai ļaužu straumē, kur visi kustējās, grūstīja cits citu, pārdeva un pirka, kliegdami dažādās balsīs, izcēlās policisti brūnos kreklos līdz ceļiem, zilsarkani svītrotos priekšautos, kailām kājām, ar īsu zobenu pie sāna un lielu nūju rokā. Šie varas pārstāvji pastaigājās pa ietvi, lāgiem pārmīdami kādu vārdu, taču lielākoties stāvēja uz akmens paaugstinājuma, lai labāk redzētu jūkli, kas ņirbēja pie viņu kājām;.