Šādā uzraudzībā ielu zagļiem bija jārīkojas ļoti veikli. Parasti divi uzsāka kautiņu un, kad apkārt bija salasījies pūlis un policisti sāka slānīt ar nūjām kā kaušļus, tā skatītājus, pārējie amatabiedri aptīrīja kabatas., Gandrīz pašā. kvartāla centrā atradās Tīrā dzimuša feniķieša Asarhadona viesnīca, kurā ērtākas pārraudzības labad bija jāapmetas visiem iebraucējiem. Tā bija milzīga kvadrātveida māja ar daudziem logiem. Tā stāvēja savrup, tādēļ tai varēja staigāt apkārt un glūnēt iekšā no visām pusēm. Virs galvenajiem vārtiem karājās kuģa modelis, uz fasādes gleznojumi attēloja ķēniņu Ramzesu XII upurējam dieviem vai izrādām gādību par svešzemniekiem, kuru vidū feniķieši izcēlās ar lielu augumu un spilgti sarkanu krāsu. Logi bija šauri, vienmēr atvērti un tikai vajadzības gadījumā tika aizkārti ar audekla vai krāsainu klūdziņu aizkariem. Saimnieka dzīvoklis un istabas viesiem aizņēma trīs augšējos stāvus, lejā atradās vīna pagrabs un ēdamzāle. Matroži, nesēji, amatnieki un vispār nabadzīgākie iebraucēji ēda un dzēra pagalmā, kur bija mozaīkas grīda un audekla nojume, kas bija izvilkta tā, lai visi viesi būtu pārskatāmi. Turīgākie un dižciltīgākie dzīroja galerijā, kas apjoza pagalmu. Pagalmā viesi sēdēja uz grīdas pie akmens plātnēm, kas aizstāja galdus. Galerijās, kur bija vēsāks, bija novietoti galdiņi, soli un krēsli, un pat zemi, mīksti dīvāni, uz kuriem varēja nosnausties.
Katrā galerijā atradās liels galds, nokrauts ar maizi, gaļas ēdieniem, zivīm, kā arī augļiem un lielām krūkām ar alu, vīnu un ūdeni. Nēģeri un nēģerietes iznēsāja viesiem ēdienus, novāca tukšās krūkas, atnesa no pagraba pilnās, bet rakstveži, kas vēroja galdus, rūpīgi pierakstīja ikvienu maizes gabalu, ķiploka galviņu un ūdens-krūzi. Pagalma vidū uz paaugstinājuma stāvēja divi uzraugi ar nūjām; viņi uzmanīja kalpotājus un rakstvežus, kā arī ar nūjas palīdzību nokārtoja strīdus starp trūcīgākajiem dažādu tautību viesiem. Kārtība bija stingra, tālab arī zādzības un kautiņi šeit gadījās reti.
Pats viesnīcas saimnieks, pilsētā pazīstamais feniķietis Asarhadons, gadus piecdesmit vecs vīrs garā kreklā un muslīna uzmetnī, staigāja starp viesiem, vērodams, lai katrs saņem to, ko viņa sirds vēlas.
— Ēdiet un dzeriet, mani dēli! — viņš sacīja grieķu matrožiem. — Tādu cūkgaļu un alu jūs nekur nedabūsit. Dzirdēju, ka jūs piemeklējusi vētra pie Rafijas. Jums jāziedo dieviem bagātīgs upuris par to, ka viņi jūs izglāba,… Memfisā var visu mūžu neredzēt vētru, bet uz jūras pērkons nav lielāks retums kā pie mums vara debens …. Man ir gan medus, gan milti, gan vīraks svētajai upurēšanai, un tur, kaktos, stāv visu tautu dievi. Manā viesnīcā cilvēks var paēst un pielūgt dievu par gluži pieņemamu cenu.
Pēc tam viņš uzkāpa galerijā pie tirgotājiem.
— Ēdiet un dzeriet, godājamie kungi! — viņš skubināja, zemu klanīdamies. — Laiki tagadiņ ir labi! Viņa augstība troņmantnieks — lai viņš dzīvo mūžos! — brauc uz Būbastiju ar milzīgu svītu, bet no Augšēģiptes ieradušies kuģi ar zeltu — tur ne viens vien no jums krietni nopelnīs. Mums ir irbes, jaunas zosis, nupat kā zvejotas zivis, lielisks stirnu cepetis, Un kādu vīnu man atsūtīja no Kipras!.. Lai es neesmu feniķietis, ja kauss šī dievišķā dzēriena nemaksā divas drahmas! Taču jūs, mani tēvi un labvēļi, to dabūsit šodien par drahmu. Bet tikai šodien.
Pusdrahmas par kausu, tad nobaudīsim, — kāds tirgotājs attrauca.
Pusdrahmas?… — saimnieks atkārtoja. — Drīzāk Nīla plūdīs atpakaļ uz Tēbām, nekā es atdošu šo nektāru par pusdrahmu! Varbūt tikai tev, Belezisa kungs, kuru visi uzskata par Sīdonas rotu… Ei, vergi! Pasniedziet mūsu labvēļiem lielo krūku Kipras vīna…
Kad viņš aizgāja, par Belezisu nosauktais tirgotājs sacīja saviem biedriem:
— Lai man nokalst roka, ja šis vīns maksā pusdrahmas! Bet vis viens! Būs mazāka noņemšanās ar policiju.
Sarunas ar viesiem netraucēja saimniekam vērot rakstvežus, kas pierakstīja ēdienus un dzērienus, uzraugus, kas uzmanīja kalpotājus un rakstvežus, bet galvenais — kādu atbraucēju, kas, pavilcis zem sevis kājas, bija iekārtojies priekšējā galerijā uz spilveniem un snauda pie dateļu saujas un krūzes tīra ūdens. Atbraucējs bija gadus četrdesmit vecs, viņam bija kupli mati, kraukļmelna bārda, domīgas acis un apbrīnojami cildeni sejas vaibsti, kurus, šķiet, nekad neizķēmoja nedz dusmas, nedz izbailes.
«Tas ir bīstams žurka!..» saimnieks klusībā nodomāja, iesānis lūkodamies uz viesi. «Viņš ir līdzīgs priesterim, bet valkā tumšu apmetni… Atstāja pie manis glabāšanā dārglietas un zeltu par veselu talantu, bet neēd gaļu un nedzer vīnu … Tas ir vai nu liels pravietis, vai liels blēdis!..»
No ielas pagalmā ienāca divi kaili psillas jeb čūsku dīdītāji ar maisu, kas bija pilns indīgiem rāpuļiem, un sāka izrādi. Jaunākais pūta stabuli, bet vecākais metās aptīt sevi ar mazām un lielām čūskām, no kurām arī vienas būtu diezgan, lai aizdzītu visus viesnīcas «Pie kuģa» viesus. Stabule spiedza, dīdītājs locījās, vaibstījās, konvulsīvi raustījās un visu laiku kaitināja rāpuļus, līdz viena čūska iedzēla viņam rokā, otra sejā, bet trešo, vismazāko, viņš norija dzīvu. Viesi un kalpotāji satraukti vēroja šīs izdarības. Kad čūskas dzēla dīdītājam, visi bailēs drebēja un miedza ciet acis, taču, kad psilla norija čūskulēnu, skatītāji ierēcās sajūsmā.
Vienīgi atbraucējs no priekšējās galerijas pat nepameta skatienu uz izrādi un, kad dīdītājs piegāja pēc samaksas, pameta viņam uz grīdas divus vara debenus un norādīja ar roku, lai viņš nenāk klāt.
Izrāde ilga pusstundu. Kad psillas bija atstājuši pagalmu, pie saimnieka pieskrēja nēģeris, kas apkalpoja iebraucēju istabas, un sāka viņam kaut ko norūpējies čukstēt. Tad nez no kurienes uzradās policijas desmitnieks un, aizvedis Asarhadonu uz attālāko nišu, ilgi ar viņu runājās, turklāt godājamais viesnīcas īpašnieks vienā laidā dauzīja sev pie krūtīm, lauzīja rokas un šausmās saķēra galvu. Beidzot, iespēris nēģerim pa vēderu, viņš lika pasniegt desmitniekam ceptu zosi un krūku Kipras vīna, bet pats devās uz priekšējo galeriju pie viesa, kas it kā snauda, lai gan acis viņam bija vaļā.
Bēdīgi jaunumi man tev jāpavēsta, cienītais kungs, — saimnieks sacīja, apsēzdamies līdzās atbraucējam,
Dievi uzsūta cilvēkiem lietu un skumjas, kad viņiem labpatīk, — viesis vienaldzīgi atteica.
Kamēr mēs te vērojām psillas, — saimnieks turpināja, raustīdams iesirmo bārdu, — zagļi ielavījušies trešajā stāvā un nozaguši tavas mantas — trīs maisus un lādi, kurai laikam liela vērtība!..
— Tev jāpaziņo par manu zaudējumu tiesai.
Kālab tiesai? — saimnieks nočukstēja. — Mūsu zagļiem ir sava kopa…. Mēs aizsūtīsim pēc vecākā, novērtēsim mantas, tu samaksāsi viņam divdesmit procentu vērtības — un viss atradīsies! Es vara tev palīdzēt.
Manā zemē, — atbraucējs paziņoja, — neviens neielaižas sarunās ar zagļiem, un arī es to nedarīšu. Es dzīvoju pie tevis, esmu tev uzticējis savu īpašumu, un tu par to atbildi.
Godājamais Asarhadons pakasīja muguru.
Cilvēk no tālās zemes, — viņš ierunājās klusinātā balsī, — jūs, lieti, un mēs, feniķieši, esam brāļi, un es tev no sirds iesaku neielaisties ar ēģiptiešu tiesu, tālab ka tajā ir tikai tās durvis, pa kurām ieiet, bet nav to, pa kurām iziet.
Nevainīgu dievi izvedīs caur sienu, — viesis atteica.
— Nevainīgu!.. Kurš no mums ir nevainīgs šai nebrīves zeme? — saimnieks čukstēja. — Lūk, paveries — tur policijas desmitnieks notiesā zosi, brīnišķīgu zosi, kuru es pats labprāt apēstu. Bet vai zini, kādēļ es atdevu to, sev no mutes atraudams tādu gardumu? Tādēļ, ka desmitnieks atnāca izvaicāt par tevi…