To pateicis, feniķietis pašķielēja uz atbraucēju, kas joprojām saglabāja nesatricināmu mieru.
Viņš, — saimnieks turpināja, — jautā man: «Kas ir šis melnais vīrs, kas divas stundas sēž pie dateļu saujas?» Es viņam saku: «Ļoti cienījams cilvēks, Phuta kungs.» — «No kurienes viņš ieradies?» — «No hetu zemes, no Harrānas pilsētas; viņam tur kārtīga četrstāvu māja un liels zemes gabals.» — «Kālab viņš šeit atbraucis?» — «Atbraucis,» saku, «lai saņemtu no kāda priestera piecus talantus, kurus aizdevis vēl viņa tēvs.» Un zini, godātais kungs, ko man uz to atbildēja desmitnieks? Lūk, ko: «Asarhadon, zinu, ka tu esi uzticams faraona kalps, ka tev ir labs ēdamais un vīns, tādēļ brīdinu tevi — esi uzmanīgs! Sargies no svešzemniekiem, kas ne ar vienu nebiedrojas, vairās no vīna un visādām izpriecām un klusē. Šis Phuts no Harrānas, iespējams, ir asīriešu spiegs.» Sirds man pamira, kad es to izdzirdēju, — saimnieks turpināja. — Bet tev laikam viss vienalga? — viņš apskaitās, redzēdams, ka pat briesmīgās aizdomas par spiegošanu nesatrauca heta mieru.
Asarhadon, — brīdi klusējis, sacīja viesis, — esmu uzticējis tev sevi un savu īpašumu, tad padomā par to, lai man atdod maisus un lādi, citādi sūdzēšos tam pašam desmitniekam, kurš apēdis tev paredzēto zosi.
Nu… tad atļauj man samaksāt zagļiem kaut piecpadsmit procentu tavu mantu vērtības, — saimnieks sacīja.
Es aizliedzu tev jebko maksāt.
Iedod viņiem kaut trīsdesmit drahmu…
Ne debena.
— Iedod nabagiem kaut desmit drahmu…
— Ej mierā, Asarhadon, un lūdz dievus, lai viņi tev atdod saprātu, — atbraucējs joprojām tikpat rāmi atbildēja.
Saimnieks, elsdams aiz niknuma, pietrūkās no spilveniem.
«Skat, kāds riebeklis!» viņš pie sevis errojās. «Viņš atbraucis ne tikai pēc parāda. Viņš te vēl iedzīvosies…
Sirds man saka — viņš ir bagāts tirgotājs, varbūt pat krodzinieks, kas kopā ar priesteriem un tiesnešiem atvērs man blakus otru viesnīcu… Lai tevi sasper debesu uguņi!.. Lai tevi saēd spitālība!.. Skopulis, blēdis, zaglis, kas neļauj godīgam cilvēkam neko nopelnīt!»
Godājamais Asarhadons vēl nebija paguvis aprimties, kad uz ielas ieskanējās flauta un tamburīns, un pēc brīža pagalmā ieskrēja četras gandrīz kailas dejotājas. Nesēji un matroži sagaidīja tās ar prieka saucieniem, un pat cienīgie tirgotāji no galerijas sāka ziņkāri lūkoties un apmainīties piezīmēm par viņu izskatu. Dejotājas ar roku kustībām un smaidiem sveica klātesošos. Viena saka spēlēt dubultflautu, otra šķindināja līdzi tamburīnu, bet divas pašas jaunākās dejoja apkārt pagalmam, cenzdamās aizskart viesus ar saviem muslīna plīvuriem. Dzīrotāji sāka dziedāt, klaigāt un aicināt pie sevis dejotājas, bet pagalmā izcēlās kautiņš, kuru uzraugi bez pūlēm izbeidza, paceldami augšup savas nūjas. Tikai kāds lībietis, nūjas ieraugot, tā saniknojās, ka izrāva aiz jostas aizbāzto nazi, taču divi nēģeri uzklupa viņam, atņēma dažus vara gredzenus kā samaksu par noēsto un izmeta viņu uz ielas.
Viena dejotāja piesēdās pie matrožiem, divas piegāja pie tirgotājiem, kuri sāka cienāt viņas ar vīnu un saldumiem, bet pati vecākā ņēmās apstaigāt galdus un vākt naudu.
— Dievišķās Isīdas templim! — viņa sauca. — Ziedojiet, dievbijīgie svešzemnieki, dievietei Isīdai, visas dzīvās radības aizgādnei… Jo vairāk dosit, jo vairāk labklājības un svētības saņemsit no dieviem… Mātes Isīdas templim!..
Viņai meta tamburīnā vara stieples ritulīšus, lāgiem zelta graudiņus. Kāds tirgotājs jautāja, vai varot viņu apciemot, un priesteriene smaidot pamāja ar galvu.
Kad viņa iegāja priekšējā galerijā, Phuts no Harrānas iebāza roku ādas maisā un, izņēmis zelta gredzenu, sacīja:
— Ištara ir varena un laba dieviete, ņem to viņas templim.
Priesteriene vērīgi palūkojās viņā un nočukstēja: — Anaēls, Sahiēls…
— Amabiēls, Abalidots … — atbraucējs tikpat klusu atbildēja.
— Redzu, ka tu mīli māti Isīdu, — priesteriene skaļi noteica. — Tu laikam esi bagāts un devīgs, tālab ir vērts tev pazīlēt.
Viņa apsēdās Phutam blakus, apēda dažas dateles un, saņēmusi viņa roku, ierunājās:
— Tu esi ieradies no tālās Bretora un Hagita zemes,… Ceļojums tev bija laimīgs … Jau vairākas dienas tevi novēro feniķieši, — viņa piebilda klusāk. — Tu esi atbraucis pēc naudas, lai gan neesi tirgotājs. Atnāc pie manis šovakar, kad norietēs saule … Tavas vēlmes, — viņa skaļi turpināja, — piepildīsies… Es dzīvoju Kapeņu ielā, mājā «Pie zaļās zvaigznes», — atkal čukstus.
— Tikai sargies no zagļiem, kas tīko pēc tavas bagātības, — viņa pabeidza, redzēdama, ka godājamais Asarhadons noklausās.
— Manā viesnīcā nav zagļu, — feniķietis aizsvilās.
— Zog laikam tie, kas nāk šeit no ielas.
— Nedusmojies, vecīt, — priesteriene zobgalīgi atteica, — jo tev uz kakla tūdaļ parādās sarkana švīka — nelabas nāves pazīme.
To izdzirdis, Asarhadons trīskārt nospļāvās un čukstus noskaitīja burvju vārdus pret Jauniem pareģojumiem. Kad viņš aizgāja, priesteriene atkal pievērsās harrānietim. Iedeva viņam rozi no sava vainaga un, šķiroties apskāvusi viņu, devās pie citiem galdiem.
Atbraucējs pasauca saimnieku.
— Es vēlos, — viņš sacīja, — lai šī sieviete apmeklē mani. Liec viņu atvest uz manu istabu.
Asarhadons palūkojās viņam acīs, sasita rokas un sāka pilnā kaklā smieties.
— Sets apmājis tevi, harrāniet!.. — viņš iesaucās.
— Ja kas tamlīdzīgs notiktu manā mājā ar ēģiptiešu priesterieni, mani padzītu no pilsētas. Šeit var pieņemt tikai svešzemnieces.
Tādā gadījumā es došos pie viņas, — Phuts atbildēja. — Tā ir gudra un dievbijīga sieviete, viņa man daudz kur palīdzēs. Kad norietēs saule, dosi man pavadoni, lai es ceļā nenomaldos.
Visi ļaunie gari iemājojuši tavā sirdī, — saimnieks attrauca. — Šī pazīšanās tev maksās ne mazāk kā divsimt drahmu, bet, iespējams, arī visas trīssimt, turklāt vēl nāksies iedot kalpotājām un templim, Bet par tādu summu, teiksim, par piecsimt drahmām, tu vari iepazīties ar tiklu jaunavu, manu meitu; viņai ir jau četrpadsmit gadu, un — kā prātīga meitene — viņa krāj sev pūru. Neklaiņo naktī pa nepazīstamu pilsētu; tā vien raugi, nonāksi policijas vai zagļu rokās. Izmanto labāk to, ko dievi tev atvēl mājās. Piekriti?
— Bet vai tava meita brauks man līdzi un Harrānu? Saimnieks pārsteigts palūkojās viņā. Pēkšņi viņš iesita
sev pa pieri, it kā atminējis noslēpumu, un, saķēris atbraucēju aiz rokas, vilka viņu uz klusu loga nišu.
Tagad es visu zinu!.. — viņš satraukti čukstēja. — Tu tirgojies ar sievietēm!.. Taču atceries, ka par ēģiptietes aizvešanu tev var atņemt īpašumu un nosūtīt uz akmeņlauztuvēm. Ja nu vienīgi… pieņemsi mani par biedru, jo man te zināmi visi ceļi…
Tādā gadījumā pastāsti, kā nokļūt pie šīs priesterienes, — Phuts atbildēja. — Un neaizmirsti, ka, saulei norietot, man vajadzīgs pavadonis, bet no rīta — mani maisi un lāde, citādi sūdzēšos tiesā.
To pateicis, Phuts izgāja no ēdamzāles un devās augšā uz savu istabu.
Pagalam pārskaities, Asarhadons piegāja pie galdiņa, pie kura dzīroja feniķiešu tirgotāji, un pasauca sāņus vienu no viņiem — Kušu.
— Labus viesus gan tu. man piegādā!.. — saimnieks viņam uzbruka. — Šis Phuts tikpat kā neko neēd, liek man izpirkt no zagļiem viņam nozagtās mantas un tagad — it; kā par izsmieklu — grasās doties pie ēģiptiešu dejotājas, nevis apdāvināt manas sievietes.