— Kas tur ko brīnīties! — Kušs smaidot atteica. — Ar feniķietēm viņš varēja iepazīties Sīdonā, taču šeit dod priekšroku ēģiptietēm. Muļķis ir tas, kas Kiprā nedzer Kipras vīnu, bet apmierinās ar Tīras alu.
Es tev saku, — saimnieks viņu pārtrauca, — tas ir bīstams cilvēks… Viņš izliekas par vienkāršu pilsētnieku, lai gan izskatās pēc priestera!..
Bet tu, Asarhadon, izskaties pēc virspriestera, lai gan esi tikai parasts krodzinieks! Sols paliek sols ari tad, ja noklāts ar lauvas ādu,
Bet kālab viņš iet pie priesterienēm?… Esmu gatavs apzvērēt, ka tā ir viltība un ka lietu bezkauņa dodas nevis pie sievietēm, bet gan uz kādu sazvērnieku sanāksmi.
Dusmas un alkatība aptumšojušas tavu prātu, — Kušs pārmetoši noteica. — Tu esi līdzīgs cilvēkam, kas, meklēdams vīģeskokā meloni, neredz dateles, Ikvienam tirgotājam ir skaidrs — ja Phuts grib dabūt savus piecus talantus, viņam jāiemanto labvēlība pie visiem, kas grozās starp priesteriem. Bet tu, lūk, to nesaproti…
— Tālab ka sirds man saka, ka tas droši vien ir asī-riešu spiegs, kas tīko pēc viņa majestātes dzīvības.
Kušs nicīgi paraudzījās uz Asarhadonu.
Tad novēro viņu, uzmani katru viņa soli. Un, ja ko pamanīsi, varbūt tev atlēks kaut kas no viņa mantības.
Lūk, tagad tu pateici prātīgu vārdu! Lai šis žurka iet pie savām priesterienēm un no viņām, kurp labpatīk! Bet es sūtīšu tam pakaļ savas acis, kurām nekas apslēpts nepaliks!
Divdesmitā nodaļa
Ap pulksten deviņiem vakarā Phuts izgāja no viesnīcas «Pie kuģa» kopā ar nēģeri; kas nesa lāpu. Pusstundu pirms tam Asarhadons bija aizsūtījis uz Kapeņu ielu uzticamu cilvēku, pavēlēdams viņam uzmanīt, vai harrānietis slepus neatstās māju «Pie zaļās zvaigznes» un kurp viņš dosies.
Otrs saimnieka uzticamais cilvēks sekoja Phutam pa gabalu; šaurajās ieliņās viņš lavījās gar namu sienām, platākajās — izlikās par piedzērušu.
Ielas jau bija tukšas, nesēji un pārdevēji gulēja. Gaisma dega vienīgi pie amatniekiem, kuri steidza pabeigt darbu, un pie bagātniekiem, kas vakariņoja, apmetušies uz lēzeniem jumtiem.
Dažviet bija dzirdamas arfu un flautu skaņas, dziesmas, smiekli, veseru klaudzoņa, galdnieka zāģa čīkstoņa, palaikam atskanēja dzērāja klaigas vai kāds palīgā sauciens.
Ielas, pa kurām gāja Phuts, lielākoties bija šauras, līkas un grambainas. Jo tuvāk viņš nāca savam mērķim, jo mājas kļuva aizvien zemākas, aizvien vairāk bija dārzu, pareizāk sakot, palmu, vīģeskoku un nīkulīgu akāciju, kas liecās pāri žogam, it kā grasītos aizbēgt»
Kapeņu ielā aina uzreiz mainījās. Mūra namu vietā parādījās plaši dārzi un to vidū — skaistas savrupmājas. Pie kādiem vārtiem nēģeris apstājās un nodzēsa lapu.
— Tā ir «Zaļā zvaigzne», — viņš sacīja un, zemu paklanījies Phutam, griezās uz mājām.
Harranietis pieklauvēja pie vārtiem. Pēc brīža parādījās vārtsargs, uzmanīgi aplūkoja atnācēju un nomurmināja:
Anaēls, Sahiēls…
Amabiēls, Abalidots, — Phuts atbildēja.
— Esi sveicināts! — vārtsargs sacīja un ātri atdarīja vārtus.
Nogājis soļus divdesmit pa dārzu, Phuts nonāca savrupmājas priekštelpā, kur viņu sagaidīja pazīstamā priesteriene. Dziļuma stāvēja kāds cilvēks ar melnu bārdu un melniem matiem, tik ļoti līdzīgs pašam harrānietim, ka tas nespēja apslēpt savu pārsteigumu.
— Viņš aizstās tevi glūniķiem, kas novēro tevi, — priesteriene smaidot noteica.
Par Phutu nogrimētais cilvēks uzlika sev galvā rožu vainagu un priesterienes pavadībā uzkāpa otrajā stāvā, no kurienes drīz vien atskanēja flautas skaņas un kausu šķindoņa. Bet pašu Phutu divi zemākie priesteri aizveda uz pirti, kas atradās dārzā. Tur, apmazgājuši viņu un iesvaidījuši viņam matus, tie ietērpa Phutu baltās drānas.
No pirts visi trīs atkal iznāca alejā un ilgi gāja pa dārziem, līdz nokļuva klajā laukumā.
— Tai pusē, — viens no priesteriem sacīja Phutam, — ir senas kapenes, šai pusē — pilsēta, bet, lūk, šeit — templis. Ej, kurp gribi, un lai gudrība norāda tev ceļo, bet svētie vārdi pasargā no briesmām!
Abi priesteri atgriezās dārzā. Phuts palika viens. Mēness nespīdēja, tomēr nakts nebija pārāk tumša. Tālumā, miglā tīta, vizuļoja Nīla, augstāk pie debesīm mirgo i a Lielā Lāča septiņas zvaigznes. Virs ceļinieka galvas zaigoja Orions, bet virs tumšajiem piloniem kvēloja Sīriuss.
«Pie mums zvaigznes mirdz spožāk,» Phuts nodomāja. Viņš saka čukstēt lūgsnas nepazīstamā valodā un devās uz templi.
Phuts vēl nebija nogājis ne pārdesmit soļu, kad no kāda dārza iznāca cilvēks un sāka iet viņam nopakaļ. Bet tieši tobrīd nolaidās tik bieza migla, ka laukumā, izņemot tempļa jumtu, neko nevarēja saredzēt.
Nogājis vēl kādu gabalu, harranietis uzdūrās augstam mūrim un, pavēries debesīs, devās uz rietumu pusi. Virs viņa galvas lidoja naktsputni un milzīgi sikspārņi. Migla ta sabiezēja, ka Phutam nācās iet, gar sienu taustoties.
Gājiens bija diezgan ilgs, taču pēkšņi Phuts nonāca pie zemiem vārtiņiem, kuros bija sadzīts milzum daudz bronzas naglu. Viņš sāka tās skaitīt no kreisā stūra uz [eju, turklāt vienas cieši piespieda, citas — pagrieza.
Kad viņš piedūrās pēdējai naglai, vārtiņi klusu pavērās. Harranietis paspēra dažus soļus un nokļuva šaurā nišā, kur bija pavisam tumšs.
Uzmanīgi taustīdams ar kāju grīdu, viņš uzdūrās tādai kā akas malai, no kurienes dvesa aukstums. Phuts nolaida kājas un droši nošļūca lejā, lai gan šai vieta un šai zemē bija pirmoreiz. Taču aka nebija dziļa. Phuts nonāca šaurā gaitenī ar slīpu grīdu un sāka kāpt lejā tik pārliecināti, it kā sen zinātu ceļu.
Gaiteņa galā bija durvis. Atnācējs sataustīja koka āmuriņu un trīsreiz pieklauvēja. Par atbildi nez no kurienes atskanēja balss:
Tev, kas nakts stundā traucē svētās vietas mieru, — vai tev ir tiesības šeit ienākt?
Neesmu darījis pāri nedz vīram, nedz sievai, nedz bērnam … Manas rokas nav aptraipītas asinīm …. Ne-esmu ēdis nešķīstus ēdienus… Neesmu piesavinājies svešu mantu … Neesmu melojis un neesmu izpaudis lielo noslēpumu, — harranietis mierīgi atbildēja.
Vai esi tas, kuru gaida, vai esi tas, par ko uzdosies? — balss jautāja pēc kāda brīža.
Esmu tas, kuram bija jāatnāk no brāļiem austrumos, taču otrs vārds arīdzan ir mans. Ziemeļu pilsēta man ir māja un zeme, kā es jau teicu svešajiem, — Phuts atbildēja.
Durvis atdarījās, un harranietis iegāja plašajā pazemē, ko apgaismoja gaismeklis, kurš dega uz galdiņa pie purpursārta aizkara. Uz aizkara bija ar zeltu izšūta spārnota lode ar divām čūskām. Malā stāvēja ēģiptiešu priesteris baltās drānās.
Tev, kas šeit ienāci, — sacīja priesteris, norādot ar roku uz Phutu, — vai tev zināms, ko nozīmē šis simbols uz aizkara?
Lode, — ienākušais — atbildēja, — attēlo pasauli, kurā mēs dzīvojam, bet spārni norāda, ka šī pasaule lidinās telpā līdzīgi ērglim.
— Un čūskas? — priesteris vaicāja.
— Divas čūskas atgādina gudrajam, ka tas, kurš izpaudīs šo lielo noslēpumu, mirs divkārt — miesīgi un garīgi.
Bridi klusējis, priesteris atkal jautāja:
Ja tu patiešām esi Berojs (šeit priesteris nolieca galvu), Haldejas lielais pravietis (viņš atkal nolieca galvu), kuram nav noslēpumu ne uz zemes, ne debesīs, tad pasaki savam kalpam — kura zvaigzne ir visbrīnumainākā?