Brīnumains ir Horssets, kas apiet debesis divpadsmit gadu laikā, tālab ka apkārt tam riņķo četras mazākas zvaigznes. Taču vēl brīnumaināks ir Horska, kas apiet debesis trīsdesmit gadu laikā, tālab ka tam ir ne vien savas zvaigznes, bet arī liels gredzens, kurš nekad neizzūd.
To noklausījies, ēģiptiešu priesteris nokrita haldejieša priekša uz vaiga. Tad iedeva viņam purpursārto šalli un muslīna šķidrautu, parādīja, kur stāv vīraks, un, zemu klanīdamies, atstāja pazemi.
Haldejietis palika viens. Viņš pārmeta šalli pār labo plecu, aizklāja seju ar šķidrautu un, paņēmis zelta karoti iebēra tajā vīraku, kuru aizdedzināja pie gaismekļa aizkara priekša. Čukstēdams kaut kādus vārdus, viņš trīsreiz apgriezās apkārt, un vīraka dūmi apņēma viņu gluži kā trīskārtējs gredzens.
Tukšajā pazemē uzreiz sākās dīvaina kustība. Šķita, ka griesti paceļas un sienas paveras. Purpursārtais aizkars pie altāra plīvoja kā nemanāmu roku cilāts. Gaiss ievirmojās, it kā laistos neredzamu putnu bari.
Haldejietis pašķīra drānas uz krūtīm un izņēma noslēpumainam zīmēm klātu zelta medaljonu. Visa pazeme nodrebēja, svētais aizkars noraustījās, tumsā iekvēlojās uguntiņas.
Tad mags pacēla augšup rokas un ierunājās:
— Debesu tēvs, labais un žēlsirdīgais, šķīsti manu dvēseli … Dod necienīgam kalpam savu svētību un izstiep visvareno roku pār dumpīgiem gariem, lai varu rādīt tavu visspēcību…
Lūk, zīme, ko skaru, jums klātesot…
Lūk, es — uz dievu paļāvīgs, es — gaišredzīgs un bezbailīgs… Es — varenais — jūs piesaucu un kvēli lūdzos … Parādieties man, paklausīgie, — Aijes, Saraijes, Aijes, Saraijes vārdā…
Tūdaļ pat no visām pusēm atskanēja balsis. Gar gaismekli vispirms aizlaidās kāds putns, pēc tam pavīdēja rūsganas drānas, tad cilvēks ar asti, beidzot gailis ar kroni, kas nometās uz galdiņa pie aizkara.
— Visvarenā un mūžīgā dieva vārdā… Amorul, Ta-neha, Rabur, Latisten,.
Tālās balsis atsaucās otrreiz,
— īstenā un mūžam dzīvojošā Eloija, Arhima, Ra-bura vārdā kvēli lūdzos jūs un piesaucu… Tās zvaigznes vārdā, kas ir saule, ar šo, lūk, zīmi, dzīvā dieva slavenajā un briesmīgajā vārdā…
Pēkšņi viss apklusa. Altāra priekšā parādījās rēgs ar kroni galvā, zizli rokā, lauvam uz muguras.
Beroj!.. Beroj!.. — rēgs dobjā balsī ierunājās. — Kādēļ tu mani izsauc?
Gribu, lai brāļi šai templī mani saņem atklātu sirdi un ieklausās vārdos, ar kuriem nāku pie viņiem no brāļiem Babilonijā, — haldejietis atbildēja.
— Lai notiek tā! — rēgs sacīja un nozuda. Haldejietis sastinga kā statuja — atpakaļ atmestu galvu,
augšup paceltām rokām. Viņš stāvēja vairāk par pusstundu šādā pozā, kas neiespējama parastam cilvēkam.
Tikmēr daļa pazemes sienas atvirzījās, un ienāca trīs ēģiptiešu priesteri. Ieraugot haldejieti, kas it kā lidinājās gaisā, ar muguru pret neredzamu balstu atspiedies, priesteri pārsteigti saskatījās. Vecākais no viņiem sacīja:
— Senāk pie mums bija tādi, bet tagad neviens to neprot,
Viņi apgāja to no visām pusēm, piedūrās sastingušajam ķermenim un ar bažām raudzījās uz seju, dzeltenu un bālu kā mironim.
— Vai viņš miris?… — jaunākais jautāja.
Pēc šiem vārdiem atpakaļ atliektais haldejieša ķermenis sāka atgriezties vertikālā stāvoklī. Sejā parādījās viegls sārtums, paceltās rokas nolaidās. Viņš nopūtās, izberzēja acis, it kā būtu pamodies, palūkojās uz ienācējiem un pēc brīža ierunājās.
Tu, — viņš vērsās pie vecākā, — esi Nofri, Ptaha tempļa virspriesteris Memfisā. Tu — Herhors, Amona virspriesteris Tēbās, visvarenākais cilvēks pēc faraona šai valstī. Tu, — viņš norādīja uz jaunāko, — esi Pentuers, otrais pravietis Amona templī un Herhora padomdevējs…
Un tu, bez šaubām, esi Berojs, dižais priesteris un babiloniešu gudrais, par kura atnākšanu mums pavēstīja pirms gada, — Nofri atteica.
— Tu sacīji patiesību, — haldejietis atbildēja.
Viņš apskāva visus pēc kārtas, bet priesteri nolieca haldejieša priekšā galvas.
— Es nesu jums lielo ziņu no mūsu kopējās dzimtenes, kuras vārds ir gudrība, — Berojs turpināja. — Uzklausiet to un rīkojieties, kā nākas.
Pēc Herhora mājiena Pentuers atnesa trīs viegla koka krēslus vecākajiem un zemu soliņu sev. Apsēdies netālu no gaismekļa, viņš izņēma no azotes nelielu stiletu un ar vasku klātu dēlīti. Kad visi trīs ieņēma vietas, haldejietis iesāka:
Pie tevis, Nofri, griežas priesteru augstākā kolēģija Babilonā. Svētā priesteru kārta Ēģiptē pagrimst. Daudzi krāj naudu, saietas ar sievietēm un pavada dzīvi izpriecās. Gudrība ir atstāta novārtā. Jums nav varas nedz pār neredzamo pasauli, nedz pār pašu dvēselēm. Daži no juras zaudējuši augstāko ticību, un nākotne ir apslēpta jūsu acīm. Taču ļaunākais ir tas, ka daudzi priesteri, apzinoties savu gara nevarību, nostājušies uz melu ceļa un veikliem paņēmieniem krāpj vientiešus, Tā saka augstākā kolēģija: ja gribat atgriezties uz pareizā ceļa. Berojs paliks ar jums kādus gadus, lai ar dzirksteli, kas atnesta no lielā Babilonas altāra, iedegtu patiesības gaismu pār Nīlu.
Viss ir tā, kā tu saki, — Nofri ar skumjām balsi noteica. — Paliec mūsu vidū dažus gadus, lai augošā jaunatne iepazītu jūsu gudrību.
Bet tagad tev, Herhor, vārdi no augstākās kolēģijas…
Herhors nolieca galvu.
— Nonievādami lielos noslēpumus, jūsu priesteri nav pamanījuši, ka Ēģiptei tuvojas posta gadi. Jums draud iekšējas nelaimes, un tās novērst var vienīgi tikums un gudrība. Taču ļaunāks ir kas cits: ja tuvāko desmit gadu laikā jūs uzsāksit karu ar Asīriju, tās karaspēks sagraus jūsējo. Viņi atnāks pie Nīlas krastiem un iznīcinās visu, kas šeit pastāv kopš mūžseniem laikiem. Tik draudīgs zvaigžņu stāvoklis kā pašlaik virs Ēģiptes pirmoreiz bija XIV dinastijas laikā, kad jūsu zemi iekaroja un izlaupīja hiksi. Trešoreiz tas atkārtosies pēc piecsimt vai sešsimt gadiem, kad jūs apdraudēs Asīrija un parsuas tauta, kas dzīvo uz austrumiem no Haldejas.
Priesteri klausījās, šausmu pārņemti. Herhors bija nobālis, Pentueram izkrita no rokām dēlītis. Nofri bija sagrābis pie krūtīm piekārto amuletu un apkaltušām lūpām čukstēja lūgsnu.
— Sargieties no Asīrijas, — haldejietis turpināja, — jo pienācis tās laiks. Asīrieši ir nežēlīga tauta!.. Tā nicina darbu un dzīvo no kara! Uzvarētos asīrieši uzdur uz mieta vai nodīrā tiem ādu. Viņi izposta iekarotās pilsētas, bet iedzīvotājus aizved gūstā. Viņu atpūta ir meža zvēru medības, un viņi uzjautrinās, šaudot ar loku gūstekņus vai izdurot viņiem acis. Tempļus asīrieši pārvērš drupās, svētos traukus lieto savu dzīru laikā, bet priesterus un gudros padara par saviem ākstiem. Viņi izrotā mājokļu sienas ar ādām, kas nodīrāta dzīviem cilvēkiem, un liek galdā ienaidnieku asiņainās galvas.
Kad haldejietis apklusa, ierunājās Nofri:
Dižais praviet! Tu iesēj bailes mūsu dvēselēs., bet nenorādi glābiņu. Iespējams — un droši vien tā ir, ja jau tu apgalvo, — ka liktenis kādu laiku nebūs mums labvēlīgs. Taču kā izvairīties no tā? Ir Nīlā vietas, kurām pāri netiek neviena laiva, tālab stūrmaņu gudrība apiet draudīgos atvarus. Tas pats ir ar tautu nelaimēm. Tauta ir laiva, bet laiks — upe, kuru palaikam sagriež virpuļi. Un, ja sīka zvejas laiva prot paglābties no briesmām, kādēļ gan daudzmiljonu tauta, nonākusi postā, nevar izbēgt no bojāejas?