Tavi vārdi ir gudri, — Berojs atteica, — taču es tikai daļēji spēšu tev atbildēt.
Vai tad tu nezini visu, kas notiks? — Herhors ievaicājās.
Nejautā man to, ko zinu, bet nevaru pastāstīt. Vissvarīgāk jums ir tuvākajos desmit gados saglabāt mieru ar Asīriju, un tas jums ir pa spēkam. Asīrija vēl baidās no jums, tā neko nezina par jūsu zemei nelabvēlīgo likteņu sakritību un grib uzsākt karu ar tautām, kas dzīvo jūras krastā uz ziemeļiem un austrumiem. Tagad jūs varētu ar viņu noslēgt miera līgumu…
Ar kādiem noteikumiem? — Herhors jautāja.
Ar ļoti izdevīgiem. Asīrija atdos jums Izraēla zemi līdz pat Ako pilsētai un Edomas valsti līdz Eiatas pilsētai. Tādējādi bez kara jūsu robežas pavirzīsies desmit dienu gājiena attālumā uz ziemeļiem un par desmit dienām uz austrumiem.
— Un Feniķija? — Herhors jautāja.
— Sargieties no kārdinājuma!.. — Berojs iesaucās. «— Ja faraons tagad izstieps roku pēc Feniķijas, mēneša laikā asīriešu armijas, kas paredzētas gājienam uz ziemeļiem un austrumiem, pagriezīsies uz dienvidiem, un nepaies ne gads, kad, viņu zirgi peldēsies Nīlā…
— Bet Ēģipte nevar atteikties no ietekmes uz Feniķiju, — Herhors viņu dedzīgi pārtrauca.
— Ja tā neatteiksies, pati sagatavos sev bojāeju, — haldejietis atbildēja, — Lūk. augstākās kolēģijas vārdi. «Pasaki Ēģiptei,» Babilonas brāļi piekodināja, «lai tā uz desmit gadiem kā irbe pieplok pie zemes, jo tai uzglūn ļaunā likteņa vanags. Pasaki, ka mēs, haldejieši, ienīstam asīriešus vēl vairāk nekā ēģiptieši, tādēļ ka nesam viņu varas slogu. Taču, par spīti tam, mēs iesakām Ēģiptei saglabāt mieru ar šo asinskāro tautu. Desmit gadi nav liels laiks, pēc tam jūs varēsit ne tikai atgūt savu iepriekšējo stāvokli, bet izglābt arī mūs.»
— Tas ir tiesa! — Nofri piekrita.
Spriediet paši! — haldejietis turpināja. — Ja Asīrija uzsāks ar jums karu, tā vilks sev līdzi Babiloniju, kurai derdzas karš, tā izsmels mūsu bagātības un aizkavēs gudrības attīstību. Pat ja jūs netiksit pakļauti, jūsu valsts būs izpostīta uz ilgiem gadiem un zaudēs ne vien daudz cilvēku, bet arī auglīgās zemes, tālab ka bez jūsu pūliņiem tās gada laikā aizputinās smiltis.
To mēs saprotam, — Herhors piebilda, — un tādēļ nedomājam aizskart Asīriju. Taču Feniķija…
Kas jums daļas gar to, — Berojs atbildēja, — ka asīriešu laupītājs piežmiedz feniķiešu zagli? No tā iegūs mūsu un jūsu tirgotāji. Un, ja jūs gribēsit pakļaut savai varai feniķiešus, ļaujiet viņiem apmesties savos krastos. Esmu pārliecināts, ka bagātākie un veiklākie aizbēgs no asīriešiem.
Bet kas notiks ar mūsu floti, ja Asīrija sāks rīkoties Feniķijā? — Herhors jautāja.
Tā patiesībā nav jūsu, bet feniķiešu flote, — haldejietis atteica. — Kad jūsu rīcībā nebūs Tīras un Sīdonas kuģu, jūs sāksit būvēt savus un apmācīsit ēģiptiešus kuģniecības mākslā. Ja būsit gudri un lietpratīgi, jums izdosies sagrābt no feniķiešiem tirdzniecību visos rietumos…
Herhors atmeta ar roku.
Es pateicu, ko man vēlēja, — Berojs sacīja, — bet jūs dariet, kā jums labpatīk. Taču atcerieties, ka tuvākie desmit gadi nebūs jums labvēlīgi.
Liekas, svētais vīrs, — Pentuers ieminējās, — ka tu runāji arī par Iekšējām nelaimēm, kas draudot Ēģiptei nākotnē. Kā tas izpaudīsies, vai nepateiksi savam kalpam?
Par to nejautājiet man. Tas jums jāzina labāk par mani, svešu cilvēku. Jūsu gaišredzība atklās jums slimību, bet pieredze norādīs, kā to izdziedēt,
Tautu briesmīgi apspiež stiprie un bagātie! — Pentuers nočukstēja.
— Dievbijība mazinājusies!.. — Nofri sacīja,
Ir daudz cilvēku, kas sapņo par svešu zemju iekarošanu, — Herhors piebilda, — Bet es jau sen redzu, ka mēs karot nespējam. Varbūt pēc desmit gadiem…
Tātad jūs noslēgsit savienību ar Asīriju? — haldejietis jautāja,
Amons, kas lasa manā sirdī, — Herhors atbildēja, zina, cik pretīga man šāda savienība. Vēl necik sen nicināmie asīrieši maksāja mums nodevas. Taču, ja tu, svētais tēvs, un augstākā kolēģija sakāt, ka liktenis Ir pret mums, mēs esam spiesti noslēgt savienību…
— Jā, esam spiesti… — Nofri piebalsoja.
Tādā gadījumā paziņojiet par savu lēmumu kolēģijai Babilonā; viņi izkārtos tā, ka ķēniņš Tiglatpalasars atsūtīs pie jums sūtņus. Ticiet man, šis līgums ir ļoti izdevīgs: jūs bez kara vairojat savus īpašumus!.. Starp citu, par to domājusi mūsu priesteru kolēģija.
Lai pār jums nāk visāda svētība: bagātība, vara un gudrība! — Nofri sacīja. — Tev taisnība, jāceļ mūsu priesteru kārta, un tu, svētais vīrs Beroj, mums palīdzēsi
Vajag atvieglot tautas smago stāvokli! — Pentuers piebilda.
Priesteri… tauta!.. — Herhors it kā pie sevis noteica. — Vispirms jāapvalda tie, kas vēlas karu… Tiesa, faraons ir manā pusē, un man šķiet, ka esmu guvis zināmu ietekmi uz troņmantnieku, Taču Nitagers, kuram karš vajadzīgs kā zivij ūdens… Un algotņu karaspēka komandieri, kuriem pie mums tikai kara laikā ir kāda nozīme … Un mūsu aristokrātija, kas domā, ka karš segs tās parādus feniķiešu augļotājiem un sagādās tai bagātību…
Bet zemkopji ļimst zem darba nepanesamā sloga, un sabiedriskos darbos strādājošie saceļas pret pārvaldnieku nežēlību, — Pentuers piemetināja.
Tas vienādi savu! — Herhors sacīja. — Tu, Pentuer, domā par zemniekiem, un strādniekiem, tu, Nofri, — par priesteriem, Nezinu, ko jūs spēsit paveikt, taču zvēru — ja mans paša dēls mudinātu Ēģipti uz karu, es viņu nesaudzētu.
— Tā ari rīkojies, — haldejietis sacīja. — Un tie, kas veļas, lai karo, tikai ne tur, kur viņi var sadurties ar Asīriju.
Ar to apspriede bija beigusies. Haldejietis uzmeta šalli pleca un aizklāja seju ar šķidrautu. Nofri un Herhors nostājas viņam abās pusēs, bet Pentuers aiz muguras, visi ar seju pret altāri.
Kad Berojs, sakrustojis rokas uz krūtīm, kaut ko nočukstēja, pazemē atkal sākās kustība, atskanēja tāla dunoņa. Klātesošie pārsteigti ieklausījās. Tad mags skaļi pasludināja:
— Baralanensi, Baldahiensi, Paumahi, piesaucu jūs, lai jūs būtu mūsu vienošanās liecinieki un ņemtu mūs savā aizgādībā…
Pēkšņi ieskanējās taures tik skaidri saklausāmi, ka Nofri nokrita pie zemes, Herhors šausmās atskatījās, bet Pentuers nometās ceļos un drebēdams aizspieda ausis.
Purpursārtais aizkars pie altāra sakustējās, un tā krokas ieguva ķermeņa apveidu, it kā no turienes gribētu iznākt cilvēks.
— Esiet liecinieki, — haldejietis pārvērstā balsī sauca, — jūs, debesu un elles spēki! Bet tas, kurš lauzīs zvērestu vai izpaudīs noslēpumu, lai top nolādēts…
… nolādēts!.. — kāda balss atkārtoja.
un pazudināts…
… un pazudināts…
— … šai, redzamajā, un tai, neredzamajā pasaulē. Jahves neminamajā vārdā, kuram atskanot nodreb zeme, atkāpjas no krastiem jūra, apdziest liesma un viss dabā sadalās elementos…
Pazemē, šķiet, plosījās īsta vētra. Tauru skaņas jaucās ar tāla pērkona dārdiem. Altāra aizkars nokrita un aizlidoja gandrīz pa zemi, bet aiz tā nemitīgos zibens uzliesmojumos pavīdēja dīvaini radījumi — puscilvēki, pusaugi un pusdzīvnieki, savijusies neiedomājamā ņudzeklī…
Tad pēkšņi viss apklusa un Berojs lēnām pacēlās gaisā virs triju priesteru galvām.
Pulksten astoņos no rīta harrānietis Phuts atgriezās feniķieša viesnīcā «Pie kuģa», kur jau bija atradušies viņam nozagtie maisi un lāde. Pēc brīža pārradās arī Asarhadona uzticamais kalps, kuru saimnieks aizveda uz pagrabu un īsi noprasīja: