Nu, kā?
Es nostāvēju visu nakti, — kalps atbildēja, — laukumā, kur ir Seta templis. Ap desmitiem vakarā no dārza, kas atrodas piecus īpašumus tālāk no «Zaļas zvaigznes» mājas, iznāca trīs priesteri. Viens no viņiem, melnu bārdu un melniem matiem, devās pāri laukumam uz Seta templi. Es skrēju viņam pakaļ, taču nolaidās migla un es pazaudēju viņu no acīm. Vai viņš atgriezās «Zaļajā zvaigznē» un kad — es nezinu.
Viesnīcas saimnieks, noklausījies kalpa stāstā, iesita sev pa pieri un sāka murmināt:
— Ja mans harrānietis tērpjas priestera drānās un apmeklē templi, viņš ir priesteris. Un, tā kā viņam ir bārda un mati, viņš acīmredzot ir haldejiešu priesteris. Bet tas, ka viņš slepus satiekas ar šejienes priesteriem, modina aizdomas. Policijai es to neteikšu, jo varu iekulties nepatikšanās, bet paziņošu kādam ietekmīgam sīdonietim. No tā, liekas, var gūt labumu ja ne sev, tad mūsējiem.
Drīzumā atgriezās otrs sūtnis. Asarhadons arī ar viņu nokāpa pagrabā un izdzirda sekojošo:
Es visu nakti nostāvēju pretī mājai «Pie zaļās zvaigznes». Harrānietis bija tur, piedzērās un tā auroja, ka policists pat aizrādīja vārtsargam…
Kā?… — saimnieks jautāja. — Harrānietis visu nakti bija «Zaļajā zvaigznē»? Un tu viņu redzēji?
Ne tikai es, bet arī policists…
Asarhadons pasauca pirmo kalpu un lika abiem atkārtot viņu stāstus. Tie atkārtoja vārds vārdā katrs savu. No viņu stāstītā izrietēja, ka Phuts cauru nakti līksmojies «Zaļajā zvaigznē», ne uz brīdi neiziedams no turienes, un tai pašā laikā vēlu naktī devies uz Seta templi, no kura nav atgriezies.
— O!.. — feniķietis klusībā nomurmināja. — Šeit slēpjas liela blēdība… Vajag pēc iespējas ātrāk paziņot feniķiešu kopienas vecākajiem, ka šis hets prot vienlaikus būt divās vietās. Turklāt palūgšu viņu izvākties no manas viesnīcas. Man nepatīk tādi, kuriem ir divas sejas — viena sava, otra — katram gadījumam. Tāds cilvēks ir vai nu liels blēdis, vai burvis, vai sazvērnieks.
Tā kā Asarhadons baidījās gan no viena, gan otra, gan trešā, viņš, lai paglābtos no burvestībām, steidzas aizlūgt visus dievus, kas rotāja viņa viesnīcu, tad skrēja uz pilsētu paziņot par notikušo feniķiešu kopienas vecākajam un zagļu kopas vecākajam. To paveicis un atgriezies mājās, viņš pasauca policijas desmitnieku un pateica viņam, ka Phuts, pēc visa spriežot, ir bīstams cilvēks, Harranietim pieprasīja, lai tas atstāj viesnīcu: tas nenesot nekādus ienākumus, tikai modinot policijas aizdomas pret viņa iestādi.
Phuts labprāt piekrita, paziņodams, ka šovakar pat braucot uz Tēbām.
«Kaut tu neatgrieztos no turienes!..» viesmīlīgais saimnieks nodomāja. «Kaut tu sapūtu akmeņlauztuvēs vai tiktu zobos krokodilam!»
Divdesmit pirmā nodaļa
Troņmantnieka ceļojums iesākās visskaistākajā gadalaikā — famenota mēnesī (decembra beigas, janvāra sākums),
Ūdens bija nokrities līdz pusei sava parastā līmeņa, atsegdams aizvien jaunas zemes platības. No Tēbām uz jūru peldēja daudzi plosti ar kviešiem. Lejasēģiptē novāca āboliņu un kasiju. Apelsīnkokos un granātkrūmos saplauka ziedi. Laukos sēja lupinu, linus, miežus, pupas, gurķus un citus dārzeņus.
Priesteru, valsts augstāko ierēdņu, faraona gvardes un ļaužu pūļa pavadīts, troņmantnieks Ramzess ap desmitiem no rīta iekāpa savā zeltītajā barkā. Zem klāja, uz kura bija uzslietas krāšņas teltis, airos sēdēja divdesmit kareivji. Pie masta, laivas priekšgalā un pakaļgalā ieņēma vietas labākie kuģotāji. Vieni uzmanīja buru, otri stūrēja, trešie komandēja airētājus.
Ramzess bija uzlūdzis savā barkā virspriesteri Nofri un svēto tēvu Mentesufisu, kuriem vajadzēja pavadīt viņu ceļā un vēlāk palīdzēt pārvaldīšanā. Bija uzaicināts arī Memfisas nomarhs, kas pavadīja princi līdz savas provinces robežām.
Kādu gabalu pa priekšu troņmantnieka barkai brauca godājamā Teti — Memfisas kaimiņu provinces Duau nomarha skaistais kuģis, bet aizmugurē — neskaitāmas laivas ar galminiekiem, priesteriem, virsniekiem un ierēdņiem.
Kuģi ar pārtiku un kalpotājiem bija aizbraukuši agrāk.
Līdz Memfisai Nīla tek starp divām kalnu grēdām. Tālāk kalni pavērsās uz austrumiem un rietumiem un upe sadalās vairākās attekās, kuru ūdeņi plūst uz jūru pa plašu līdzenumu.
Kad barka atīrās no piekrastes, princis gribēja parunāt ar virspriesteri Nofri, taču, atskanot pūļa gavilēm, troņmantniekam nācās iziet no telts un parādīties tautai. Troksnis auga augumā: krastos bariem pulcējās puskaili algādži vai svētku drānās tērpti pilsētnieki. Daudziem bija galvās vainagi un gandrīz visiem — zaļi zariņi rokās. Bija dzirdamas dziesmas, skanēja tamburīni un flautas.
Gar krastiem cieši izvietotas vindas ar spaiņiem stāvēja dīkā. Toties pa Nīlu šaudījās laiviņas, un airētāji meta ziedus pretī troņmantnieka barkai. Daži no viņiem paši lēca ūdenī un peldēja pakaļ prinča laivai.
«Viņi sveic mani gluži kā faraonu,» Ramzess nodomāja, un viņa sirdi pārņēma lepnums, redzot tik daudz krāšņu kuģu, kurus viņš varēja apturēt ar vienu rokas mājienu, un šos ļaužu pulkus, kas bija pametuši savu darbu un burzmā riskēja tikt sakropļoti vai pat aiziet boja, lai tikai palūkotos uz viņa dievišķo vaigu. Jo īpaši Ramzesu apskurbināja pūļa skaļās gaviles, kas nemitējas ne uz brīdi. Šīs gaviles pārpildīja viņa krūtis, sakapā galvā, ielīksmoja viņu. Princim šķita — ja viņš nolēktu no klāja, viņš neiekristu ūdenī, jo pūļa sajūsma viņu sagrābtu un aizrautu gaisā kā putnu.
Kad barka piebrauca tuvāk kreisajam krastam, atsevišķi cilvēku stāvi pūlī iezīmējās skaidrāk un Ramzess ieraudzīja kaut ko negaidītu. Pirmajās rindās cilvēki dziedāja un sita plaukstas, bet virs aizmugurē stāvošajiem vienā laidā cilājās nūjas, kas atkal un atkal krita pār neredzamajām mugurām. Pārsteigtais troņmantnieks griezās pie Memfisas nomarha:
Paveries, godātais… Tur, liekas, laiž darbā nūjas? Nomarhs pacēla roku pie acīm, kakls viņam pietvīka.
Piedod, augsti cienījamais, es slikti redzu…
Tur sit cilvēkus… Nu, protams, sit… — Ramzess atkārtoja.
Iespējams… — nomarhs attrauca, — varbūt policija notvērusi zagļu bandu…
Ne visai apmierināts ar atbildi, troņmantnieks devās uz barkas pakaļgalu pie kuģa stūrmaņiem un no turienes palūkojās uz Memfisas pusi.
Nīlas augštecē krasti bija gandrīz tukši, laivas bija nozudušas. Udenssmēlējas vindas strādāja, it kā nekas nebūtu noticis.
— Ka vai svētki beigušies? — princis jautāja kādam no kuģiniekiem.
Jā, ļaudis atgriezušies pie darba, — tas atbildēja.
Tik ātri?
— Viņiem jāatgūst zaudētais laiks, — kuģinieks neapdomīgi atteica.
Troņmantnieks sarāvās un cieši palūkojās runātājā. Tad ap valdījies atgriezās teltī. Pūļa saucieni viņu vairs nepriecēja. Viņš bija sadrūmis un klusēja. Aizvainots savā lepnuma, princis juta nicinājumu pret pūli, kura noskaņojums tik ātri pārsviežas no sajūsmas pie ikdienas darba, pie vindām, kas smeļ dubļainu ūdeni.
Šai vieta Nīla sāka dalīties attekās. Duau nomarha kuģis nogriezās uz rietumiem un pēc stundas piestāja pie krasta. Šeit pūlis bija vēl lielāks nekā pie Memfisas, Visur slējās ar zaļumiem apvītas triumfa arkas un stabi ar karogiem. Aizvien biežāk varēja sastapt svešādas sejas un apģērbus.
Kad Ramzess izkāpa krastā, pie viņa pienāca priesteri, nesdami baldahīnu, un godājamais nomarhs Teti viņu uzrunāja:
— Esi sveicināts Duau nomā, dievišķā faraona troņmantnieki Paradot savu žēlastību, kas mums ir kā debesu rasa, ziedo upuri dievam Ptaham, mūsu aizstāvim, un ņem sava aizgādībā un pārvaldīšanā šo nomu ar tempļiem, ierēdņiem, ļaudīm, lopiem, labību — visu, kas tajā ir.