Pēc tam nomarhs stādīja viņam priekšā jaunus švītus, kas bija sasmaržojušies, uzkrāsojušies, ietērpušies ar zeltu cauraustas drānās. Tā bija vietējā aristokrātija, nomarha tuvākie un tālākie radinieki.
Ramzess vērīgi nopētīja viņus.
Ahā! — viņš iesaucās. — Man šķita, ka viņiem kaut ka trūkst. Tagad redzu: viņi ir bez parūkām…
Ta ka tu, godātais princi, pats nenēsā parūku, arī mūsu jaunatne atteicās valkāt šo greznumu, — nomarhs atbildēja.
Tad viens no jaunekļiem nostājās troņmantniekam aiz muguras ar vēdekli, otrs — ar vairogu, trešais — ar šķēpu, un gājiens sākās. Troņmantnieks soļoja zem baldahīna, viņam priekšā — priesteris ar kvēpināmo trauku, kurā kūpēja vīraks, un dažas meitenes, kas kaisīja rozes uz prinča takas. Ļaudis svētku tērpos ar zariņiem rokās stāvēja gar ceļu un gavilēja, dziedāja vai krita pie zemes troņmantnieka priekšā. Taču Ramzess ievēroja: lai gan cilvēki skaļi pauda prieku, sejas viņiem bija drūmas un rūpju nomāktas. Viņš pamanīja arī, ka pūlis ir sadalīts grupās, kuras izrīko nez kādi cilvēki, un atkal sajuta saltu nicinājumu — pūlis neprata pat priecāties.
Gājiens lēnām pienāca pie marmora kolonnas, kas iezīmēja robežu starp Duau un Memfisas nomu. Kolonnai trijās pusēs bija uzraksti, kas apzīmēja zemes platību, iedzīvotāju daudzumu un provinces pilsētu skaitu. Ceturtajā pusē stāvēja dieva Ptaha statuja — dievs bija līdz krūtīm ievīstīts audeklā, parastu aubi galva, un zizli rokā.
Viens no priesteriem pasniedza princim zelta karoti ar kūpošu vīraku. Troņmantnieks, čukstēdams lūgšanas, pacēla kvēpināmo trauku dieva sejas augstuma un vairākkārt zemu paklanījās.
Tautas un priesteru klaigas kļuva aizvien skaļākas, taču aristokrātu jaunatnes sejās princis pamanīja zobgalīgus smaidus. Ramzess, kas pēc samierināšanas ar Herhoru izrādīja lielu cieņu dieviem un priesteriem, viegli sarauca uzacis, un visi uzreiz savilka nopietnus vaibstus, bet daži pat nokrita kolonnas priekšā pie zemes.
«Patiešām,» princis nodomāja, «dižciltīgi cilvēki Ir daudz labāki par šo pūli! Lai ko viņi darītu, viņi dara no sirds, ne tā kā tie, kas, izkliegušies man par godu, ar prieku steidzas atgriezties savos laidaros un darbnīcās …»
Tagad Ramzess labāk nekā jebkad saskatīja atšķirību starp sevi un vienkāršajiem ļaudīm un saprata, ka tikai ar aristokrātiju viņu saista vienas un tās pašas jūtas. Ja pēkšņi nozustu šie slaidie jaunekļi un daiļas sievietes, kuru kvēlie skatieni seko katrai viņa kustībai, lai acumirklī pakalpotu viņam un izpildītu viņa pavēli, — ja viņi nozustu, viņš sajustos šai milzu pūlī vēl vientuļāks nekā tuksnesī.
Astoņi nēģeri atnesa nestuves ar baldahīnu, kas bija rotāts strausa spalvām, un troņmantnieks devas uz noma galvaspilsētu Sehemu, kur apmetas valdības pilī.
Šai provincē, kas atradās dažu jūdžu attāluma no Memfisas, Ramzess pavadīja apmēram mēnesi. Šis laiks viņam pagāja, pieņemot apmeklētājus, godinājumus, priekšā stādītos ierēdņus, kā ari piedaloties svētku mielastos.
Mielasti bija divējādi: vieni notika pilī, un tajos ņēma dalību tikai aristokrātija, citi — iekšējā pagalmā, kur tika cepti veseli vērši, apēsti simtiem maizes klaipu un izdzertas simtiem vīna kruķu. Šeit cienāja vietvalža kalpotājus un zemākos ierēdņus.
Ramzess apbrīnoja nomarha dāsnumu un vietējo augstmaņu uzticību, ko viņi izrādīja vietvaldim, atsaucoties uz katru mājienu, gatavi izpildīt ikvienu rīkojumu.
Galu gala, noguris no izpriecām, troņmantnieks paziņoja Teti, ka saskaņā ar faraona pavēli gribot tuvāk iepazīties ar provinces saimniecību.
Viņa vēlēšanās tika apmierināta. Nomarhs piedāvāja princim sēsties nestuvēs, kuras nesa tikai divi cilvēki, un ar lielu svītu doties uz dievietes Hathoras templi. Tur svīta palika ārpuse, bet Ramzesu nomarhs lika pacelt viena pilona virsotnē, turklāt pats viņu pavadīja.
No sešstāvu torņa virsotnes, no kurienes priesteri novēroja debesis un ar krāsainiem karogiem sazinājās ar kaimiņu tempļiem Memfisā, skatienam pavērās gandrīz visa province vairāku jūdžu rādiusā.
Teti parādīja troņmantniekam, kur ir faraona tīrumi un vīnadārzi, kurš kanāls patlaban tiek tīrīts, kurš plosts labots, kur atrodas bronzas kausēšanas krāsnis, kur ķēniņa klētis, kur ar lotosu un papirusu aizaugušie purvāji, kādi lauki aizputināti ar smiltīm un tā tālāk.
Ramzess bija sajūsmināts par brīnišķīgo skatu un sirsnīgi pateicās Teti par sagādāto prieku. Taču, atgriezies pilī un sācis, tēva padomam sekojot, pierakstīt savus iespaidus, viņš pārliecinājās, ka viņa zināšanas par Duau noma stāvokli nav paplašinājušās.
Pēc dažām dienām princis atkal pieprasīja Teti paskaidrojumus par provinces pārvaldi. Tad godājamais nomarhs lika sapulcēties visiem ierēdņiem un noiet garām troņmantniekam, kas sēdēja uz paaugstinājuma pils priekša.
Princim garām aizsoļoja vecākie un jaunākie mantziņi, rakstveži, kas uzskaitīja labību, vīnu, lopus, audumus, mūrnieku un zemesracēju vecākie, sauszemes un ūdens inženieri, dažnedažādu slimību dziednieki, darba pulku virsnieki, policijas rakstveži, tiesneši, cietumu uzraugi, pat parashiti un bendes. Pēc viņiem godājamais nomarhs stādīja priekša Ramzesam viņa paša galma ierēdņus šai provincē. Princis sev par lielu izbrīnu uzzināja, ka Duau noma galvaspilsētā viņa rīcībā ir atsevišķs vedējs, loka šāvējs, vairognesējs, šķēpnesis un āvnesis, pārdesmit nestuvju nesēju, vairāki pavari, kausziņi, bārddziņi un daudzi citi kalpotāji, pilni mīlestības un uzticības, lai gan viņš nebija viņus nedz redzējis, nedz par viņiem ko dzirdējis,
Noguris no garlaicīgās un bezjēdzīgās ierēdņu skates, troņmantnieks zaudēja dūšu. Viņu šausmināja doma, ka viņš neko nesaprot — tātad nav arī spējīgs pārvaldīt valsti —, un to nu viņam bija bail atzīt pat klusībā.
Ja jau viņš nespēj valdīt pār Ēģipti, cilvēki ar laiku to uzzinās, — un kas tad viņam atliks? Tikai nāve. Ramzess juta, ka bez troņa viņam nav laimes, ka bez varas viņš nespēj dzīvot,
Taču, atpūties dažas dienas, cik nu varēja atpūsties galma dzīves kņadā, Ramzess atkal ataicināja pie sevis Teti un sacīja:
— Es lūdzu tevi, godātais nomarh, lai tu mani iepazīstini ar sava galma pārvaldi. Tu paradīji man valsti un ierēdņus, taču es vēl neko nesaprotu. Gluži otrādi, es jūtos kā mūsu tempļu labirintos nonācis cilvēks, kas redz visapkārt tik daudz ceļu, ka nezina, pa kuru iet, lai izkļūtu laukā.
Nomarhs norūpējies palūkojās viņā.
— Ko man darīt? — viņš iesaucās. — Ko tu vēlies, valdniek? Saki tikai vārdu — un es atdošu tev savu varu, bagātību, pat galvu.
Un, redzēdams, ka princis žēlīgi uzklausa šos apgalvojumus, turpināja:
Ceļojuma laikā tu redzēji šī noma ļaudis. Tu sacīsi, ka tie nebija visi. Pareizi. Taču es likšu, lai sanāk visi iedzīvotāji, un to — vīriešu, sieviešu, sirmgalvju, un bērnu — ir ap divsimt tūkstošu. No pilona virsotnes tev labpatika noraudzīties uz mūsu teritoriju. Bet, ja vēlies, mēs varam aplūkot tuvumā katru lauku, katru ciemu, katru pilsētas ielu. Beigās es parādīju tev ierēdņus, kuru vidū, tiesa, trūka viszemāko. Taču pavēli — un rīt visi nostāsies tava vaiga priekša un kritīs pie zemes. Kas man vēl jādara, valdniek?
Es ticu, ka esi man uzticīgs, — princis atbildēja. — Taču paskaidro divas lietas: vienu — kādēļ mazinājušies faraona ienākumi, otru — ko tu pats dari, pārvaldot nomu