Teti apmulsa. Troņmantnieks steidzās paskaidrot:
Es gribu to zināt, jo esmu jauns un vēl tikai mācos valdīt…
Bet tev piemīt veca vīra gudrība. — nomarhs nomurmināja.
Lūk, kādēļ, — Ramzess turpināja, — man vajadzīgi pieredzējušu cilvēku padomi. Esi mans skolotājs!
Es visu parādīšu un pastāstīšu tev, — Teti sacīja. — Taču mums jātiek tādā vietā, kur nav šīs kņadas…
Tik tiešām pilī, kuru apdzīvoja princis, iekšējos un ārējos pagalmos ļaudis gūzmējās kā gadatirgū. Viņi dzēra, ēda, dziedāja dziesmas, cīkstējās vai sacentās skriešanā, un viss — par godu troņmantniekam.
Ap trijiem pēcpusdienā nomarhs lika atvest no staļļa divus zirgus un kopā ar Ramzesu izjāja ārpus pilsētas,
Diena bija brīnišķīga, vēsa, zemi klāja zaļums un ziedi. Pār jātniekiem skanēja putnu dziesmas, gaiss bija smaržu pilns.
Cik šeit jauki! — Ramzess iesaucās. — Pirmoreiz kopš mēneša varu sakopot domas. Bet man jau sāka likties, ka galvā apmeties vesels pulks kaujasratu, kas dienu un nakti nododas mācībām.
Tāds ir pasaules valdnieku liktenis, — nomarhs atteica.
Viņi apstājās uzkalnā. Pie viņu kājām pletās milzīga, zilas straumes šķērsota pļava. Ziemeļos un dienvidos balsnīja pilsētiņu mūri. Aiz pļavas pie paša apvāršņa stiepās rietumu tuksneša sarkanīgās smiltis, no kurām, gluži kā no sakaitētas krāsns, palaikam uzvēdīja svelmains vējš.
Pļavā ganījās neskaitāmi ganāmpulki: ragainie un bez-ragu vērši, aitas, kazas, ēzeļi, antilopes, pat degunradži. Šur tur vīdēja ūdensaugiem un krūmājiem noaugušu purvāju lāsumi, kur ņudzēja meža zosis, pīles, stārķi, ibisi un pelikāni.
— Paraugies, valdniek, — nomarhs sacīja, — lūk, mūsu valsts — Ēģiptes aina! Osīrijs iemīļoja šo zemes strēmeli tuksneša vidū. Viņš dāsni apveltīja to ar augiem un dzīvniekiem, lai no tiem būtu labums. Tad laipnais dievs pieņēma cilvēka izskatu un kļuva par pirmo faraonu. Taču, kad viņš sajuta, ka viņa miesa kļūst vārga, viņš to pameta un iemājoja savā dēlā, bet pēc tam dēladēlā. Tādā kārtā Osīrijs kā faraons dzīvo mūsu vidū jau daudzus gadsimtus un izmanto Ēģiptes bagātības, kuras pats radījis. Mūsu dievs un kungs ir sakuplojis kā varens koks. Viņa spēcīgās galotnes — tie ir Ēģiptes ķēniņi, zari — nomarhi un priesteri, bet lapas — muižniecība. Redzamais dievs sēž zemes tronī un ievāc no valsts viņam pienākošās nodevas. Neredzamais dievs pieņem ziedojumus tempļos un ar priesteru muti pauž savu gribu.
— Tas taisnība, — princis piebilda. — Tā stāv rakstīts.
Tā kā Osīrijs-faraons, — nomarhs turpināja, — nevar pats nodarboties ar zemes saimniecību, viņš uzdevis uzraudzīt savu mantu mums, nomarhiem, kas esam cēlušies no viņa.
Arī tas taisnība, — Ramzess sacīja. — Dažkārt mirdzošais dievs iemiesojas nomarhā un aizsāk jaunu dinastiju. Tā radušās Memfisas, Elefantīnes, Tēbu, Ksiosas dinastijas…
Tik tiešām tā ir, valdniek, — Teti turpināja. — Bet tagad es atbildēšu uz tavu jautājumu. Ko es daru šeit, nomā? Es sargāju Osīrija-faraona mantu un savu daļu tajā. Paraugies uz šiem ganāmpulkiem — tu redzi dažādus dzīvniekus. Vieni dod pienu, otri — gaļu, trešie — vilnu un ādu. Tāpat arī Ēģiptes iedzīvotāji — vieni piegādā maizi, otri — vīnu, audumus, traukus, trešie ceļ ēkas. Mans darbs ir saņemt no katra, kas pienākas, un nolikt pie faraona kājām. Pats es nejaudātu pieskatīt tik lielu ganāmpulku. Tālab izraudzījos sev uzticamus suņus un gudrus ganus: vieni slauc dzīvniekus, cērp tos, dīrā tiem ādu; citi raugās, lai tos nenozog zagļi vai nesaplosa plēsoņas. Tāpat ar nomu: es nepagūtu savākt visus nodokļus un pasargāt cilvēkus no ļaunā; tālab man ir ierēdņi, kuri dara to, kas nākas, bet man sniedz norēķinu par savu darbību.
Tas viss ir pareizi, — Ramzess pārtrauca. — Es to zinu un saprotu. Taču mani pārsteidz, ka ķēniņa ienākumi mazinās, kaut arī tos tik centīgi uzrauga!
Atceries, — nomarhs atbildēja, — ka dievs Sets, lai gan viņš ir mirdzošā Osīrija miesīgais brālis, ienīst viņu, cīnās ar viņu un jauc visus viņa nodomus. Viņš uzsūta mēri cilvēkiem un lopiem, viņš dara Nīlas palus pārāk niecīgus vai pārlieku brāzmainus. Svelmainā laikā viņš Ēģiptei uzdzen smilšu mākoņus. Ja gads ir labs, Nīla sasniedz tuksnesi, ja slikts — tuksnesis pienāk pie Nīlas un ķēniņa ienākumi mazinās. Paraugies, — viņš turpināja, norādīdams uz pļavu, — cik kupli ir šie ganāmpulki, taču manā jaunībā tie bija vēl kuplāki. Un kas tur vainojams? Neviens cits kā Sets, ar kuru cilvēka spēki nevar mēroties. Šī pļava, kas vēl tagad ir milzīga, kādreiz bija tik plaša, ka no šīs vietas nebija redzams tuksnesis, kurš šodien mūs biedē. Kad cīnās dievi, cilvēks ir bezspēcīgs; kad Sets uzvar Osīriju, kurš gan viņam var stāties pretī?
Teti apklusa. Princis nodūra galvu. Viņš jau skolā bija diezgan saklausījies par Osīrija labsirdību un Seta nekrietnību un, vēl būdams bērns, niknojās, ka ar Setu nav tikuši galā.
«Kad izaugšu,» viņš toreiz domāja, «un varēšu noturēt šķēpu, es sameklēšu Setu — un mēs pamērosimies spēkiem!»
Bet tagad viņš lūkojās uz bezgalīgajiem smiltājiem, uz valstību, kas piederēja ļaunprātīgajam dievam, kurš mazināja Ēģiptes ienākumus, taču cīnīties ar to nedomāja. Kā lai cīnās ar tuksnesi? To var vienīgi apiet vai arī aiziet tur bojā.
Divdesmit otrā nodaļa
Uzturēšanās Duau nomā tā nogurdināja troņmantnieku, ka viņš lika izbeigt visas svinības viņam par godu un paziņot, lai tauta nenāk viņu sumināt. Svīta brīnījās un pat nedaudz kurnēja. Taču pavēle tika izpildīta, un Ramzesa dzīve kļuva mierīgāka. Viņam atlika laiks kareivju apmācībām, kas bija viņa mīļākā nodarbošanās, un viņš varēja sakārtot savas domas.
Patveries pils visattālākajā stūrī, princis apsvēra, cik lielā mērā izpildījis tēva rīkojumu. Viņš bija savām acīm apskatījis Duau nomu, tā laukus, pilsētas, iepazinis iedzīvotājus un ierēdņus. Pats pārbaudījis un pārliecinājies, ka provinces austrumu daļā iebrucis tuksnesis, redzējis, ka darbacilvēki ir truli un pret visu vienaldzīgi, dara tikai to, ko viņiem liek, un arī tad negribīgi, un galu galā nāca pie slēdziena, ka patiesi uzticamus pavalstniekus var atrast vienīgi aristokrātijas vidū. Tās pārstāvji ir vai nu faraonam rada, vai pieder pie karavīru kārtas un ir mazdēli tiem, kas karojuši zem Ramzesa Lielā karogiem.
Katrā ziņā šie cilvēki no sirds pieķērušies dinastijai un gatavi tai kalpot jo dedzīgi. Ne tā kā zemnieki, kas, izklieguši apsveikumus, ātrāk steidzas pie saviem vēršiem un cūkām.
Taču galvenais nebija paveikts. Ramzess ne tikai nebija noskaidrojis, kādēļ mazinās faraona ienākumi, bet pat nespēja izprast, kur slēpjas ļaunums un kā to novērst. Viņš apzinājās, ka dieva Seta teiksmainā cīņa ar dievu Osīriju neko neizskaidro un nenorāda līdzekļus, kā tikt galā ar nelaimi.
Taču princis — kā nākamais faraons — gribēja saņemt lielus ienākumus, tādus kā senie Ēģiptes valdnieki, un neganti niknojās, iedomājoties vien, ka, uzkāpis tronī, var izrādīties tāds pats nabags kā viņa tēvs, ja ne vēl nabagāks, «Nemūžam!» viņš sacīja, sažņaugdams dūres.
Lai palielinātu ķēniņa bagātības, Ramzess bija gatavs mesties virsū ar zobenu pašam dievam Setam un tikpat nežēlīgi sacirst viņu gabalos, kā Sets to bija izdarījis ar savu brāli Osīriju, Taču briesmīgā dieva un viņa leģionu vietā troņmantnieka priekšā bija tukšums, klusums un neziņa.