Ranusers bija ārkārtīgi nobažījies.
Pēkšņi princis pagriezās pret svītu un pasauca Tutmosu, kuram bija allaž jāatrodas viņa tuvumā. Troņmantnieks pagāja ar viņu sāņus.
Paklau, — viņš sacīja, norādot uz tuksnesi, — vai redzi tos kalnus?
Mēs tur bijām pagājušogad, — adjutants nopūzdamies atgādināja.
— Man ienāca prātā Sāra.
— Es tūlīt aizkvēpināšu vīraku dieviem! — Tutmoss iesaucās. — Jo man jau sāka likties, ka, kļuvis par troņmantnieku, tu esi aizmirsis savus uzticamos kalpus!
Ramzess palūkojās uz viņu un paraustīja plecus.
Izvēlies, — viņš sacīja, — no dāvanām, kuras man atnesa, dažas visskaistākās vāzes, kaut ko no traukiem, bet galvenais — rokassprādzes un važiņas un aizved visu Sārai…
Dzīvo mūžos, Ramzes! — švīts klusu noteica. — Tu esi cēlsirdīgs valdnieks!
Pasaki viņai, — princis turpināja, — ka mana sirds allaž pilna labvēlības pret viņu. Pasaki, ka es vēlos, lai viņa saudzē sevi un domā par bērnu. Kad pienāks radību laiks un es būšu izpildījis tēva rīkojumus, tad, pasaki Sārai, es ņemšu viņu pie sevis un viņa dzīvos manā mājoklī. Es nevaru pieļaut, ka mana bērna māte skumtu vientulībā. Brauc, dari, ko vēlēju, un atgriezies ar labām vēstīm!
Tutmoss nokrita sava pavēlnieka priekšā pie zemes un tūdaļ pēc tam devās ceļā. Troņmantnieka svīta nespēja uzminēt, ko viņi runā, taču, redzot prinča labvēlību pret Tutmosu, apskauda jauno adjutantu. Bet godājamais Ranusers juta augam nemieru savā dvēselē.
«Kaut tik man nenāktos,» viņš ar rūgtumu domāja, «padarīt sev galu un pašos spēka gados pamest savu nomu! Kā gan es, nelaimīgais, piesavinoties faraona mantu, neiedomāju atmaksas stundu!»
Seja viņam bija kļuvusi dzeltena, kājas ļodzījās. Taču Ramzess, atmiņu pārņemts, nemanīja viņa satraukumu.
Divdesmit trešā nodaļa
Tagad Onu pilsētā sākās dzīru un līksmību laiks. Nomarhs Ranusers lika uznest no pagraba labākos vīnus, no trim kaimiņu nomiem atbrauca daiļākās dejotājas, slavenākie muzikanti, veiklākie burvju mākslinieki. Nu Ramzesam bija aizņemta visa diena. No rīta — karaspēka apmācības, augstmaņu pieņemšana, pēc tam — mielasts, izrādes, medības, tad — atkal mielasts.
Bet tieši tobrīd, kad Heka-Anedžas nomarham jau šķita, ka troņmantniekam apnikuši pārvaldīšanas un saimniekošanas jautājumi, princis paaicināja viņu pie sevis un jautāja:
— Vai tavs noms ir pats bagātākais Ēģiptē?
Jā… lai gan mums nācies piedzīvot dažus grūtus gadus…. — Ranusers atbildēja, un sirds viņam atkal pamira, bet kājas sāka drebēt.
Tieši tas mani pārsteidz, — princis turpināja, — tālab ka ķēniņa ienākumi mazinās no gada gadā. Vai tu nevarētu man to izskaidrot?
Valdniek, — nomarhs sacīja, locīdamies troņmantnieka priekšā līdz zemei, — redzu, ka mani ienaidnieki iesējuši tavā sirdī neuzticību un, lai ko es sacītu, man būs grūti tevi pārliecināt. Tādēļ atļauj man klusēt. Lai nāk rakstveži ar dokumentiem, kurus tu pats varēsi aptaustīt un pārbaudīt…
Troņmantnieku mazliet pārsteidza tik negaidīta atbilde, taču viņš pieņēma priekšlikumu un pat nopriecājās par to. Viņš domāja, ka rakstvežu ziņojumi izskaidros viņam pārvaldīšanas noslēpumus.
Un, lūk, nākamajā dienā ieradās Heka-Anedžas noma lielais rakstvedis ar palīgiem, kuri atnesa līdzi vairākus no abām pusēm aprakstītus papirusa tīstokļus. Kad tos atritināja, tie izveidoja trīs pēdas platu un sešdesmit soļu garu lenti. Ramzess pirmoreiz redzēja tik milzīgu dokumentu, kas ietvēra sevī ziņas tikai par vienu provinci gada laikā.
Lielais rakstvedis apsēdās uz grīdas un, pavilcis zem sevis kājas, iesāka:
— «Viņa majestātes Meri Amona Ramzesa trīsdesmit trešajā valdīšanas gadā Nīla aizkavējās ar paliem. Zemnieki, piedēvēdami šo nelaimi Heka-Anedžas provincē dzīvojošo svešzemnieku burvestībām, sāka graut neticīgo jūdu, hetu un feniķiešu mājas, turklāt dažus cilvēkus nogalināja. Pēc godājamā nomarha pavēles vainīgos nodeva tiesai: divdesmit pieci zemnieki, divi mūrnieki un pieci amatnieki tika notiesāti ar darbiem akmeņlauztuvēs, bet viens zvejnieks tika nožņaugts.»
— Kas tas par dokumentu? — princis jautāja.
Tā ir tiesas atskaite, kas sastādīta, lai to noliktu pie ķēniņa kājām.
Liec to pie malas un lasi par valsts kases ienākumiem!
Lielā rakstveža palīgi saritināja atnesto dokumentu un pasniedza viņam citu. Lielais rakstvedis atkal sāka lasīt:
— «Tota mēneša piektajā dienā ķēniņa klētīs tika ievesti sešsimt mēri kviešu, par ko galvenais uzraugs izdeva kvīti. Tota mēneša septītajā dienā lielais mantzinis uzzināja un pārbaudīja, ka pagājušā gada ražas krājumi samazinājušies par simt četrdesmit astoņiem mēriem kviešu. Pārbaudes laikā divi strādnieki nozaga mēru graudu un paslēpa starp ķieģeļiem. Kad to atklāja, abos nodeva tiesai un nosūtīja uz akmeņlauztuvēm par to, ka tīkojuši pēc faraona mantas.»
Un tie simt četrdesmit astoņi mēri? — troņmantnieks jautāja.
Tos apēda peles, — rakstvedis atbildēja un lasīja tālāk: «Tota mēneša astotajā dienā tika atsūtītas kaušanai divdesmit govis un astoņdesmit četras aitas, kuras laidara uzraugs lika atdot pulkam «Vanags» pret attiecīgu kvīti.»
Tādā kārtā troņmantnieks uzzināja, cik miežu, kviešu, pupiņu un lotosauga sēklu katru dienu aizvests uz klētīm, cik nodots dzirnavām, cik nozagts un cik zaglīgu strādnieku nosūtīti uz akmeņlauztuvēm.
Pārskats bija tik garlaicīgs un juceklīgs, ka paofi mēneša vidū. troņmantnieks lika pārtraukt lasīšanu.
— Saki man, lielais rakstvedi, — Ramzess jautāja, — ko tu saprati no lasītā?
— Ko vien valdnieks vēlas!..
Un viņš sāka atkārtot visu no sākuma, bet šoreiz jau no galvas:
— «Tota mēneša piektajā dienā ķēniņa klētīs tika ievesti…»
— Diezgan! — princis aizkaitināts iesaucās un pavēlēja
viņiem vākties prom.
Rakstveži nokrita pie zemes, steidzīgi savāca savus papirusus, atkal nokrita pie zemes un žigli nozuda aiz durvīm. Troņmantnieks paaicināja pie sevis nomarhu Ranuseru. Tas ieradās, rokas uz krūtīm sakrustojis, taču mierīgu seju. Rakstveži bija paguvuši viņam paziņot, ka troņmantnieks no pāršķeltiem neko nesaprotot un pat neesot viņus uzklausījis.
— Saki man, godātais nomarh, — vai tev arī lasa šos pārskatus?
— Katru dienu.
— Un tu kaut ko saproti?
— Piedod, valdniek, bet nesaprazdams es nevarētu pārvaldīt nomu.
Ramzess apmulsa. Varbūt tiešām vienīgi viņš ir tik neattapīgs? Bet tādā gadījumā — kas viņš par valdnieku?
— Sēdies, — viņš, brīdi klusējis, sacīja un norādīja Ranuseram uz krēslu. — Sēdies un pastāsti man — kā tu pārvaldi nomu?
Augstmanis nobālēja un pārgrieza acis, Ramzess to ievēroja un steidzās viņu nomierināt:
— Nedomā, ka neuzticos tavai gudrībai… Gluži otrādi, es nepazīstu cilvēku, kurš būtu labāks pārvaldnieks par tevi. Taču esmu vēl jauns un vēlos zināt, kas ir pārvaldīšanas māksla. Tādēļ lūdzu tevi — dalies ar mani pieredzē. Tu pārvaldi nomu, tad paskaidro man, kā tiek valdīts!
Nomarhs atviegloti nopūtās un sacīja:
Es tev pastāstīšu, kā aizrit mana diena, lai tu zinātu, cik grūti ir mani pienākumi. No rīta pēc vannas es upurēju dievam Atumam, pēc tam aicinu mantzini un vaicāju viņam, vai kārtīgi ienāk nodokļi ķēniņam. Ja viņš apgalvo, ka jā, es slavēju viņu. Bet, ja viņš saka — tādi un tādi nav samaksājuši, dodu rīkojumu nepaklausīgos apcietināt. Tad aicinu ķēniņa klēšu uzraugu, lai zinātu, cik ienācis graudu. Ja daudz — slavēju viņu. Ja maz — lieku nopērt vainīgos. Pēc tam nāk lielais rakstvedis un ziņo man, kas no ķēniņa īpašumiem vajadzīgs armijai, ierēdņiem un strādniekiem. Es lieku izsniegt pret kvīti. Ja viņš izlietojis mazāk, es slavēju viņu, ja vairāk — uzsāku izmeklēšanu. Pēc pusdienas pie manis ierodas feniķiešu tirgotāji, kuriem es pārdodu labību, bet naudu iemaksāju faraona valsts kasē. Pēc tam es lūdzu dievu un apstiprinu tiesas spriedumus. Vakarā policija ziņo man par vietējiem notikumiem. Aizviņdien mana noma ļaudis iebrukuši kaimiņu provinces teritorijā un apgānījuši dieva Sobeka statuju. Sirdī es nopriecājos — tas nav mūsu aizgādnis. Taču notiesāju dažus vainīgos ar nožņaugšanu, daudzus ar darbu akmeņlauztuvēs un visiem piespriedu nūjas. Tādēļ manā nomā vaida miers un labas paražas un nodokļi ienāk katru dienu…