Bet faraona ienākumi mazinājušies arī pie jums, — princis piemetināja.
Tiesa kas tiesa, valdniek, — Ramzess nopūzdamies sacīja. — Priesteri apgalvo, ka dievi sadusmojušies uz Ēģipti par to, ka šeit saradies daudz svešzemnieku. Es gan redzu, ka dievi nenoniecina feniķiešu zeltu un dārgakmeņus…
Šai brīdī zālē ienāca dežūrvirsnieks un pieteica priesteri Mentesufisu, kas bija ieradies ielūgt troņmantnieku un nomarhu uz dievkalpojumu. Gan viens, gan otrs pieņēma ielūgumu, turklāt nomarhs Ranusers izrādīja tādu dievbijību, ka pat pārsteidza Ramzesu.
Kad Ranusers klanīdamies aizgāja, troņmantnieks vērsās pie priestera:
Tā kā tu, svētais praviet, esi pie manis augsti godātā Herhora vietnieks, kliedē neziņu, kas dara manu sirdi nemierīgu!
Vai spēšu? — priesteris šaubījās.
Tu spēsi, jo esi pilns gudrības, kurai kalpo. Apdomā tikai labi, ko es tev sacīšu. Vai zini, kālab mani šurp sūtīja faraons?
Lai iepazītos ar valsts pārvaldīšanu un tās bagātībām, — Mentesufiss atteica.
Es daru to. Es izvaicāju nomarhus, vēroju valsti un cilvēkus, uzklausu rakstvežu pārskatus, taču neko nesaprotu. Tas mani pārsteidz un moka. Kad man darīšana ar karalietām, man viss ir skaidrs: es zinu, cik ir kareivju, cik zirgu, kaujasratu, pajūgu; kurš no virsniekiem dzer vai pavirši izturas pret dienestu un kurš apzinīgi pilda savus pienākumus. Es zinu, kā jārīkojas karā. Ja ienaidnieka korpuss stāv līdzenumā, man jāņem divi korpusi, lai uzvarētu. Ja ienaidnieks ieņēmis aizstāvēšanās pozīcijas, es došos pret viņu ar trim korpusiem vismaz. Ja pretinieks ir nepieredzējis un cīnās juceklīgā barā, es varu viņa tūkstotim pretī sūtīt piecsimt savu kareivju — un viņi to pievārēs. Karamākslā, svētais tēvs, — Ramzess turpināja, — man viss ir kā uz delnas un uz katru jautājumu atbilde gatava. Taču nomu pārvaldīšanā es ne tikai neko nesaprotu, bet man galvā ir tāds sajukums, ka dažkārt aizmirstu, kālab esmu šurp atbraucis. Tādēļ atbildi man vaļsirdīgi kā priesteris un virsnieks — ko tas nozīmē? Vai nomarhi mani krāpj, vai esmu tik neattapīgs?
Pravietis iegrima domās.
— Vai viņi uzdrošinātos tevi krāpt, es nezinu, jo neesmu sekojis viņu rīcībai. Taču man liekas, ka viņi nevar tev neko paskaidrot tādēļ, ka paši neko nesaprot. Nomarhi un rakstveži, — priesteris turpināja, — ir kā simtnieki armijā: katrs pārzina savu simtu un ziņo par to augstākiem. Katrs komandē savu mazo nodaļu, bet kopējo plānu, ko izstrādā armijas virspavēlnieks, viņš nezina. Nomu pārvaldnieki un rakstveži pieraksta visu, kas notiek viņu provincē, un noliek savus ziņojumus pie faraona kājām. Un vienīgi augstā padome izloba no tiem gudrības medu…
— Bet šo medu es tieši gribu! Kādēļ man to nedod?
Mentesufiss pašūpoja galvu,
— Valsts gudrība, — viņš sacīja, — ir viens no priesteru noslēpumiem, To var apgūt tikai cilvēks, kas ziedojies dieviem, Bet tu, Ramzes, lai gan tevi audzinājuši priesteri, cītīgi vairies no tempļiem …
— Kā? Ja es nekļūšu priesteris, jūs mani nepamācīsit?
— Ir lietas, kuras tu vari uzzināt arī tagad, būdams troņmantnieks, Ir tādas, kuras uzzināsi, kļūdams faraons. Taču ir arī tādas, kuras zināt var tikai virspriesteris.
— Katrs faraons vienlaikus ir virspriesteris, — princis viņu pārtrauca.
— Ne jau katrs. Turklāt ari virspriesteri ir dažādi,
Tātad, — troņmantnieks sašutis iesaucās, — jūs slēp-ļat no manis valsts pārvaldīšanas mākslu un es nevarēšu izpildīt tēva rīkojumus!
To, kas tev vajadzīgs, tu vari uzzināt, jo esi iesvētīts zemākā priesteru kārtā. Taču tas viss ir apslēpts tempļos aiz priekškara, kuru neviens neiedrošināsies pacelt, neievērojis pienācīgus rītus.
Es pacelšu!..
Lai dievi pasargā Ēģipti no tādas nelaimes! — priesteris noteica, pastiepdams rokas pret debesīm. — Vai tad tu nezini, ka debesu pērkons saspers Ikvienu, kas bez pienācīgiem ritiem pieskarsies priekškaram? Liec to izdarīt kādam vergam vai uz nāvi notiesātam — un tu redzēsi, ka viņš uz vietas nomirs.
Tādēļ ka jūs viņu nonāvēsit!
— Ikviens no mums aizies bojā tāpat kā viņš, ja zaimodams tuvosies altārim, Dieva priekšā faraons, priesteris un vergs ir vienādi.
— Ko man darīt? — Ramzess vaicāja,
Meklē atbildi templī, šķīsti sevi lūgšanās un gavēšanā, — priesteris atbildēja. — Kopš pastāv Ēģipte, neviens valdnieks valsts gudrību citādi nav apguvis,
Es padomāšu par to, — princis sacīja. — Kaut redzu pēc visa, ka gan augsti godājamais Nofri, gan tu, svētais praviet, gribat pievērst mani kalpošanai dieviem tāpat kā manu tēvu.
— Nebūt ne. Ja tu, kļuvis par faraonu, aprobežosies ar karaspēka komandēšanu, tev būs tikai dažas reizes gadā jāpiedalās dievkalpojumos, jo pārējos gadījumos tevi aizstās virspriesteri. Bet, ja tu gribi iepazīt tempļu noslēpumus, tev jāgodina dievi, jo viņi ir gudrības avots.
Divdesmit ceturtā nodaļa
Tagad Ramzesam kļuva skaidrs: vai nu viņš neizpildīs faraona rīkojumu, vai būs spiests pakļauties priesteru gribai. Tas radīja viņā sašutumu un netīksmi pret priesteriem.
Viņš nesteidzās apgūt tempļos apslēptās zinības, toties sāka cītīgi piedalīties mielastos, kurus rīkoja viņam par godu.
Bija atgriezies Tutmoss, lielais izpriecu meistars. Viņš atveda princim labas vēstis no Sāras. Viņa bija vesela un lieliski izskatījās, bet tagad tas jau mazāk aizkustināja Ramzesu. Priesteri bija sastādījuši nākamajam bērnam tik labu horoskopu, ka princis bija aizgrābts. Viņi apgalvoja, ka Sārai būšot dēls, kuru dievi dāsni apveltīšot, un, ja tēvs viņu iemīlēs, viņš dzīvē daudz ko sasniegs.
Troņmantnieks smējās, sevišķi par pareģojuma otro daļu.
— Dīvaina ir priesteru gudrība! — viņš sacīja Tutmosam. — Viņi zina, ka būs dēls, ko es, tēvs, nezinu, un šaubās, vai viņu mīlēšu, lai gan nav grūti iedomāties, ka es mīlēšu bērnu, pat ja tā būs meita. Par viņa nākotni lai neraizējas. Es par to parūpēšos!..
Pahona mēnesī (janvāris — februāris) troņmantnieks pārcēlās uz Ke-mura nomu, kur viņu sirsnīgi sagaidīja nomarhs Snofru. No Onu pilsētas līdz Atribijai varēja aiziet septiņās stundās, taču princis ceļā pavadīja veselas trīs dienas. Iedomājoties lūgšanas un gavēņus, kas viņu gaidīja, iepazīstot tempļu noslēpumus, Ramzess aizvien vairāk tiecās pēc izpriecām. Viņa svīta to saprata, un dzīres sekoja dzīrēm.
Atkal uz ceļiem, pa kuriem troņmantnieks brauca uz Atribiju, bariem pulcējās ļaudis, sveicot viņu ar prieka saucieniem, ziediem un mūziku. Kad viņi tuvojās pilsētai, apkārtējā līksmība sasniedza kalngalus. Kāds milzīga auguma strādnieks pat metās zem kaujasratiem. Un, kad