Ramzess apturēja zirgus, no pūļa iznāca vairākas jaunas sievietes un rotāja viņa ratus ar ziediem.
— Viņi tomēr mīl mani! — Ramzess nodomāja.
Kem-uras provincē princis vairs neizvaicāja nomarhu par faraona ienākumiem, neapmeklēja darbnīcas, nelika sev lasīt priekšā rakstvežu pārskatus. Viņš zināja, ka neko nesapratīs, un atlika šīs nodarbības līdz tam laikam, kad viņam atklās tempļu noslēpumus. Tikai reiz, ieraudzījis pakalna galā dieva Sobeka templi, Ramzess izteica vēlēšanos uzkāpt tā pilonā, lai palūkotos uz apkārtni.
Godātais Snofru nekavējoties izpildīja troņmantnieka gribu, un Ramzess pavadīja tornī dažas patīkamas stundas.
Kem-uras province bija auglīgs līdzenums. Pārdesmit kanālu un Nīlas attekas to šķērsoja visos virzienos gluži kā no sudraba un gaišziliem diegiem noausts tīkls. Novembrī iestādītās melones un kvieši jau ienācās. Uz lauka, vākdami gurķus vai sēdami kokvilnu, līkņāja kaili cilvēki. Vairums ēku bija ar salmiem vai palmu lapām apjumtas kleķa būdas. Toties pilsētās slējās mūra mājas ar lēzeniem jumtiem, kas iztālēm atgādināja baltus kubus ar tumšām durvju un logu spraugām. Ļoti bieži uz viena tāda kuba atradās otrs — nedaudz mazāks, bet uz tā trešais — vēl mazāks, un katrs stāvs bija savā krāsā. Ēģiptes žilbinošajā saulē šīs lauku zaļuma vidū izkaisītās, palmu un akāciju ieskautās mājas šķita kā milzu pērles, rubīni un safīri.
No torņa virsotnes Ramzesam pavērās skats, kas saistīja viņa uzmanību. Viņš ievēroja, ka ēkas tempļu tuvumā ir visskaistākās un tīrumos ap tām strādā vairāk cilvēku,
«Priesteriem ir visbagātākās muižas!..» viņš atcerējās un vēlreiz pārlaida acis tempļiem un svētnīcām, kas bija redzamas no torņa.
Bet, tā kā princis bija izlīdzis ar Herhoru un nevarēja iztikt bez priesteru pakalpojumiem, viņam negribējās par to domāt.
Nākamajās dienās godātais Snofru sarīkoja troņmantniekam medības Atribijas pilsētas austrumu apkaimē. Sākumā viņi kanālu krastos šāva putnus ar lokiem vai ķēra tos milzīgās cilpās, sagūstot vairākus desmitus uzreiz, vai arī laida putniem virsū piekūnus. Pēc tam princis un viņa svīta devās dziļāk austrumu tuksnesī — un sākās lielās zvēru medības ar suņiem un panteru; dažās dienās viņi nogalināja vai sagūstīja simtiem dzīvnieku.
Kad godājamais Snofru manīja, ka troņmantniekam apnikušas izpriecas zem klajas debess un nakšņošana teltīs, viņš pārtrauca medības un atgriezās ar saviem viesiem Atribijā.
Viņi ieradās pilsētā ap četriem pēcpusdienā, un nomarhs ielūdza visus savā pilī uz mielastu.
Snofru pats pavadīja princi līdz vannai, gaidīja, kamēr tas atveldzēsies, un pats no sava šķirstiņa ņēma mirres Ramzesa iesvaidīšanai. Tad viņš uzraudzīja frizieri, kas kārtoja troņmantniekam matus, un beidzot, ceļos nometies, lūdza princi žēlīgi pieņemt jaunas drānas.
Tas bija tikko noausts un Izrakstīts krekls, ar pērlēm nošūts priekšauts un ar zeltu caurausts apmetnis no ļoti izturīga, bet tik smalka un mīksta auduma, ka to varēja saņemt plaukstā.
Troņmantnieks laipni piekrita un izteicās, ka vēl nekad neesot saņēmis tik skaistu dāvanu.
Saule jau bija norietējusi, kad nomarhs ieveda Ramzesu dzīru zālē.
Tas bija liels, kolonnu ieskauts un ar mozaīku izlikts pagalms. Sienas klāja gleznojumi, kas attēloja Snofru priekšteču dzīves ainas — karagājienus, jūrasbraucienus un medības. Jumta vietā virs pagalma plivinājās milzīgs tauriņš ar košiem spārniem, kurus gaisa atsvaidzināšanai kustināja neredzami vergi. Bronzas gaismekļos, kas bija piestiprināti pie kolonnām, dega spožas lāpas, izplatīdamas smaržainus dūmus.
Zāle bija sadalīta divās daļās: viena puse bija tukša, otrā stāvēja galdiņi un krēsli mielasta dalībniekiem. Dziļumā atradās paaugstinājums, uz kura zem krāšņas telts pavērtām sienām bija sagatavots galds un zvilnis Ramzesam.
Pie katra galdiņa stāvēja lielas vāzes ar palmām, akācijām un vīģeskokiem. Troņmantnieka galdu iekļāva skujkoki, kas izplatīja dziedinošu smaržu.
Sanākušie viesi sagaidīja princi ar līksmiem saucieniem. Kad Ramzess ieņēma vietu zem baldahīna, no kurienes bija pārskatāma visa zāle, viņa svīta nosēdās pie galdiem.
Ieskanējās arfa. Zālē ienāca sievietes krāšņos, gaisīgos tērpos, ar atsegtām krūtīm, kas zaigoja dārgakmeņu rotās. Četras visdaiļākās meitenes ielenca Ramzesu, citas piesēdās pie viņa svītas augstmaņiem.
Gaisā virmoja rožu, kreimeņu un vijolīšu aromāts. Ramzess juta, ka deniņos viņam iedunas asinis.
Vergi un verdzenes baltos, rožainos un gaišzilos kreklos sāka iznēsāt saldumus, ceptus putnus, medījumus, zivis, vīnu un augļus, kā arī ziedu vainagus, kurus dzīrotai! lika galvā. Milzīgais tauriņš vēcināja spārnus aizvien ātrāk. Tukšajā zāles daļā sākās izrāde: uzstājās dejotājas, vingrotāji, āksti un, burvju mākslinieki. Ja kāds izrādīja sevišķu veiklību, skatītāji meta viņam, ziedus no saviem, vainagiem vai zelta gredzenus.
Mielasts ilga vairākas stundas, to pārtrauca saucieni par godu troņmantniekam, nomarham un viņa ģimenei.
Ramzesu, kurš bija atlaidies ar lauvas ādu pārklātajā zvilni, apkalpoja četras dāmas. Viena ap vēdina ja viņu ar vēdekli, otra mainīja ziedu vainagus uz galvas, abas pārējās pienesa ēdienus. Mielasta beigās tā, ar kura princis bija labprātāk runājies, atnesa viņam vīna kausu. Pusi Ramzess iemalkoja pats, atlikušo pasniedza viņai un, kad meitene izdzēra, noskūpstīja viņu uz lūpām.
Tad vergi veikli nodzēsa lāpas, tauriņš mitējās plivina! spārnus, un tumšajā zālē iestājās klusums, kuru palaikam pārtrauca vienīgi nervozi sieviešu smiekli.
Pēkšņi atskanēja skubīgu soļu dipoņa un piesmakuši vīrieša balss:
— Laidiet mani!.. Kur troņmantnieks? Kur troņmantnieks?…
Zālē sacēlās kņada. Sievietes Izbailēs raudāja, vīrieši kliedza:
— Kas tur bļaustās? Atentāts pret troņmantnieku?! Ei, sardze!..
Bija dzirdama plīstošu trauku šķindoņa, lūstošu krēslu brakšķēšana.
Kur troņmantnieks? — auroja svešinieks,
Sardze! Sargiet troņmantnieku! skanēja no zāles.
— Iededziet gaismu! — atskanēja troņmantnieka jauneklīgā balss, — Kas mani meklē? Esmu šeit!
Tika ienestas lāpas. Zālē mētājās apgāzti un salauzti galdi un krēsli, aiz kuriem slēpās dzīrotāji. Uz paaugstinājuma troņmantnieks rāvās laukā no sieviešu rokām, kas centās viņu noturēt. Tutmoss sajauktā parūkā, pacēlis bronzas krūku, bija gatavs belzt pa galvu ikvienam, kas tuvotos Ramzesam. Durvīs parādījās vairāki ar zobeniem apbruņoti kareivji:
— Kas tas ir? Kas te ielauzies? — pārbiedētais nomarhs kliedza.
Beidzot visi ieraudzīja satraukuma vaininieku, Kāds milzīga auguma kails, dubļiem notašķīts cilvēks ar asiņainām švīkām, uz muguras tupēja uz ceļiem pie paša paaugstinājuma, rokas pret troņmantnieku pastiepis,
— Lūk, slepkava! — nomarhs iebļāvās. — Ņemiet viņu ciet!
Tutmoss pacēla savu krūku, pie durvīm stāvošie kareivji metās pie paaugstinājuma. Savainotais cilvēks, pieplakdams ar pieri pie zemes,
iesaucās:
— Apžēlojies, Ēģiptes Saule!..
Kareivji jau grasījās viņu sagrābt, kad Ramzess, izrāvies no sieviešu rokām, piegāja pie nabaga,
— Neaiztieciet viņu! — princis uzsauca kareivjiem. — Ko tev vajag no manis? — viņš jautāja milzim.
— Gribu pastāstīt par pārestībām, valdniek … Snofru, piegājis pie troņmantnieka, pačukstēja viņam: