— Tas Ir hikss. Paraugies uz viņa pinkaino bārdu un matiem … Turklāt nekaunība, ar kādu viņš ielauzies šeit, pierāda, ka šis noziedznieks nav dzimis ēģiptietis…
— Kas tu tāds esi? — Ramzess vaicāja.
Esmu Bakura, no zemesracēju nodaļas. Mums pašlaik nav darba, tālab nomarhs Teti lika mums…
Tas ir dzērājs un vājprātis!.. — saniknotais Snofru čukstēja troņmantniekam ausī. — Kā viņš runā ar tevi, valdniek ….
Taču Ramzess tā palūkojās uz nomarhu, ka tas, iztapīgi paklanījies, pakāpās atpakaļ.
Ko jums lika godājamais Teti? — troņmantnieks jautāja Bakuram.
Viņš lika mums, valdniek, staigāt gar Nīlas krastu, mesties ūdenī, apstāties krustcelēs un kliegt tev par godu. Un solīja samaksāt, kas pienākas… Bet nu jau divi mēneši, valdniek, kopš neesam neko saņēmuši! Nedz miežu plāceņus, nedz zivis, nedz olīveļļu, lai iesvaidītos.
— Ko tu par to sacīsi? — princis vērsās pie nomarha.
— Dzērājs un slepkavnieks! Bezkaunīgs melis! — Snofru izsaucās.
— Ko tad jūs kliedzāt man par godu?
— Kā tika pavēlēts! — milzis atteica. — Mana sieva un meita kliedza kopā ar citiem: «Lai dzīvo mūžos!» — bet es lēcu ūdenī un metu vainagus tavā laivā. Par to man bija jāsaņem, pusdebens. Un, kad tev labpatika visžēlīgi iebraukt Atribijas pilsētā, man pavēlēja mesties zem zirgu pakaviem un apturēt kaujasratus.. Troņmantnieks iesmējās.
— Nudien, — viņš sacīja, — es gan nedomāju, ka mūsu. dzīrošana beigsies tik jautri! …. Un cik tev samaksāja par to, ka meties zem kaujasratiem?
— Man solīja trīs debenus, bet nesamaksāja neko — nedz man, nedz sievai, nedz meitai. Un visai nodaļai lika badoties veselus trīs mēnešus»
— No kā jūs pārtiekat?
No žēlastības dāvanām vai no tā, ko nopelnām pie zemniekiem, Gaužā trūkuma dēļ mēs trīsreiz dumpojāmies un gribējām atgriezties mājās, bet virsnieki un rakstveži vai nu solīja mums samaksāt, vai arī pavēlēja mūs iekaustīt…
Par šiem kliedzieniem man par godu, — troņmantnieks smiedamies piebilda.
Jā, valdniek… Vakar mums bija pats lielākais dumpis, par ko godājamais nomarhs Snofru lika piekaut katru desmito, Dabūja visi, bet visvairāk tika man, tālab ka esmu milzonīgs un man jābaro vēl divas mutes: sieva un meita. Piekaustīts izrāvos viņiem no rokām, lai nokristu uz vēdera tavā priekšā un izsacītu tev mūsu žēlabas. Sit mūs, ja esam vainīgi, bet lai rakstveži izmaksā mums, kas pienākas, citādi mēs nomirsim badā, mēs paši un mūsu bērni…
Tas ir apsēstais! — Snofru iesaucās. — Palūkojieties, justi augstība, kādus zaudējumus viņš man sagādājis … Ne desmit talantu es vairs nedabūtu par šiem galdiem, bļodām un krūkām!
Dzīrotāji, mazliet atguvušies, sāka kurnēt.
— Tas ir kaut kāds laupītājs! … — čukstēja viesi, — Skatieties, tas patiešām ir bikss… Viņā vēl kūsā tās nolādētās asinis, kas bija viņa senčiem, kad tie Izpostīja Ēģipti… Tik dārgas mēbeles … Tik krāšņi trauki sašķaidīti drumslās!..
— Viens neatalgotu strādnieku dumpis nodara valstij — vairāk ļaunuma, nekā vērtas visas šīs bagātības, — Ramzess skarbi noteica.
— Svēti vārdi!.. Vajag tos uzrakstīt uz pieminekļiem! — skanēja balsis no viesu vidus. — Dumpis atrauj cilvēkus no darba un apbēdina ķēniņa sirdi… Nav pieļaujams, ka strādnieki divus mēnešus nesaņem algu…
Princis ar neslēptu nicinājumu palūkojās uz mainīgām debesīm līdzīgajiem galminiekiem un bargi vērsās pie nomarha:
— Uzticu tev šo savainoto cilvēku. Esmu drošs, ka viņam ne mats no galvas nenokritīs. Rīt pat vēlos redzēt viņa nodaļu un pārbaudīt, vai tā ir taisnība, ko viņš sacījis.
Pēc šiem vārdiem troņmantnieks izgāja, atstādams nomarhu un viesus pilnīgā apjukumā.
Nākošajā dienā princis, ar Tutmosa palīdzību ģērbdamies, jautāja viņam:
— Vai strādnieki atnākuši?
— Jā, valdniek. Viņi kopš rītausmas gaida tavus rīkojumus…
— Un tas… Bakura — kopā ar viņiem? Tutmoss saviebās un atteica:
— Noticis kas dīvains: godājamais Snofru licis viņu ieslodzīt savas pils tukšajā pagrabā. Un, lūk, šis nelietis, būdams bezgala stiprs, izlauzis durvis uz otru pagrabu, kur stāvēja vīns, apgāzis vairākas vērtīgas krūkas un tā apdzēries, ka…
— Kas ir ar viņu? — Ramzess jautāja.
— Ka … nomiris.
— Un tu tici, — princis iesaucās, — ka viņš nomiris no vīna?…
— Ir vien jātic, jo nav pierādījumu, ka viņu nogalinājuši, — Tutmoss atbildēja.
— Bet es tos sameklēšu!.. — Ramzess iekliedzās.
Viņš sāka skraidīt pa istabu, sprauslādams kā aizkaitināts lauvēns. Kad troņmantnieks bija nomierinājies, Tutmoss sacīja:
— Nemeklē, valdniek, vainu tur, kur tā nav redzama; tu pat lieciniekus neatradīsi. Ja kāds patiešām nožņaudzis šo strādnieku pēc nomarha pavēles — viņš neatzīsies. Pats nelaiķis arī neko nepateiks, Un ko gan nozīmē viņa sūdzība par nomarhu! Neviena tiesa nesāks izmeklēšanu…
— Bet ja es pavēlēšu?… — troņmantnieks jautāja.
— Tādā gadījumā viņi izdarīs izmeklēšanu un pierādīs Snofru nevainību. Tu, valdniek, jutīsies neveikli, bet visi nomarhi, viņu radinieki un kalpotāji kļūs tavi ienaidnieki.
Troņmantnieks stāvēja istabas vidū, domās nogrimis.
— Galu galā, — Tutmoss sacīja, — viss it kā liecina par to, ka nelaimīgais Bakura bijis dzērājs un vājprātis, taču galvenais — svešzemnieks, Vai tad īsts, saprātīgs ēģiptietis, pat ja viņam gadu nemaksātu algu un viņš būtu divtik pamatīgi noslānīts, uzdrošinātos ielauzties nomarha pilī un aurot pēc troņmantnieka? …
Ramzess nodūra galvu un, redzēdams, ka blakusistabā stāv galminieki, sacīja klusinātā balsī: — Zini, Tutmos, kopš esmu devies šai ceļojumā, Ēģipte man šķiet pavisam cita. Dažkārt es vaicāju sev, vai neesmu svešā zemē. Dažkārt manu sirdi pārņem nemiers: es jūtu, ka man acis aizklāj tāds kā plīvurs, līdzās notiek visādas neģēlības, bet es tās neredzu ….
— Ir nepūlies tās saskatīt, jo tad tev liksies, ka mūs visus sūta uz akmeņlauztuvēm! — smiedamies atbildēja Tutmoss. — Atceries: nomarhs un ierēdņi ir tava ganāmpulka gani. Ja kāds izslauks sev krūzi piena vai nokaus aitu, tu taču nenogalināsi viņu un nepadzīs!. Aitu tev ir daudz, bet atrast ganus — grūti.
Troņmantnieks, jau saģērbies, pārgāja uz pieņemšanas zāli, kur bija sapulcējusies viņa svīta: priesteri, virsnieki un ierēdņi. Kopā ar viņiem princis atstāja pili un devās uz iekšējo pagalmu.
Tas bija plašs laukums, apstādīts ar akācijām, kuru paēnā Ramzesu gaidīja strādnieki. Atskanot taurei, viss bars pietrūkās kājās un nostājās piecās rindās.
Ramzess, spožas augstmaņu svītas ielenkts, pēkšņi apstājās, gribēdams iztālēm palūkoties uz zemesracējiem. Visiem bija baltas cepurītes galvā un tādi paši gurnauti. Viegli varēja atšķirt brūnos ēģiptiešus, melnos nēģerus, dzeltenos aziātus, baltos Lībijas un Vidusjūras salu iedzīvotājus.
Pirmajā rindā stāvēja zemesracēji ar cērtēm, otrajā — ar kapļiem, trešajā — ar lāpstām. Ceturto rindu veidoja nesēji, katrs no viņiem turēja lauzni un divus spaiņus, piekto — arī nesēji, taču ar lielām nesamkastēm, pa diviem cilvēkiem uz katru. Ar tām viņi nesa projām izrakto zemi.
Kādus divdesmit soļus viņiem priekšā stāvēja meistari; katram rokās bija resna kārts un liels koka cirkulis vai stūrenis.
Kad Ramzess piegāja viņiem klāt, tie nokliedza kori: — Lai tu dzīvo mūžos! — un, noslīguši ceļos, krita uz vaiga. Troņmantnieks lika viņiem piecelties, bet pats joprojām viņus uzmanīgi vēroja.