Tie bija veselīgi, stipri cilvēki, kas neizskatījās pēc tādiem., kuri divus mēnešus pārtikuši no žēlastības dāvanām.
Pie troņmantnieka pienāca nomarhs Snofru ar svītu. Taču Ramzess, izlikdamies, ka nemana viņu, griezās pie kāda no meistariem:
— Jūs esat zemesracēji?
Desmitnieks nokrita pie zemes un klusēja.
Princis paraustīja piecus un uzsauca strādniekiem:
— Vai jūs no Sehemas?
— Esam zemesracēji no Sehemas! — visi atbildēja korī.
— Vai algu saņēmāt?
— Saņēmām — esam paēduši un laimīgi ķēniņa kalpi, — atbildēja koris, skaldīdams katru vārdu.
— Apkārt griezties! — troņmantnieks nokomandēja. Strādnieki pagriezās. Gandrīz katram uz muguras bija dziļas un biežas nūju sitienu rētas, taču svaigu švīku nebija.
«Mani krāpj!» troņmantnieks nodomāja. Viņš lika strādniekiem atgriezties kazarmās un, joprojām neievērodams nomarhu, devās atpakaļ uz pili.
— Vai arī tu man sacīsi, — viņš pa ceļam uzrunāja Tutmosu, — ka šie cilvēki ir strādnieki no Sehemas?
— Viņi taču paši tev pateica! — adjutants atbildēja. Ramzess lika atvest zirgu un aizjāja pie saviem pulkiem, kuru nometne atradās ārpus pilsētas.
Visu dienu viņš pavadīja, apmācīdams kareivjus. Ap pusdienlaiku mācību laukumā nomarha vadībā ieradās kādi pārdesmit nesēji ar teltīm, traukiem, ēdieniem un vīnu. Taču troņmantnieks aizsūtīja viņus atpakaļ uz Atribiju un, kad pienāca ēšanas reize kareivjiem, lika arī sev pasniegt auzu plāceņus ar kaltētu gaļu.
Tie bija lībiešu algotņu pulki. Kad troņmantnieks vakarā pavēlēja viņiem nolikt pie malas ieročus un atvadījās no viņiem, šķita, ka virsnieki un kareivji zaudējuši prātu. Kliegdami: — Dzīvo mūžos! — tie skūpstīja viņam rokas un kājas, izveidoja no šķēpiem nestuves un dziedot aiznesa princi līdz pilsētai, pa ceļam cīnīdamies par godu nest viņu uz pleciem.
Nomarhs un provinces ierēdņi, redzēdami lībiešu barbaru kvēlo mīlestību uz troņmantnieku un prinča labvēlīgo attieksmi pret viņiem, sāka uztraukties.
— Lūk, tas ir valdnieks!.. — lielais rakstvedis čukstēja Snofru. — Ja vien viņš gribētu, šie ļaudis sašķaidītu ar zobeniem mūs un mūsu bērnus…
Sarūgtinātais nomarhs nopūtās, domās vērsdamies pie dieviem un nododams sevi viņu žēlsirdīgajai gādībai.
Vēlu naktī Ramzess atgriezās savā pilī, kur kalpotāji paziņoja, ka viņam ierādīta cita guļamistaba.
— Kādēļ?
— Tādēļ, ka tai guļamistabā manīta indīga čūska, kas noslēpušies tā, ka to nav iespējams atrast.
Jaunā guļamistaba atradās ēkas spārnā, kas piekļāvās nomarha mājai. Tā bija četrstūraina telpa, ko apņēma kolonnas. Alabastra sienas klāja apgleznoti plakanciļņi, kuri lejasdaļā attēloja augus vāzēs, bet augšā — olīvlapu un laurlapu vītnes.
Gandrīz vidū stāvēja plata, ar melnkoku, ziloņkaulu un zeltu rotāta guļvieta. Istabu apgaismoja divas smaržīgas lāpas. Zem kolonādes bija novietoti galdiņi ar vīnu, ēdieniem un rožu vainagiem. Griestos vīdēja liela, ar audeklu aizvilkta četrstūra atvere.
Iegājis vannā, Ramzess atlaidās mīkstajā guļvietā. Kalpotāji bija aizklīduši uz attālākām Istabām. Lāpas izkvēloja. Guļamistabā Ieplūda vēsa vēja pūsma, pilna ziedu aromāta. Kaut kur augšā ieskanējās klusināta arfu mūzika.
Ramzess pacēla galvu.
Griestu atverē pazibēja plata gaismas strēle, spilgta un reizē liega. Brīdi vēlāk augšā parādījās zelta laiva ar ziedu lapeni; tās stabi bija apvīti ar rožu vītnēm, bet jumts Izpušķots ar vijolītēm un lotosiem. Iekārta auklās, kuras rotāja zaļumi, zelta laiva klusi nolaidās uz grīdas; no ziediem Iznāca kaila, brīnumdaiļa meitene. Viņas klaidā palaistie dzintarkrāsas mati skurbinoši smaržoja,
Izkāpusi no savas gaisa laivas, viņa noslīga Ramzesa priekšā uz ceļiem.
— Tu esi Snofru meita? — troņmantnieks viņai jautāja.
Tu uzminēji, valdniek.
Un tomēr atnāci pie manis?
— Lūgt, lai tu piedod manam tēvam… Viņš ir nelaimīgs! … Kopš pusdienas lej asaras, pīšļos gulēdams…
Un, ja es nepiedošu viņam, tu aiziesi?
Nē, — klusu nočukstēja meitene.
Ramzess piekļuva viņu sev un kaislīgi noskūpstīja. Viņa acis kvēloja.
Par to es piedošu viņam, — viņš sacīja.
Ai, cik tu labs! — meitene iesaucās, pieglauzdamās troņmantniekam. Tad piebilda labinādamās; — Un tu pavēlēsi atmaksāt zaudējumus, kurus viņam sagādājis tas vājprātīgais strādnieks?
Pavēlēšu.
Un ņemsi mani uz savu pili? Ramzess palūkojās viņā.
Ņemšu, jo esi daiļa,
— Patiešām? — viņa atteica, mezdamās princim ap kaklu. — Ieskaties manī labāk… Ēģiptes skaistuļu vidū es ieņemu tikai ceturto vietu.
— Ko tas nozīmē?
— Memfisā vai Memfisas tuvumā dzīvo tava pirmā… Par laimi, viņa ir jūdiete! Sehemā — otrā…
— Es nekā par to nezinu, — Ramzess piebilda,
— Ak tu, nelaimīgais balodīt! Tu droši vien nezini arī par trešo, kas palika Onu?…
— Vai tad arī viņa pieder pie mana nama?…
— Nepateicīgais! — iesaucās skaistule, iesizdama viņam ar lotosziedu. — Pēc mēneša tu sacīsi to pašu par mani… Bet es neļaušu sev pāri darīt…
— Tāpat kā tavs tēvs…
— Tu vēl neesi piedevis viņam?… Atceries, es aiziešu …
— Paliec jel… paliec!..
Nākošajā dienā troņmantnieks piedalījās mielastā, kuru viņam par godu bija sarīkojis Snofru, atklāti uzslavēja viņa provinces pārvaldīšanu un, atalgojot par zaudējumiem, ko bija sagādājis piedzērušais strādnieks, uzdāvāja pusi trauku un piederumu, kurus bija saņēmis Onu pilsētā.
Šo dāvanu otru pusi dabūja nomarha meita, daiļā ībiba, jau kā troņmantnieka galmadāma. Turklāt viņa lika sev izsniegt no Ramzesa kases piecus talantus tērpiem, zirgiem un verdzenēm.
Vakarā princis žāvādamies sacīja Tutmosam:
— Faraons, mans tēvs, atklāja man kādu dižu patiesību: sievietes maksā lielu naudu!
— Ļaunāk ir, ja viņu nav, — švīts atbildēja.
— Man viņas ir četras, un es pat nezinu, kā tas noticis. Divas es varētu atdot tev.
Vai arī Saru?
Viņu — nē, īpaši, ja viņai piedzims dēls.
— Ja dosi šīm drostaliņām labu pūru, vīri viņām atradīsies.
Troņmantnieks atkal nožāvājās.
— Man netīk runāt par pūru, — viņš sacīja. — A-a-a! Kāda laime, ka beidzot izraušos no šejienes un dzīvošu starp priesteriem…
— Tu patiešām to darīsi?
— Man tas jādara. Galu galā varbūt uzzināšu no viņiem, kādēļ faraoni slīgst nabadzībā..; A-a-a! Nu — un pie reizes atpūtīšos…
Divdesmit piektā nodaļa
Tai pašā dienā Memfisā feniķietis Dagons, troņmantnieka augļotājs, zvilnēja uz dīvāna savas pils terasē. Viņu apņēma smaržīgi skuju krūmi, kas bija uzaudzēti vāzēs. Divi melni vergi ap vēdina ja bagātnieku ar vēdekļiem, bet viņš pats, rotaļādamies ar pērtiķīti, klausījās, ko ziņo rakstvedis.
Te kādā brīdī vergs, bruņojies ar zobenu un šķēpu, bruņucepurē un ar vairogu (augļotājam patika karavīru ietērps), pieteica godājamo Rabsunu, feniķiešu tirgotāju, kas dzīvoja Memfisā.
Viesis ienāca, zemu klanīdamies, un tā pašķielēja uz Dagonu, ka tas lika rakstvedim un vergiem aizvākties. Tad, būdams piesardzīgs cilvēks, ielūkojās visos kaktos un sacīja viesim: