— Nu varam runāt. Rabsuns uzsāka bez aplinkiem.
— Vai jūsu godībai zināms, ka no Tīras ieradies princis Hirams?
Dagons palēcās uz dīvāna.
Lai viņam uzbrūk spitālība! — augļotājs iekliedzās.
Viņš man sacīja, — viesis rimti turpināja, — ka jums iznākušas domstarpības…
Domstarpības? — Dagons iebrēcās. — Šis laupītājs apzaga, aplaupīja, izputināja mani… Kad aizsūtīju savus kuģus pakaļ citiem Tīras kuģiem uz rietumiem pēc sudraba, Hirama stūrmaņi gribēja tos aizdedzināt, uzsēdināt uz sēkļa… Un beigās mani kuģi apsviluši un sadragāti atgriezās tukšā… Lai viņu sasper debesu uguņi!… — augļotājs pārskaities nobeidza.
— Bet ja nu Hirams grib piedāvāt jūsu godībai kādu izdevīgu darījumu? — viesis aukstasinīgi jautāja.
Vētra, kas bangoja Dagona krūtīs, uzreiz norima.
Kādi viņam var būt darījumi ar mani? — viņš jautāja jau pavisam mierīgi.
Viņš to pats pastāstīs jūsu godībai, taču vispirms viņam jātiekas ar jums.
— Nu, lai atnāk pie manis!
— Viņš gan domā, ka jūsu godībai jāaiziet pie viņa. Viņš taču ir Tīras augstās padomes loceklis.
— Pirmāk viņš nosprāgs, nekā es pie viņa iešu!.. Viesis piestūma krēslu pie dīvāna, uz kura zvilnēja
Dagons, un uzsita viņam pa gurnu.
— Dagon, — viņš sacīja, — esi taču prātīgs!
Kālab es nebūtu prātīgs, un kālab tu, Rabsun, nesaki man «jūsu godība»?
Neesi muļķis, Dagon! — viesis atbildēja. — Ja viņš nenāks pie tevis un tu neiesi pie viņa, kā tad jūs salīgsit?
Tu esi muļķis, Rabsun! — augļotājs atkal apskaitās. — Ja iešu pie Hirama, tad lai man roka nokalst, ja šis laipnības dēļ nezaudēšu pusi no peļņas!
Viesis padomāja un sacīja:
— Lūk, tie ir gudri vārdi. Tad klausies, ko tev sacīšu. Tu atnāc pie manis, un Hirams atnāks pie manis, un jūs šo lietu pārspriedīsit.
Dagons piešķieba galvu un, viltīgi piemiedzis acis, jautāja:
— Ei, Rabsun, pasaki jau uzreiz cik tu par to esi saņēmis?
— Par ko?
— Par to, ka aiziešu pie tevis un ielaidīšos darījumā ar šo bezgodi?
— Šis darījums ir svarīgs visai Feniķijai, un es tur netaisos nopelnīt, — Rabsuns sašutis atteica.
— Lai tev tā maksā parādus, kā tas ir taisnība!
— Lai man tos nemaz nemaksā, ja es ko nopelnīšu! Kaut tikai Feniķija neko nezaudētu! — nikni iekliedzās Rabsuns.
Un viņi izšķīrās.
Vakarpusē Dagons iesēdās nestuvēs, kuras nesa seši vergi. Pa priekšu skrēja divi ziņneši ar zižļiem un divi ar lāpām; toties aiz nestuvēm gāja četri kalpotāji, apbruņoti no galvas līdz kājām — ne jau drošības dēļ, bet gan tādēļ, ka Dagonam kopš kāda laika bija iepaticies, ka viņu ielenc bruņoti cilvēki,
Viņš cienīgi izkāpa no nestuvēm, un divu vergu atbalstīts (trešais nesa virs viņa saulessargu) iegāja Rabsuna māja.
— Kur tad viņš Ir, šis… Hirams? — viņš lepni jautāja namatēvam.
— Viņa nav.
— Kā? Vai tad man viņš būs jāgaida?
— Viņa nav šai istabā, bet viņš ir citā, pie manas sievas, — namatēvs atteica. — Viņš pašlaik viesojas tur.
Es tur neiešu! — augļotājs paziņoja, nozveldamies uz dīvāna.
— Tu iesi uz blakusistabu, un arī viņš tur atnāks. Pēc neilgas ķīvēšanās Dagons piekāpās un brīdi vēlāk
pēc namatēva mājiena iegāja blakusistabā. Vienlaikus no tālākas istabas iznāca neliela auguma cilvēks ar sirmu bārdu, tērpies zelta togā, ar zelta stīpu ap galvu.
— Lūk, — starp abiem stāvēdams, sacīja namatēvs, — viņa žēlastība princis Hirams, Tīras augstās padomes loceklis. Un, lūk, godājamais Dagons, viņa augstības troņmantnieka un Lejasēģiptes vietvalža pilnvarotais.
Abi augstie viesi palocījās viens otram, rokas uz krūtīm sakrustojuši, un apsēdās pie atsevišķiem galdiņiem istabas vidū. Hirams mazliet pašķīra togu, lai parādītu milzīgu zelta medaļu, kas karājās viņam kaklā; Dagons savukārt saka rotaļāties ar resnu zelta ķēdi, kuru bija saņēmis no prinča. Ramzesa.
— Es, Hirams, — uzsāka sirmbārdis, — sveicu jūs, Dagon, un vēlu jums lielu bagātību un veiksmi darījumos.
— Es, Dagons, sveicu jūs, Hiram, un vēlu jums to pašu, ko jūs man vēlat…
— Jūs gribat ķildoties ar mani? — Hirams aizkaitināts viņu pārtrauca.
— Kā tad es ķildojos?… Rabsun, saki — vai es ķildojos? — Dagons iebilda.
— Labāk lai jūsu godības runā par darījumiem, — namatēvs ieteicās.
Brīdi padomājis, Hirams sacīja:
— Jūsu draugi no Tīras ar mani sūta jums kvēlus sveicienus.
Un vairāk viņi man neko nesūta? — Dagons zobgalīgi jautāja.
Bet kas jums vel vajadzīgs? — Hirams atteica, paceldams balsi,
— Klusāk!.. Neķildojieties!.. — namatēvs iejaucas. Hirams vairākas reizes dziļi nopūtas un sacīja:
Tas tiesa, mums nevajag ķildoties., Grūti laiki nāk Feniķijai…
Vai tad jūra applūdinājusi jūsu Tīru vai Sīdonu? — Dagons smiedamies iejautājās.
Hirams nospļāvās un pavaicāja:
— Kālab jūs šodien tāds dusmīgs?
Es vienādi esmu dusmīgs, ja mani negodā par «jūsu godību»…
Bet kādēļ jūs negodājat mani par «jūsu žēlastību»? Es kā nekā esmu princis!..
Varbūt Feniķijā, — Dagons atbildēja. — Bet Asīrijā jūs pie kura katra augstmaņa trīs dienas gaidāt priekštelpā uz audienci. Un, kad tiekat pieņemts, — guļat uz vēdera kā ikviens feniķiešu tirgotājs,
Bet ko jūs darītu mežoņa priekša, kas var jūs uz mieta uzdurt?! — Hirams iekliedzās.
— Ko es darītu, nezinu, — Dagons atteica. — Taču Ēģiptē es sēžu uz viena dīvāna ar troņmantnieku, kurš tagad piedevām ir vietvaldis.
Vairāk vienprātības, jūsu godība!. Vairāk vienprātības, jūsu žēlastība! — namatēvs centās viņus apvaldīt.
Vienprātības!.. Esmu vienis pratis, ka šis princis Ir parasts feniķiešu tirgonis, taču negrib Izturēties pret mani ar pienācīgu cieņu,. — Dagons iesaucās.
Man ir simt kuģu! — Hirams iebrēcas.
Bet faraonam ir divdesmit tūkstoši pilsētu, pilsētiņu un ciematu!..
Jūs pazudināsit šo lietu un visu Feniķiju!.. — Rabsuns ierunājās jau paceltā balsī.
Hirams sažņaudza dūres, taču ne vārda neteica,
— Jums gan jāatzīst, jūsu godība, — viņš pēc brīža sacīja, vērsdamies pie Dagona, — ka no šīm divdesmit-tūkstoš pilsētām faraonam patiesībā pieder nedaudzas.
— Jūs gribat sacīt, jūsu žēlastība, — Dagons atbildēja, — ka septiņi tūkstoši pilsētu pieder tempļiem un septiņi tūkstoši augstmaņiem?… Katra ziņā viņa majestātei vēl paliek seši tūkstoši skaidrā…
Ne gluži! Ja jūsu godība no tām atskaitīs kādus trīs tūkstošus, kas ieķīlātas priesteriem, un kādus divus tūkstošus, kas iznomātas mums, feniķiešiem…
Jūsu žēlastībai taisnība, — Dagons piekrita, — tomēr faraonam atliek kadi divi tūkstoši ļoti bagātu pilsētu …
Sets jūs apmājis, vai?! — Rabsuns iebļāvās. — Sāksit vēl te uzskaitīt, cik pilsētu ir faraonam, kaut viņu..;
Cst!.. — Dagons nošņāca, pietrūkdamies no krēsla..
… kad Feniķijai draud briesmas!.. — Rabsuns pabeidza.
Vai drīkstu reiz uzzināt — kādas briesmas? — Dagons ievaicājas.
Ļauj runāt Hiramam, tad uzzināsi, — namatēvs atbildēja.
Lai runā…
Vai jūsu godībai zināms, kas notika viesnīcā pie mūsu brāļa Asarhadona? — Hirams jautāja.