Man nav brāļu krodzinieku vidū!.. — nicīgi attrauca Dagons.
Klusē!.. — sašutis iekliedzās Rabsuns, sagrābdams dunča spalu — Tu esi stulbs kā suns, kas rej nomiegā!
Ko viņš ta niknojas, šis… šis kaulu tirgonis?… — Dagons atteica un arī tvēra pēc naža.
Klusāk!.. Neķildojieties!.. — princis viņus mierināja, arīdzan ķerdamies pie jostas.
Kādu brīdi visiem trijiem drebēja nāsis un zibsnīja acis. Pēdīgi Hirams, apvaldījies ātrāk par citiem, atkal ierunājas, it kā nekas nebūtu noticis:
— Pirms dažiem mēnešiem Asarhadona viesnīcā apmetas kāds Phuts no Harrānas pilsētas…
Viņš bija atbraucis, lai saņemtu piecus talantus no kāda priestera, — Dagons ieminējās.
Nu, un tālāk? — Hirams jautāja.
Nekas, Iemantojis kādas priesterienes labvēlību, viņš devās meklēt savu parādnieku uz Tēbām.
Prāts tev kā bērnam, bet mēle kā sievišķim… — Hirams noteica. — Šis harrānietis nav nekāds harrānietis, bet gan haldejietis, un viņu sauc nevis Phuts, bet gan Berojs…
Berojs?… Berojs … — Dagons atkārtoja, šķiet, kaut ko atminēdamies. — Kur esmu dzirdējis šo vārdu?…
Dzirdējis?… — Hirams nicīgi Izmeta. — Berojs ir Babilonas gudrākais priesteris, asīriešu prinču un paša ķēniņa padomdevējs.
Lai viņš ir padomdevējs, tik ne faraonam… Kas man tur daļas? — augļotājs sacīja.
Rabsuns pielēca no krēsla un, draudot ar dūri Dagonam pie paša deguna, iekliedzās:
— Tu esi vepris, kas nobarojies ar faraona virtuves samazgām… Tev tikpat daļas gar Feniķiju, cik man gar Ēģipti… Ja varētu, tu par drahmu pārdotu dzimteni … Suns kraupainais!..
Dagons nobālēja, taču mierīgā balsī atteica:
— Ko runā šis bodnieks?… Man Tīrā dēli mācās jūrlietas; Sīdonā dzīvo mana meita ar vīru. Pusi sava īpašuma esmu aizdevis augstajai padomei, lai gan nesaņemu par to ne nieka desmit procentus. Bet šis bodnieks saka — man neesot daļas gar Feniķiju!.. Paklau, Rabsun, — viņš piebilda, — es novēlu tavai sievai un bērniem, un tavu tēvu ēnām, lai tu par viņiem tāpat gādātu, kā es gādāju par katru feniķiešu kuģi, par katru Tīras un Sīdonas akmeni.
— Dagons pareizi runā, — Hirams ieteicās.
Es negādājot par Feniķiju!.. — augļotājs iekaisdams turpināja. — Bet cik feniķiešu es pārvilkti šurp, lai viņi te kļūtu bagāti, un kāds man labums no tā? Es negādājot?!.. Hirams sabeidza divus manus kuģus un laupīja man iespēju krietni nopelnīt, bet, kad, lūk, runa ir par Feniķiju, es tomēr sēžu ar viņu vienā istaba…
Jo domāji, ka spriedīsit, kā apkrāpt kādu, — Rabsuns sacīja.
Kaut tu par nāvi tā domātu, muļķi tāds!.. — Dagons atbildēja. — It kā es būtu bērns un neapjēgtu — ja reiz Hirams atbraucis uz Memfisu, tad ne jau tirgoties. Ek, Rabsun!.. Tev derētu pie manis gadus divus par staļļa slaucītāju nokalpot…
— Diezgan! — Hirams iekliedzās, sizdams dūri galdā.
— Mēs nekad nebeigsim par to haldejiešu priesteri, — Rabsuns nomurmināja tik mierīgi, it kā tas nebūtu viņš, kuru nupat nolamāja.
Hirams nokremšļojās un sacīja:
— Šim cilvēkam tik tiešām esot māja un zeme Harrānā, un tur viņš dēvējoties par Phutu. Viņam, bijušas hetu tirgotāju vēstules Sīdonas tirgotājiem, tādēļ viņu paņēmusi līdzi mūsu karavāna. Pats viņš labi runājot feniķiski, norēķinoties godīgi, neko īpašu nepieprasot, un mūsu ļaudis viņu pat iemīļojuši. Bet, — Hirams, nobraucījis bārdu, turpināja, — kaut lauva apvelk vērša ādu, astes gals viņam vienādi lien laukā. Un, tā kā šis Phuts bijis varen gudrs un drošs par sevi, karavānas vadonis ņēmis un slepus ielūkojies viņa mantībā. Neko citu kā vien medaļu ar dievietes Ištaras attēlu viņš nav atradis. Ieraugot šo medaļu, karavānas vadonim vai sirds pamirusi. No kurienes hetam feniķiešu medaļa?… Un, kad viņi iebraukuši Sīciņa, viņš tūdaļ pat ziņojis vecākajiem, un kopš tā laika mūsu slepenpolicija nav nolaidusi acis no Phuta. Taču tas izrādījies tāds gudrinieks, ka pa tām dažām dienam, ko viņš nodzīvojis Sīdonā, visi paguvuši viņu iemīļot. Phuts lūdzis dievu un upurējis dievietei Ištarai, maksājis zelta, nav aizņēmies un nav aizdevis, sagājies tikai ar feniķiešiem. Vārdu sakot, tā visus apmājis, ka viņu pārstājuši novērot, un viņš mierīgi aizbraucis līdz Memfisai. Te mūsu vecākie atkal sākuši viņu izsekot, taču nav neko atklājuši, tik nopratuši, ka tas ir liels vīrs, nevis parasts harrānietis. Vienīgi Asarhadonam izdevies nejauši izokšķerēt, ka šis tā dēvētais Phuts veselu nakti pavadījis vecaja Seta templī, kuram šeit liela ietekme.
To apmeklē tikai virspriesteri, lai noturētu svarīgas apspriedes, — Dagons piemetināja.
Tas vēl arī nebūtu nekas, — Hirams turpināja,
bet viens no mūsu tirgotājiem pirms mēneša atgriezies no Babilonas ar dīvainām ziņām. Par bagātīgu dāvanu kāds Babilonas vietvalža galminieks viņam pastāstījis, ka Feniķijai draudot briesmas… «Jūs grib sagrābt asīrieši,» šis galminieks sacījis mūsu tirgotājam, «bet izraēliešus pakļaus ēģiptieši. Dižais haldejiešu priesteris Berojs pat devies pie Tēbu priesteriem, lai noslēgtu ar viņiem vienošanos.» Jums jāzina, — Hirams turpināja, ka haldejiešu priesteri uzskata ēģiptiešu priesterus par saviem brāļiem. Un, tā kā Berojam esot liela ietekme ķēniņa Tiglatpalasara galmā, tad valodas par šo vienošanos ir visai ticamas.
Kam asīriešiem Feniķija? — Dagons vaicāja, kodīdams nagus.
Un kam zaglim sveša klēts? — Hirams attrauca.
Kāda nozīme var būt Beroja nolīgumam ar ēģiptiešu priesteriem? — Rabsuns domīgi izmeta.
Muļķis tu esi!.. — Dagons atteica. — Faraons dara tikai to, ko savās apspriedēs nolemj priesteri.
— Būs arī nolīgums ar faraonu, neraizējieties! — Hirams pārtrauca. — Tīrā ir zināms, ka uz Ēģipti ar lielu svītu un dāvanām brauc asīriešu sūtnis Sargons. Viņš it kā gribot apmeklēt Ēģipti un vienoties ar ministriem, lai ēģiptiešu dokumentos neraksta, ka Asīrija maksā nodevas faraoniem. Taču patiesība gan viņš braucot, lai noslēgtu vienošanos un sadalītu tās valstis, kuras atrodas starp mūsu jūru un Eifratu.
Lai zeme viņus aprij! — Rabsuns nolamājās.
Ko tu par to domā, Dagon? — Hirams vaicāja.
— Un ko jūs darītu, ja jums patiešam uzbruktu Tiglatpalasars?
Hirams sāka drebēt aiz niknuma,
Ko?… Mēs sēstos kuģos ar ģimenēm un visu mantību, bet šiem suņiem atstātu tikai drupas un vergu pūstošos līkus… Vai gan mēs nezinām lielākas un skaistākas zemes par Feniķiju, kur var dibināt jaunu dzimteni, bagātāku nekā šī?…
Lai dievi mūs pasargā no tādām galējībām! — Dagons sacīja.
Tur jau ir tā lieta, ka jāglābj tagadējā Feniķija no pilnīgas iznīcības, — Hirams turpināja. — Un tu, Dagon, vari daudz ko šai ziņā darīt…
— Ko tad es varu?…
— Vari uzzināt no priesteriem, vai pie viņiem bijis Berojs un vai viņš noslēdzis ar viņiem vienošanos…
— Tas ir briesmīgi grūti, — Dagons čukstus noteica. — Bet varbūt sameklēšu kādu priesteri, kas man visu pastāstīs.
— Bet vai tu vari, — Hirams turpināja, — nepieļaut, lai faraona galmā vienojas ar Sargonu?
— Tas ir ļoti grūti… Viens es to nejaudāšu…
Es tev palīdzēšu. Un zeltu piegādās Feniķija, Jau tagad tur tiek vākta nauda.
Es pats iedevu divus talantus, — Rabsuns nočukstēja.
Es došu desmit, — Dagons sacīja. — Bet ko es dabūšu par savām pūlēm?
Ko?… Nu, desmit kuģus, — Hirams atbildēja.