Un cik tu nopelnīsi? — Dagons jautajā.
— Vai maz tev?… Nu, dabūsi piecpadsmit…
Es jautāju, cik tu nopelnīsi, — Dagons uzstāja.
Dosim tev divdesmit. Vai pietiks?
— Nu, labi. Bet vai jūs parādīsit man ceļu uz sudraba valsti?
Parādīsim.
Un turp, kur jūs iegūstat alvu?
Labi…
Un turp, kur rodas dzintars? — Dagons pabeidza.
Kaut tu reiz nosprāgtu! — princis Hirams atteica, laipni pastiepdams viņam roku. — Bet vai tu neturēsi vairs ļaunu prātu uz mani par tām divām liellaivām?…
Dagons nopūtās.
Mēģināšu aizmirst. Bet… kas par bagātībām man. tagad piederētu, ja jūs mani toreiz nebūtu padzinuši…
Diezgan! — Rabsuns iejaucās. — Runājiet par Feniķiju.
No kā tu uzzināsi par Beroju un par vienošanos? — Hirams jautāja Dagonam.
Nevaicā. Par to bīstami runāt, jo tur iejaukti priesteri.
Un kurš tev palīdzēs izjaukt vienošanos?
Domāju… Domāju, ka troņmantnieks. Man ir daudz viņa parādzīmju,
Hirams pacēla roku.
Troņmantnieks? Ļoti labi. Viņš taču būs faraons un, iespējams, pat visai drīz…
Cst! Dagons viņu pārtrauca, uzsizdams ar dūri
pa galdu.
Lai tev mēle nokalst par tādu runāšanu!
Ir gan vepris! — Rabsuns iesaucās, draudēdams augļotājam ar dūri.
Stulbais bodniek! — Dagons, ņirdzīgi smaidīdams, atteica, — Tev, Rabsun, jātirgojas ar kaltētām zivīm un ūdeni uz ielas, nevis jājaucas valsts darīšanās. Vērša nagā, kas notašķīts ēģiptiešu dubļiem, ir vairāk prāta nekā tev, kurš piecus gadus nodzīvojis Ēģiptes galvaspilsētā!.. Kaut tevi cūkas aprītu!..
Klusāk!.. Klusāk!.. — Hirams iejaucās. — Jūs neļaujat man pabeigt.
Runā, jo esi gudrs, un mana sirds tevi uzklausa, — Rabsuns sacīja.
Ja tev, Dagon, ir ietekme uz troņmantnieku, tas ir ļoti labi, — Hirams turpināja, — ja troņmantnieks gribēs noslēgt vienošanos ar Asīriju, tad tā tiks noslēgta un uzrakstīta ar mūsu asinīm uz mūsu pašu ādas. Bet, ja troņmantnieks gribēs karu ar Asīriju, viņš panāks karu, kaut priesteri piesauktu pret viņu visus dievus,
Nieki! — Dagons sacīja. — Ja priesteri ļoti gribēs, vienošanās būs … Bet varbūt viņi negribēs…
Lūk, tādēļ, Dagon, — Hirams turpināja, — mums vajag dabūt savā pusē visus karavadoņus…
— To var…
— Un nomarhus…
— Var arī nomarhus…
— Un troņmantnieku, — turpināja Hirams. — Taču, ja tu viens mudināsi viņu uz karu ar Asīriju, nekas no tā neiznāks. Cilvēks ir kā arfa: viņam daudz stīgu, un spēlēt uz tām vajag ar desmit pirkstiem. Bet tu, Dagon, esi tikai viens pirksts.
— Es taču. nevaru pārrauties desmit daļās.
— Bet tu vari būt kā roka ar pieciem pirkstiem. Tev jāizdara tā, lai neviens nezinātu, ka tu gribi karu, bet lai ikviens troņmantnieka pavārs gribētu karu, ikviens bārddzinis gribētu karu, lai visi pirtnieki, nestuvju nesēji, rakstveži, virsnieki, vedēji — lai visi viņi gribētu karu ar Asīriju un lai troņmantnieks to dzirdētu no rīta līdz vakaram, pat gulēdams…
— Tā arī būs,
— Bet vai tu pazīsti viņa mīļākās? — Hirams jautāja. Dagons atmeta ar roku,
Muļķa meitenes! — viņš atteica. — To vien gudro kā uzposties, uzkrāšoties un iesvaidīties ar smaržvielām … Bet no kurienes šīs smaržvielas nāk un kurš tās atved uz Ēģipti — par to viņas neliekas ne zinis.
Vajag viņam pagādāt tādu mīļāko, kas to zinātu, — Hirams sacīja.
Kur to lai ņem?… — Dagons jautāja. — Lai gan — rokā ir!.. — viņš iesaucās, iesizdams sev pa pieri. — Vai pazīsti Kamu, Ištaras priesterieni?
Ko? — Rabsuns viņu pārtrauca. — Svētās dievietes Ištaras priesteriene būs ēģiptieša mīļākā?…
Un tu gribētu, lai viņa būtu tava? — Dagons zobojās. — Viņa kļūs pat par virspriesterieni, ja vajadzēs tuvināt viņu galmam…
Tu pareizi runā, — Hirams piekrita.
Bet tā jau ir zaimošana! — Rabsuns sašuta.
— Tālab arī priesteriene, kas būs zaimojusi, var nomirt, — vecais Hirams sacīja.
Kaut tik mums visu neizjauktu šī jūdiete Sara, — pēc brīža ierunājās Dagons. — Viņa gaida bērnu, kuram troņmantnieks jau tagad ir pieķēries. Un, ja piedzims dēls, visus pārējos nobīdīs pie malas.
Mums atradīsies nauda arī Sārai, — Hirams paziņoja.
Viņa neko neņems… — Dagons sašutis noteica. — Šī nekrietnele atteicas no dārga zelta kausa, kuru es pats viņai aiznesu…
Viņa domāja, ka tu gribi viņu piekrāpt, — Rabsuns ieminējās.
Hirams pašūpoja galvu.
Nav ko uztraukties, — viņš sacīja, — kur neietiks zelts, tur ietiks tēvs, māte, mīļākā… Bet, kur neietiks mīļākā, — ietiks…
Nazis… — Rabsuns nočukstēja.
Inde… — Dagons nočukstēja.
Nazis — tas ir pārāk rupji… — Hirams secināja. Viņš nobraucīja bārdu, iegrima domās, pēdīgi piecēlās un izņēma no azotes purpursarkanu lenti, uz kuras bija uzvērti trīs zelta amuleti ar dievietes Ištaras attēlu, tad izvilka aiz jostas aizbāzto nazi, sagrieza lenti trīs daļās un divus gabalus ar amuletiem iedeva Dagonam un Rabsunam.
Pēc tam visi trīs devās uz kaktu, kur stāvēja spārnotas dievietes statuja, sakrustoja rokas uz krūtīm un Hirams pusbalsī, taču gluži skaidri uzsāka:
— Tev, dzīvības māt, zvēram uzticīgi glabāt mūsu norunu un tikām nepagurt, kamēr mūsu svētās pilsētas būs pasargātas no ienaidniekiem, kurus lai izdeldē bads, mēris un uguns!.. Bet, ja kāds no mums lauzīs zvērestu vai izpaudīs noslēpumu, lai nāk pār viņu visādas nelaimes, kauns un negods… Bads lai plosa viņa iekšas, un miegs lai bēg no viņa acīm»… Lai nokaist roka tam, kurš steigsies pie viņa ar glābiņu, žēlodams nelaimīgo… Lai maize viņa galdā pārvēršas par puvekļiem, bet vīns — par smirdīgām sūkalām… Lai viņa miesīgie bērni apmirst un māja lai pienāk pilna ar maucībā dzimušiem, kuri apspļaudīs viņu un izraidīs… Lai, visu pamests, nomirst viņš pats pēc ilgām ciešanām vientulībā, un lai viņa nešķīsto līķi nedz zeme, nedz ūdens nepieņem, lai viņu nesadedzina uguns un nesaplosa meža zvēri… Lai notiek tā!
Pēc šī briesmīgā zvēresta, kuru visi trīs atkārtoja aiz niknuma drebošās balsīs, feniķieši atvilka elpu, tad Rabsuns aicināja viņus uz mielastu, kur vīns, mūzika un dejotājas lika uz brīdi aizmirst to, kas viņiem darāms.
Divdesmit sestā nodaļa
Netālu no Būbastijas pilsētas atradās liels dievietes Hathoras templis.
Pauni mēnesī (marts — aprīlis), pavasara ekvinokcijas laikā ap desmitiem vakarā, kad Sīriuss sliecās uz norietu, pie tempļa vārtiem apstājās divi priesteri, kuri, liekas, bija atnākuši no tālienes. Viņiem sekoja grēknožēlnieks. Viņš gāja basām kājām, galvu nokaisījis pelniem, seju aizklājis ar raupju audekla gabalu.
Lai gan nakts bija gaiša, arī priesteru vaibstus nevarēja saskatīt. Pār viņiem krita ēna no divām milzīgam statujām, kas attēloja dievieti ar govs galvu; dieviete uzraudzīja ieeju templī un ar savu žēlsirdīgo skatienu sargāja Imu-henta nomu no mēra, sausuma un dienvidu vējiem.
Brīdi atpūties, grēknožēlnieks pieplaka ar krūtīm pie zemes un ilgi lūdza dievu. Tad piecēlās, paņēma vara āmuriņu un pieklaudzināja pie vārtiem. Varena zvanoņa pārvēlās pār visiem pagalmiem, nogranda pret biezajiem tempļa mūriem un pārbrāza pār kviešu druvām, par zemnieku kleķa būdām, pār sudrabainajiem Nīlas ūdeņiem, kur vārām klaigām atsaucās iztramdītie putni.