Beidzot aiz vārtiem kļuva sadzirdama čaboņa un kāds ievaicājās:
Kas mūs modina?
Dieva kalps Ramzess, — grēknožēlnieks atbildēja.
Kāpēc esi atnācis?
Pēc gudrības gaismas.
Kādas tev uz to tiesības?
— Esmu iesvētīts zemākā garīdznieku kārtā un lielo procesiju laikā templī nesu lāpu.
Vārti plaši atdarījās. Uz sliekšņa stāvēja priesteris baltās drānās. Pastiepis roku, viņš lēni un skaidri sacīja:
— Ienāc! Un, kad pārkāpsi šo slieksni, lai miers iemājo tavā dvēselē un lai piepildās līgojumi, kurus tu pazemīgā lūgšanā raidi dieviem!
Kad grēknožēlnieks nokrita pie viņa kājām, priesteris, mezdams noslēpumainas zīmes virs viņa galvas, nočukstēja:
— Tā vārdā, kurš ir, bija un būs… kurš visu radījis … kura elpa piepilda redzamo un neredzamo pasauli un ir mūžīgā dzīvošana…
Un, kad vārti aizdarījās, priesteris paņēma Ramzesu pie rokas un tumsā starp milzīgām priekštelpas kolonnām aizveda.uz viņam paredzēto mitekli. Tā bija neliela celle, ko apgaismoja kvēpeklis. Uz akmens grīdas bija nomests siena klēpis, kaktā stāvēja ūdenskrūka, bet līdzās bija nolikts miežu plācenis.
Redzu, ka šeit es tiešām atpūtīšos no nomarhu viesmīlības! — Ramzess līksmi iesaucās.
Domā par mūžību! — priesteris noteica un devās projām.
Princi nepatīkami aizskāra šī atbilde. Lai gan viņš bija izsalcis, viņš neēda plāceni un nedzēra arī ūdeni. Nosēdies uz siena klēpja un raudzīdamies uz savām savainotajām kājām, viņš domāja: «Kādēļ es šurp atnācu?… Kādēļ labprātīgi atteicos no sava augstā stāvokļa?…»
Celles kailās sienas atsauca viņam atmiņā zēnības gadus, kas bija pavadīti priesteru skolā. Cik gan sitienu viņš tur bija saņēmis! Cik naktis nogulējis par sodu uz akmens grīdas! Un tagad viņu atkal pārņēma senais ienaids un bailes no bargajiem priesteriem, kuri uz visiem viņa jautājumiem un lūgumiem vienādi atbildēja: «Domā par mūžību!»
Pēc vairākiem trokšņainas dzīves mēnešiem nonākt tādā klusumā, apmainīt prinča galmu pret tumsību un vientulību un, aizmirstot dzīres, sievietes un mūziku, ieslēgties drūmajos akmens mūros…
— Esmu zaudējis prātu!.. Esmu zaudējis prātu!.. — Ramzess atkārtoja.
Kādā brīdī princis jau grasījās pamest templi, taču atturēja doma, ka viņam var neatdarīt vārtus. Netīrumi, kas klāja kājas, pelni, kas bira no matiem, raupjais grēknožēlnieka krekls — viss iedvesa viņam riebumu. Kaut viņam būtu vismaz zobens!.. Bet vai šais drānās un šai vietā viņš to uzdrošinātos lietot?…
Ramzess sajuta nepārvaramas bailes, un tas viņu atskurbināja. Viņš atcerējās, ka tempļos dievi uzsūta cilvēkiem šīs bijīgās trīsas un ka tās ir atklāsmes sākums.
«Es taču esmu vietvaldis un troņmantnieks,» viņš nodomāja, «kas man var šeit ko nodarīt?…»
Ramzess piecēlās un izgāja no celles. Viņš nonāca lielā, kolonnām apjoztā pagalmā. Spoži mirdzēja zvaigznes, pagalma vienā galā bija redzami milzīgi piloni, otrā — atvērti tempļa vārti.
Viņš devās turp. Šeit valdīja tumsa, un vienīgi kaut kur tālumā, it kā karādamies gaisā, dega vairāki gaismekļi. Starp ieeju un ugunīm slējās biezas kolonnas, kuru kapiteļi izplūda nakts melnumā. Dziļumā, dažu soļu attālumā no viņa, neskaidri vīdēja dievietes varenās kājas un rokas, kas atbalstījās uz ceļiem, no kuriem vāri atspīdēja gaismekļa mirgojums.
Pēkšņi Ramzess izdzirda čaboņu. No tālienes, no sānu altāra, iznira virkne baltu stāvu, kuri virzījās pa pāriem. Tā bija priesteru nakts procesija dievietei par godu. Viņi dziedāja divos koros. Priesteru balsis, iesākumā neskaidras, kļuva aizvien varenākas, tā ka bija dzirdams ikviens vārds, bet, procesijai attālinoties, tās izkliedējās starp kolonnām, aprima un pēdīgi noklusa.
Pirmais koris: — Esmu tas, kas radījis debesis un zemi un piepildījis tās ar dzīvu radību.
Otrais koris: — Esmu tas, kas radījis ūdeni un lielos plūdus, kas devis māti vērsim — visa esošā tēvam.
Pirmais koris: — Esmu tas, kas radījis debesis un to velvju noslēpumu un licis iemājot tur dievu dvēselēm.
Otrais koris: — Esmu tas, kas, acis atdarīdams, visu piepilda ar gaismu un aizdarīdams visu ietin tumsā.
Pirmais koris: — Nīlas ūdeņi plūst pēc viņa pavēles…
Otrais koris: — Bet dievi nezina viņa vārdu.
«Šie cilvēki ne tikai ēd, dzer un krāj bagātības,» Ramzess nodomāja, «viņi patiesi kalpo dieviem pat naktī. Taču kāds no tā labums statujai?…»
Princis ne vienreiz vien bija redzējis robežsargātāju dievu statujas, kuras apmētāja ar dubļiem kaimiņu noma iedzīvotāji vai apšaudīja ar lokiem svešzemju kareivju pulki. Ja dievi pacietīgi panes pulgošanu, diez vai viņus aizkustina lūgšanas un procesijas. «Un kurš gan redzējis dievus?» viņš sev jautāja.
Tempļa milzīgie apmēri, tā neskaitāmās kolonnas, gaismekļi, kas dega statujas priekšā, — viss saistīja Ramzesu. Viņam gribējās iepazīt šo noslēpumaino tumsu, un viņš devās uz priekšu.
Pēkšņi Ramzesam likās, it kā viņa pakausim liegi pieskartos kāda roka … Viņš atskatījās … Neviena nebija… Viņš gāja tālāk.
Šoreiz rokas apķēra viņa galvu un liela plauksta uzgula uz pleca…
— Kas tu esi? — princis iekliedzās un metās pie kolonnām, taču paklupa un tikko nepakrita — kāds bija saķēris viņu aiz kājām.
Ramzesu atkal sagrāba bailes, vēl lielākas nekā cellē, un viņš kā neprātīgs sāka skriet, uzgrūzdamies kolonnām, kuras, šķiet, tīšām aizkrustoja viņam ceļu. Tumsa apņēma viņu no visām pusēm.
— Ak, svētā dieviete, glāb!.. — viņš nočukstēja.
Un tūdaļ pat apstājās: dažus soļus no viņa bija plaši atdarīti tempļa vārti, kuros raudzījās zvaigžņotas debesis. Viņš pagriezās — gigantisko kolonnu meža vidū dega gaismekļi, un to mirgojums vāri atspīdēja no dievietes Hathoras bronzas ceļiem. Princis atgriezās savā cellē uzbudināts un satriekts. Sirds sitās krūtīs kā cilpā sagūstīts putns. Pirmoreiz kopš daudziem gadiem viņš nokrita pie zemes un sāka kvēli lūgt žēlsirdību un piedošanu.
— Tu tapsi uzklausīts! — pār viņu atskanēja tīkama balss.
Ramzess strauji pacēla galvu, taču cellē neviena nebija. Tad viņš sāka lūgt dievu vēl kvēlāk un tā arī aizmiga, pieplacis ar seju pie akmens grīdas.
Nākošajā dienā princis pamodās, būdams cits cilvēks: viņš bija izjutis dievu varu un saņēmis cerību uz piedošanu.
Kopš tās nakts Ramzess dedzīgi un ar patiesu ticību nodevās dievbijīgiem pārbaudījumiem. Viņš ļāva noskūt sev matus, ietērpās priestera drānās, ilgi lūdza dievu savā cellē un četrreiz diennaktī dziedāja visjaunāko priestera korī. Iepriekšējā dzīve, pilna izpriecu, viņam šķita derdzīga, un princis ar šausmām domāja par neticību, ko bija ieguvis, uzturoties dižciltīgās jaunatnes un svešzemnieku vidū. Ja viņam tagad kāds ļautu izvēlēties troni vai priestera amatu, viņš nezinātu, kam dot priekšroku.
Kādu dienu tempļa virspriesteris paaicināja Ramzesu pie sevis un atgādināja, ka viņš esot atnācis ne tikai lūgt dievu, bet arī iepazīt gudrību.
Uzteicis Ramzesa dievbijīgo dzīvesveidu, kas ļāvis atbrīvoties no pasaulīgām rūpēm, priesteris lika viņam iepazīties ar tempļa skolām.
Drīzāk aiz paklausības nekā aiz ziņkārības princis tieši no virspriestera devās uz iekšējo pagalmu, kur atradās lasīšanas un rakstīšanas klase.
Tā bija liela zāle, kur gaisma iespīdēja pa atveri jumtā. Uz masām sēdēja kādi pārdesmit skolnieki ar vaskotiem dēlīšiem rokās. Viena siena bija no gluda alabastra. Pie tās stāvēja skolotājs un ar krāsainiem krītiņiem vilka rakstu zīmes.