Princim ienākot, skolnieki (gandrīz visi vienā vecumā ar viņu) nokrita pie zemes, bet skolotājs noliecies pārtrauca stundu, lai nolasītu jaunekļiem pamācību par zinību lielo nozīmi.
— Mani draugi, — viņš sacīja, — cilvēkam, kurš netiecas pēc gara gaismas, jāstrādā vienkāršs darbs un jā-piepūta acis. Turpretī tādam, kurš izprot zinību vērtību un tām nododas, Iespējams sasniegt jebkuru varu, jebkuru galma amatu. Ielāgojiet to! Paraugieties, cik nožēlojama ir dzīve tiem, kas neprot rakstīt! Kalējs ir melns, nokvēpis, rokas viņam ir tulznainas, un viņš dienu un nakti strādā. Akmeņkalis, lai piepildītu vēderu, apdauza pirkstus līdz asinīm. Mūrnieku, kas piešķir kapiteļiem lotoszieda veidu, dažkārt vējš norauj no jumta. Audējs augu dienu stāv uz ceļiem. Ieroču meistars mūždien ir ceļā: kolīdz vakarā pārrodas mājā, no rīta jau atkal steidz projām. Krāsotājam, kas apglezno mājokļu sienas, pirksti allaž ar krāsu notriepti. Bet ziņnesim, atvadoties no ģimenes, jāraksta testaments, jo viņam draud briesmas sastapt ceļā plēsīgus zvērus vai aziātus. Es jums parādīju, kāds liktenis ir dažādu amatu ļaudīm, jo gribu, lai jūs iemīlētu rakstīšanas mākslu. Tā ir svarīgāka par jebkuru citu iemaņu. Tas, kurš apguvis rakstīšanas mākslu, tiek godāts kopš bērnības, viņam uztic diženus darbus. Toties tas, kurš to nav apguvis, dzīvo trūkumā. Mācīties skolā ir tikpat grūti kā uzkāpt stāvā kalnā, taču skolas zinību jums pietiks veselai mūžībai. Tālab steidzieties iespējami ātrāk apgūt un iemīlēt tās. Rakstveža amats ir ķēnišķīgs amats: tintnīca un grāmata sniedz viņam prieku un bagātību!..
Pēc šīs odas zinībām, kuru ēģiptiešu skolnieki diendienā klausījās trīstūkstoš gadu no vietas, skolotājs paņēma krītu un sāka rakstīt uz alabastra sienas alfabētu. Katrs burts tika attēlots ar vairākām hieroglifiskām vai demotiskām zīmēm. Putna acs vai spalva apzīmēja burtu A, aita vai puķupods — burtu B, stāvošs cilvēks vai laiva — burtu K, čūska — R, sēdošs cilvēks vai zvaigzne — S.
Zīmju pārpilnības dēļ bija ārkārtīgi grūti iemācīt lasīt un rakstīt.
Ramzess pagura, klausīdamies vien; vienīgā izklaide bija, kad skolotājs kādam skolniekam lika uzzīmēt vai nosaukt burtu un slānīja viņu ar nūju, ja tas kļūdījās.
Atvadījies no skolotāja un skolniekiem, princis no rakstvežu skolas devās uz mērnieku skolu. Tur jaunekļus mācīja zīmēt plānus laukiem, kuriem lielākoties bija taisnstūra veids, un nivelēt zemi ar divu mērstieņu un stūreņa palīdzību. Šai pašā klasē mācīja rakstīt ciparus, kas bija tikpat sarežģīti kā hieroglifi un demotiskās zīmes, Vienkāršākās aritmētiskās darbības veidoja augstākā kursa programmu un tika veiktas ar lodītēm.
Ramzesam tas drīz vien apnika, un pagāja vairākas dienas, iekams viņš nolēma apmeklēt dziedniecības skolu.
Tā vienlaikus bija arī slimnīca, pareizāk sakot, liels, ēnains dārzs, kur auga smaržīgas zāles. Slimnieki šeit caurām dienām uzturējās laukā un saulē, gulēdami uz lavām, kurās matraču vietā bija nostiepts audekls.
Ramzess ienāca dziedināšanas pašā karstākajā brīdī. Vairāki pacienti peldējās caurteces dīķī, kādu iezieda ar smaržīgām ziedēm, citu apkvēpināja. Daži bija iemidzināti ar skatienu un roku kustībām. Kāds vaidēja — viņam ievilka izmežģīto kāju.
Smagi slimai sievietei priesteris sniedza krūzē mikstūru, teikdams:
— Nāc, brīnumdziedēkli, nāc, izdzen sāpes no manas sirds, no maniem locekļiem!
Princis dižā dziednieka pavadībā devās uz aptieku, kur kāds priesteris gatavoja dziedinošas zāles no augiem, medus, olīveļļas, no čūsku un ķirzaku ādas, no dzīvnieku kauliem un taukiem.
Ramzesam ienākot, priesteris nepacēla acu no sava darba. Svērdams un berzdams kaut kādas vielas, viņš murmināja lūgšanu:
Izdziedināja Isīdu, izdziedināja Isīdu, izdziedināja Horu… Ak, Isīda, lielā brīnumdare, izdziedini mani, atpestī no visām ļaunām, nelabām kaitēm, no dieva karstumiem un no dievietes karstumiem… Ak, Šanagat, Enagata dēls! Erukate! Kauarušagate!.. Paparuka, paparaka, paparuka…
— Ko viņš saka? — princis jautāja.
— Noslēpums, — dižais dziednieks atteica, pirkstu pielūpām pielikdams.
Kad viņi izgāja tukšajā pagalmā, Ramzess vaicāja dižajam dziedniekam:
— Saki man, svētais tēvs, — kas ir dziedniecības māksla un uz ko balstās ārstēšanas paņēmieni? Esmu dzirdējis, ka slimība ir ļaunais gars, kas iemājo cilvēkā un moka viņu, līdz dabū sev piemērotu barību, un ka viens ļaunais gars pārtiek no medus, cits — no olīveļļas, vēl cits — no dzīvnieku izdalījumiem. Tādēļ dziedniekam vispirms jāzina, kāds gars iemājojis slimniekā, un pēc tam — kāda barība viņam dodama, lai tas nemocītu cilvēku.
Priesteris iegrima domās, tad sacīja:
Kas ir slimība un kā tā pārņem cilvēku, to es tev nevaru pateikt, Ramzes. Taču paskaidrošu tev, jo tu jau esi šķīstījies, kā mēs nosakām zāles. Iedomājies, ka cilvēkam ir slimas aknas. Tad, lūk, mēs, priesteri, zinām, ka aknas atrodas Peneter-Devas zvaigznes ietekmē un ka dziedniecība atkarīga no šīs zvaigznes. Taču pastāv divas skolas: vieni apgalvo, ka cilvēkam ar slimām aknām jādod viss, pār ko Peneter-Devai ir vara, un proti: varš, lazurīts, ziedu, galvenokārt verbenu un baldriāna novārījumi, visbeidzot — ūbeles un āža dažādas ķermeņa daļas. Toties citi uzskata, ka slimas aknas jāārstē ar pretējiem līdzekļiem. Un, tā kā Peneter-Devas pretstats ir Sebeks, tad zāles būs dzīvsudrabs, smaragds un ahāts, lazdas un tūsklapes, kā arī pulverī saberztas vardes un pūces ķermeņa daļas. Bet tas vēl nav viss. Svarīga arī diena, mēnesis un dienas laiks, jo katru dienu un katru stundu ietekmē zvaigzne, kas vai nu pastiprina, vai pavājina zāļu iedarbību. Pēdīgi jāatceras, kāda zvaigzne un kāda zodiaka zīme ir labvēlīga slimniekam. Vienīgi tad, kad dziednieks to visu būs ņēmis vērā, viņš varēs nekļūdīgi noteikt vajadzīgās zāles.
Un vai visus slimniekus, kas ierodas templī, jūs izdziedināt?
Priesteris noliedzoši papurināja galvu.
— Nē, — viņš sacīja, — cilvēka prāts, kuram tik daudz jāaptver, var viegli kļūdīties. Un ļaunākais ir tas, ka skaudīgi gari, citu tempļu ģēniji, rūpēdamies par savu slavu, bieži vien traucē dziedniekam un izjauc viņa zāļu iedarbību. Tālab iznākums var būt dažāds: viens slimnieks pilnībā izveseļojas, otrs mazliet atspirgst, bet trešais paliek, kāds bijis. Lai gan ir gadījumi, kad slimnieks savārgst vēl vairāk un pat nomirst… Viss dievu ziņā!..
Ramzess klausījās uzmanīgi, tomēr sirdī bija spiests atzīt, ka daudz ko nesaprot. Un, atcerējies sava nāciena mērķi, jautāja dižajam dziedniekam:
Jums, svētie tēvi, bija jāatklāj man faraona valsts kases noslēpums. Vai tam ir kāds sakars ar visu, ko es redzēju?
Itin nekāds, — dziednieks atbildēja. — Valsts lietas mums ir svešas. Lūk, atbrauks svētais Pentuers — tas ir liels prātnieks, viņš noņems plīvuru no tavām acīm.
Ramzess atvadījās no dziednieka, ar vēl lielāku nepacietību gaidīdams, ko viņam parādīs.
Divdesmit septītā nodaļa
Hathoras templis ar lielu godu sagaidīja Pentueru. Zemākie priesteri izgāja pusstundas ceļa attālumā viņam pretī, lai sveiktu augsto viesi. No visām Lejasēģiptes brīnumainajām vietām sabrauca daudz virspriesteru, lielo praviešu, dieva dēlu, lai dzirdētu gudrības vārdus. Dažas dienas vēlāk ieradās dižais priesteris Nofri un pravietis Mentesufiss.
Pentueru godināja ne tikai tādēļ, ka viņš bija kara ministra padomdevējs un, lai gan vēl samērā jauns, priesteru augstās padomes loceklis, bet arī tādēļ, ka viņš bija slavens visā Ēģiptē. Dievi bija apveltījuši viņu ar neparastu atmiņu, daiļrunību un apbrīnojamu gaišredzību. Ikvienā lietā un norisē viņš saskatīja ko tādu, kas citiem palika apslēpts, un prata to izskaidrot visiem saprotamā valodā. Uzzinājis, ka Pentuers noturēs reliģiskas svinības Hathoras templī, ne viens vien nomarhs un faraona augstmanis apskauda visnecilāko priesteri, kurš dzirdēs viņa iedvesmas pilnos vārdus.