Priesteri, kas bija izgājuši uz ceļa sveikt Pentueru, domāja, ka augstais viesis ieradīsies galma kaujasratos vai nestuvēs, kuras nesīs astoņi vergi. Cik liels gan bija viņu pārsteigums, kad viņi ieraudzīja kalsnu askētu ar kailu galvu, raupjā kreklā vientulīgi jājam uz ēzeļmātes un jo pazemīgi viņus sveicinām!
Kad viņu aizveda uz templi, viņš upurēja dievietei un tūlīt pat devās aplūkot vietu, kur jānotiek svinībām.
Kopš tā brīža Pentueru neredzēja, taču pašā templī un pagalmos sākās neparasta rosība. Tika savesti dažnedažādi dārgi trauki, graudi, tērpi, sadzīti vairāki simti zemnieku un strādnieku. Pentuers ieslēdzās ar viņiem svinībām paredzētajā pagalmā un sāka rīkoties. Pēc astoņu dienu darba viņš pavēstīja Hathoras tempļa virspriesterim, ka viss ir sagatavots.
Visu šo laiku princis Ramzess, uzturēdamies savā cellē, nodevās lūgšanām un gavēšanai. Pēdīgi kādu dienu trijos pēcpusdienā pie viņa ieradās, soļodami pāros, desmit priesteri un ielūdza viņu uz svinībām.
Tempļa priekštelpā princi sveica vecākie priesteri un kopā ar viņu nokvēpināja vīraku dievietes Hathoras milzīgās statujas priekšā. Tad viņi nogriezās šaurā un zemā sānu ejā, kuras galā kvēloja uguns. Gaiss šeit bija piedvindzis ar darvu, kas vārījās katlā.
Katlam līdzās no cauruma grīdā skanēja šaušalīgi vaidi un lāsti.
— Ko tas nozīmē? — Ramzess jautāja vienam no priesteriem, kas viņu pavadīja.
Uzrunātais neko neatbildēja, taču visu klātesošo sejās bija lasāms satraukums un bailes.
Šai brīdī dižais priesteris Nofri paņēma rokā lielo karoti un, pasmēlis no katla verdošo darvu, svinīgā balsī sacīja:
— Tā lai mirst ikviens, kas izpaudis svēto noslēpumu!..
To pateicis, viņš ielēja darvu grīdas caurumā, bet no pazemes atskanēja izmisīgs brēciens…
— Nokaujiet mani, ja jums dvēselē ir kaut kripata žēlsirdības!.. — kāda balss lūdzās.
— Lai tārpi sagrauž tavu miesu! — Mentesufiss sacīja, arīdzan ieliedams izkausētu darvu caurumā.
— Suņi! Šakāļi! — skanēja no pazemes.
Lai sadeg tava sirds, un pīšļi lai tiek Izmesti tuksnesī! — noteica nākamais priesteris, darīdams to pašu.
Ak, dievi, vai var ciest tādas mokas? — gaudās balss.
Lai tavs gars, nozieguma un kauna apzīmogots, klimst pa vietām, kur dzīvo laimīgi cilvēki!.. — sacīja nākamais priesteris un arī ielēja karoti darvas.
Kaut jūs zeme aprītu! Jel apžēlojieties! Ļaujiet elpu atvilkt…
Kad pienāca Ramzesa kārta, balss pazemē jau bija apklususi.
— Tā dievi soda nodevējus!… — vērsdamies pie prinča, sacīja tempļa virspriesteris.
Ramzess apstājās un ieurbās viņā ar niknu skatienu. Šķita, ka viņš teju, teju izkliegs savu sašutumu un pametīs šos bendes. Taču viņš sajuta bailes no dieviem un atskārta, ka ir vara, kuras priekšā piekāpjas ari faraoni. Princi pārņēma izmisums, viņam gribējās bēgt no šejienes, atteikties no troņa … Taču viņš klusēja un gāja tālāk kopā ar priesteriem, kas skandēja lūgšanas.
«Tagad es zinu,» viņš nodomāja, «kur paliek dieva kalpiem nevēlami cilvēki.»
Izkļuvuši no šaurās, dūmainās ejas, procesija atkal nonāca zem klajām debesīm uz paaugstinājuma. Lejā atradās milzīgais pagalms, kuru no trijām pusēm mūra vietā apjoza vienstāva ēkas. No vietas, kur bija apstājušies priesteri, amfiteātra veidā nolaidās pieci plati kāpņu laukumi, pa kuriem varēja staigāt pagalmam apkārt vai nokāpt tur.
Pašā pagalmā neviena nebija, taču no ēkām raudzījās nez kādi cilvēki.
Virspriesteris Nofri, kā jau vecākais pēc amata, stādīja troņmantniekam priekšā Pentueru. Pēc briesmu darbiem, kas bija norisinājušies šaurajā ejā, askēta seja dīvaini pārsteidza troņmantnieku ar savu lēnprātību. Lai kaut ko sacītu, viņš griezās pie Pentuera:
— Šķiet, esmu jau kaut kur sastapis tevi, svētais tēvs?
— Pagājušogad manevros pie Pi-Bailas. Es tur atrados viņa godības Herhora rīcībā, — priesteris atteica.
Skanīgā un mierīgā Pentuera balss mulsināja Ramzesu. Viņam likās, ka viņš jau bija dzirdējis šo balsi kādos neparastos apstākļos. Bet kur un kad?
Priesteris atstāja uz viņu patīkamu iespaidu. Ja vien viņš spētu aizmirst, kā kliedza cilvēks, kuram lēja virsū darvu!..
— Varam sākt, — virspriesteris Nofri pavēstīja.
Pentuers izgāja amfiteātrī un sasita plaukstas. No vienstāva ēkām izsteidzās bariņš dejotāju un iznāca priesteri ar instrumentiem, nesdami nelielu dievietes Hathoras veidolu. Muzikanti gāja pa priekšu, tiem sekoja dejotājas, izpildīdamas svētu deju, bet aizmugurē nesa vīraka dūmu apņemtu veidolu. Procesija apgāja apkārt visam pagalmam, ik pēc dažiem soļiem apstājoties un lūdzot dievību dāvāt savu svētību, bet ļaunos garus — atstāt vietu, kur jānotiek reliģiskām svinībām.
Kad procesija atgriezās pie ēkām, Pentuers panācās uz priekšu. Augstākie priesteri — skaitā kādi divdesmit — sastājās lokā ap viņu.
— Pēc viņa majestātes faraona gribas, — Pentuers uzsāka, — un ar augstākās priesteru varas piekrišanu mums jāatklāj troņmantniekam dažas Ēģiptes valsts pastāvēšanas īpatnības, kuras zināmas vienīgi dievībām, valdniekiem un priesteriem. Es zinu, godājamie tēvi, ka ikviens no jums to visu princim labāk izskaidrotu, jo ar jūsu muti runā gudrība un dieviete Muta. Bet, tā kā uz mani, nožēlojamu mācekli, ir gūlies šis pienākums, atļaujiet, lai to izpildu jūsu cildenā vadībā un pārraudzībā.
Apmierinājuma čuksti pāršalca pagodinātos priesterus. Pentuers vērsās pie troņmantnieka:
— Lūk, jau vairākus mēnešus, dieva kalps Ramzes, tu, gluži kā tuksnesī nomaldījies ceļinieks ceļu, meklē atbildi uz jautājumu, kādēļ mazinājušies un joprojām mazinās faraona ienākumi. Tu izvaicāji nomarhus, un, lai gan šie augstmaņi apveltīti ar augstāko cilvēcisko gudrību, viņu atbildes neapmierināja tevi. Tu griezies pie dižajiem rakstvežiem, un arī viņi sapinās tavos jautājumos kā putni valgos, jo pat rakstvežu skolā izglītojies cilvēka prāts nespēj aptvert neaptveramo. Beidzot, paguris no veltīgiem skaidrojumiem, tu sāki vērot nomu dzīvi, cilvēkus un viņu roku darinājumus, taču neko nesaskatīji, tālab ka ir lietas, par kurām cilvēki klusē kā akmeņi, bet par kurām tev pastāstīs pat akmens, ja uz to kritīs dievu gaisma. Kad tādā kārtā tevi pievīla visi zemes prāti un spēki, tu vērsies pie dieviem. Basām kājām, galvu nokaisījis pelniem, tu atnāci kā grēknožēinieks uz šo lielo templi, kur lūgšanās un atturībā šķīstīji savu miesu un stiprināji garu. Dievi un jo sevišķi varenā Hathora uzklausīja tavus lūgumus un ar manu necienīgo muti dos tev atbildi, kura tev jānoglabā dziļi savā sirdī…
«Kā viņš zina,» princis domāja, «ka es izvaicāju rakstvežus un nomarhus? A, viņam to pateica Nofri un Mentesufiss … Viņiem jau viss zināms!»
— Klausies, — Pentuers turpināja. — Ar tempļa augstāko priesteru atļauju es tev atklāšu, kas bija Ēģipte pirms četrsimt gadiem, kad valdīja visslavenākā un visdievbijīgākā Tēbu deviņpadsmitā dinastija, un kāda tā ir tagad…