Kad toreizējās dinastijas pirmais faraons Ramzess pārņēma varu, valsts kases ienākumi no graudiem, lopiem, alus, dārgmetāliem un dažnedažādiem izstrādājumiem, sasniedza simt trīsdesmit tūkstošus talantu. Ja būtu tautā, kas visas šīs preces varētu mums apmainīt pret zeltu, faraons Ik gadus saņemtu simt trīsdesmit tūkstošus minu zelta. Bet, ta kā viens kareivis var nest uz muguras divdesmit sešas minas lielu svaru, tad šī zelta pārnešanai būtu vajadzīgi pieci tūkstoši kareivju.
Priesteri sāka sačukstēties ar neslēptu apbrīnu. Un Ramzess pat aizmirsa pazemē nomocīto cilvēku.
Taču tagad, — Pentuers turpināja, — viņa majestātes Ienākumi no visiem šīs zemes produktiem līdzinās tikai deviņdesmit astoņiem tūkstošiem talantu, un par tiem saņemto zeltu pārnestu četri tūkstoši kareivju.
Es zinu, ka valsts ienākumi krietni mazinājušies, — Ramzess pārtrauca, — bet kādēļ?
Esi pacietīgs, dieva kalps, — Pentuers atbildēja. — Mazinājušies ne tikai ķēniņa ienākumi. Deviņpadsmitās dinastijas laikā Ēģiptē bruņotu cilvēku skaits sasniedza astoņdesmit tūkstošus. Ja pēc dievu gribas katrs toreizējais kareivis pārvērstos par vīnogas lieluma oli…
— Tas nav Iespējams, — Ramzess nočukstēja.
Dievi spēj visu, — virspriesteris Nofri bargi noteica.
… vai labāk — ja katrs kareivis noliktu zemē vienu oli, būtu simt astoņdesmit tūkstoši oļu, un, paverieties, godājamie tēvi, — šie oļi aizņemtu, lūk, tik daudz vietas… — Pentuers norādīja uz sarkanīgu taisnstūri, kas bija izveidots uz zemes.
Šai figūrā ietilptu visi Ramzesa Pirmā laika kareivju noliktie oļi. Tā ir deviņus soļus gara un kādus piecus soļus plata. Figūra ir sarkanīga — tā ir ēģiptiešu ādas krāsa, jo tolaik visi mūsu pulki sastāvēja tikai no ēģiptiešiem…
Priesteri atkal sāka sačukstēties. Troņmantnieks sadrūma: viņam šķita, ka šis pārmetums domāts viņam, kuram tā patika svešzemnieku kareivji.
— Tagad, — Pentuers turpināja, — ar lielām pūlēm varētu savākt simt divdesmit tūkstošus kareivju, un, ja katrs no viņiem nomestu zemē oli, izveidotos, lūk, tāda figūra,. Paraugieties, godājamie…
Blakus pirmajam atradās otrs taisnstūris, nedaudz mazāks. Tas sastāvēja no vairākām dažādas krāsas svītrām.
Šī figūra ir apmēram piecus soļus plata, bet garumā ir tikai seši soļi. Valsts tādējādi zaudējusi milzum daudz kareivju, trešo daļu no tā, kas mums bija agrāk,
Valstij vairāk vajadzīga tava gudrība, praviet, nekā kareivji, — Nofri piebilda.
Pentuers palocījās viņam un runāja tālāk: — Šai jaunajā figūrā, kas attēlo tagadējo faraona armiju, jūs redzat, godājamie, līdzās sarkanajai krāsai, kura apzīmē ēģiptiešus, vēl trīs citas svītras: melnu, dzeltenu un baitu. Tās attēlo algotu karaspēku: etiopiešus, aziātus, lībiešus un grieķus. Pavisam viņu ir ap trīsdesmit tūkstošu, taču viņi izmaksā Ēģiptei tikpat daudz, cik piecdesmit tūkstoši ēģiptiešu.
Vajag pēc iespējas ātrāk tikt vaļā no svešzemnieku pulkiem, — Nofri sacīja, — tie ir dārgi, nekam nederīgi un māca mūsu tautai neticību un nepaklausību. Jau tagad daudzi ēģiptieši nekrīt pie zemes priesteru priekšā… Turklāt dažs labs nonācis tiktāl, ka aplaupa tempļus un kapenes… Tādēļ nost algotņus! — Nofri dedzīgi atkārtoja. — Valstij viņi nodara tikai ļaunumu, bet kaimiņi tur mūs aizdomās par naidīgiem nodomiem…
Nost algotņus! Padzīt dumpīgos pagānus! — priesteri viņu atbalstīja.
Kad pēc gadiem, tu, Ramzes, uzkāpsi tronī, — Nofri turpināja, — tu izpildīsi šo svēto pienākumu pret valsti un dieviem.
— Atbrīvo tautu no neticīgajiem! — priesteri sauca. Ramzess, nodūris galvu, klusēja. Viņam šķita, ka zeme līgojas zem kājām.
Viņam būtu jāpadzen karaspēka labākā daļa? Viņam, kurš gribēja savākt divkārt lielāku armiju un četrkārt lielākus varonīgo svešzemnieku pulkus!..
«Viņi ir nežēlīgi pret mani!» Ramzess nodomāja.
— Tātad, svētie vīri, — Pentuers turpināja, — mēs iepazinām divas nelaimes, no kurām cieš Ēģipte: mazinājušies faraona ienākumi, un sarukusi viņa armija…
— Ko tur armija!.. — virspriesteris nomurmināja, nicīgi atmezdams ar roku,
— Un tagad — ar dievu žēlastību un jūsu atļauju — es parādīšu, kādēļ tā noticis un kādēļ tā būs ari turpmāk.
Princis pacēla galvu un palūkojās uz runātāju. Viņš sen vairs nedomāja par cilvēku, kuru bija mocījuši pazemē.
Pentuers nogāja dažus soļus gar amfiteātri, viņam sekoja augstākie priesteri.
Vai redzat šo garo, šauro zemes strēmeli, kas beidzas ar platu deltu? Strēmeles abās pusēs atrodas kaļķakmeņi, smilšakmeņi un granīti, bet aiz tiem plešas smiltāji. Vidū plūst straume, kas deltā sadalās vairākās attekās.
Tā ir Nīla!.. Tā ir Ēģipte!.. — iesaucās priesteri.
Skatieties, — Nofri sacīja, — lūk, es atkailinu roku… Vai redzat šīs divas zilās dzīslas, kas iet no elkoņa līdz plaukstai? Vai tā nav Nīla, kura sākas iepretim Alabastra kalniem un stiepjas līdz pat Faijūmai? Bet tagad palūkojieties uz manas delnas virspusi: šeit ir tik daudz dzīslu, cik attekās sazarojas svētā upe aiz Memfisas. Un mani pirksti — vai tie neatgādina attekas, ar kurām Nīla ieplūst jūrā?
Dižena patiesība! — iesaucās priesteri, aplūkodami savas rokas.
Tad lūk, — virspriesteris aizvien dedzīgāk turpināja, — Ēģipte ir Osīrija rokas nospiedums. Uz šīs zemes lielais dievs nolika savu roku: pret Tēbām atbalstījās viņa dievišķais elkonis, pirksti skāra jūru, bet Nīla ir viņa dzīslas… Vai gan jābrīnās, ka mēs saucam šo zemi par svētu?!
Protams, — priesteri čukstēja, — Ēģipte neapšaubāmi ir Osīrija rokas nospiedums.
Bet vai tad, — princis ierunājās, — Osīrija rokai ir septiņi pirksti? Nīlai taču, ieplūstot jūrā, ir septiņas attekas.
Iestājās klusums. To pārtrauca Nofri, vērsdamies pie Ramzesa ar labsirdīgu ironiju.
Vai tu patiešām domā, jaunekli, — viņš sacīja, — ka Osīrijam nevarētu būt septiņi pirksti, ja viņš to vēlētos?
Saprotams, — priesteri piebalsoja.
Turpini, slavenais Pentuer, — Mentesufiss sacīja.
Jums taisnība, svētie tēvi, — Pentuers atkal ierunājās, — šī straume ar saviem atzarojumiem ir Nīlas aina, šaurā zāles josla, ko ieskauj akmeņi un smiltis, — tā ir Augšēģipte, bet ūdensdzīslu šķērsotā delta — visplašākā un visbagātākā valsts daļa — Lejasēģipte. Tad lūk, deviņpadsmitās dinastijas, valdīšanas sākumā visā Ēģiptē, no Nīlas krācēm līdz jūrai, bija piecsimt tūkstoši mēru zemes. Un uz katra šī zemes mēra dzīvoja sešpadsmit cilvēki: vīrieši, sievietes un bērni. Taču nākamo četrsimt gadu laikā gandrīz ar katru paaudzi Ēģipte zaudēja daļu auglīgās zemes.
Runātājs deva mājienu. Kādi piecpadsmit jauni priesteri izskrēja no ēkas un sāka aizbērt ar smiltīm atsevišķus zāles lauciņus.
— Ar katru paaudzi, — priesteris turpināja, — auglīgā zeme saruka un tās šaurā josla kļuva vēl šaurāka. Tagad, — te runātājs pacēla balsi, — mūsu valsts piecsimt tūkstošu mēru vietā izmanto tikai četrsimt tūkstošus mēru. Citiem vārdiem sakot, divu dinastiju valdīšanas laikā Ēģipte zaudējusi zemi, kas baroja divus miljonus cilvēku…
Klātesošo vidū atkal sacēlās kurnoņa.
Un vai tev, Ramzes, zināms, kur palikuši lauki, kuros kādreiz auga kvieši un mieži vai ganījās lopu bari? Tu, protams, zini, ka tos apraka tuksneša smiltis. Bet vai tev netika teikts, kādēļ tā notika? Tādēļ, ka aptrūka cilvēku, kuri ar spaini un arklu no rīta agruma līdz nakts tumsai cīnījās ar tuksnesi. Un vai zini, kādēļ aptrūka šo dievu strādnieku? Kur viņi palika? Kas viņus izdzina no valsts? Tur vainojami kari ārpus Ēģiptes robežām. Mūsu karaspēks guva uzvaras pār ienaidniekiem, mūsu faraoni iemūžināja savus slavenos vārdus pat Eifratas krastos, bet mūsu zemnieki kā jūga lopi nesa aiz viņiem pārtiku, ūdeni un citus smagumus un pa ceļam apmira tūkstošiem. Un, lūk, atriebdamies par to, rietumu smiltis aprija mūsu zemes, un tagad būs vajadzīgs pārvarīgs daudzu paaudžu darbs, lai no šī smilšu kapa atkal iegūtu Ēģiptes melnzemi.