Klausieties, klausieties!.. — Nofri sauca. — Kāds dievs runā ar šā cilvēka muti! Jā, mūsu kara uzvaras bija Ēģiptes kaps…
Ramzess nespēja sakopot domas: viņam šķita, ka šie smilšu kalni grūst pār viņa galvu.
— Es sacīju, — Pentuers turpināja, — ka vajadzīgs milzu darbs, lai atraktu Ēģipti un atdotu tai agrākās bagātības, kuras aprijuši kari. Bet vai mēs to jaudāsim?
Viņš paspēra vēl dažus soļus gar amfiteātri, viņam sekoja aizgrābtie klausītāji. Kopš pastāvēja Ēģipte, neviens vēl tik skaidri nebija attēlojis valsts postu, lai gan to nojauta visi.
— Deviņpadsmitās dinastijas laikā Ēģiptē bija astoņi miljoni iedzīvotāju. Ja toreiz katrs cilvēks — sieviete, sirmgalvis un bērns — būtu nometis uz šī laukuma pa pupiņai, tās izveidotu šādu figūru…
Pentuers norādīja ar roku uz to vietu pagalmā, kur divās rindās cits citam līdzās gulēja astoņi lieli no sarkanajām, pupiņām izlikti kvadrāti.
— Šī figūra ir sešdesmit soļus gara un trīsdesmit soļus plata, un, kā redzat, dievbijīgie tevi, tā izveidota no vienādām pupiņām, lai parādītu, ka visi toreizējie iedzīvotāji bija dzimuši ēģiptieši. Bet tagad — palūkojieties!
Viņš pagāja tālāk un norādīja uz citu — dažādas krāsas kvadrātu grupu.
— Toties šī figūra, būdama trīsdesmit soļus plata, ir tikai četrdesmit piecus soļus gara. Kādēļ? Tādēļ, ka tajā ir vienīgi seši kvadrāti, jo tagadējā Ēģiptē vairs nav astoņi, bet tikai seši miljoni iedzīvotāju. Ievērojiet ari — iepriekšējo figūru viscaur veidoja sarkanās pupiņas, bet šai figūrā ir melnu, dzeltenu un baltu pupiņu laukumi, tālab ka gan mūsu armijā, gan tautā tagad ir daudz svešzemnieku: melnie etiopieši, dzeltenie sīrieši un feniķieši, baltie grieķi un lībieši.
Pentueram neļāva pabeigt. Priesteri apskāva viņu, pār Nofri valgiem ritēja asaras.
Tik dižens pravietis vēl nav dzīvojis! — skanēja visapkārt.
Nav aptverams, kā viņš varējis izdarīt šos aprēķinus!.. — noteica Hathoras tempļa labākais matemātiķis,
Tēvi, — Pentuers sacīja, — nevērtējiet par augstu manus nopelnus. Mūsu tempļos arī agrākus gadus tā attēloja valsts saimniecību. Es tikai uzgāju to, ko bija piemirsušas vairākas paaudzes…
Bet aprēķini? — matemātiķis jautāja.
Aprēķini tiek veikti visos nomos un tempļos, — Pentuers atbildēja, — bet kopsavilkumi glabājas ķēniņa pilī.
Un figūras? — matemātiķis nerimās.
— Figūras ir tie paši lauki, un mūsu mērnieki tos mācās zīmēt vēl skolā.
— Nav zināms, ko vairāk apbrīnot šai cilvēkā — viņa gudrību vai lēnprātību!… — Nofri sacīja. — Dievi mūs nav vēl aizmirsuši, ja mums ir tāds vīrs…
Šai brīdī torņa sargs aicināja visus uz lūgšanu.
— Vakarā es pabeigšu savus paskaidrojumus, — Pentuers noteica, — tagad piebildīšu tikai dažus vārdus. Jūs vaicāsit, kādēļ izmantoju šiem attēlojumiem pupiņas. Kā zemē iemests grauds ik gadu nes ražu savam saimniekam, tā cilvēks ik gadu iemaksā nodokļus valsts kasē. Ja kādā nomā iesēs par diviem miljoniem pupiņu mazāk nekā iepriekšējos gados, raža būs krietni mazāka un saimniekam būs niecīgi ienākumi. Tā arī valstī: ja nav vairs divu miljonu iedzīvotāju, samazināsies arī nodokļu ievākums.
Ramzess, kas bija klausījies ļoti uzmanīgi, klusēdams devās projām.
Divdesmit astotā nodaļa
Kad vakarā priesteri un troņmantnieks atgriezās tempļa pagalmā, tur dega vairāki simti lāpu, turklāt tik spoži, ka bija gaišs kā dienā.
Pēc Nofri mājiena atkal iznāca muzikantu, dejotāju un jaunāko priesteru procesija ar dievietes Hathoras veidolu. Un, kad ļaunie gari bija padzīti, Pentuers atsāka savu Izklāstu:
— Jūs redzējāt, svētie tēvi, ka mēs kopš deviņpadsmitās dinastijas laikiem esam zaudējuši simt tūkstošus mēru zemes un divus miljonus iedzīvotāju. Ar to izskaidrojams, kādēļ valsts ienākums samazinājies par trīsdesmit diviem tūkstošiem talantu. Un to mēs visi zinām. Taču tas ir vienīgi sākums Ēģiptes nelaimēm. Viņa majestātei, šķiet, atliek vēl divdesmit tūkstoši talantu ienākuma. Bet vai domājat, ka faraons to visu saņem? Piemēra pēc izstāstīšu jums, ko godājamais Herhors atklājis Zaķu apgabalā. Deviņpadsmitās dinastijas laikā tur dzīvoja divdesmit tūkstoši cilvēki, kuri maksāja nodokļos trīssimt piecdesmit talantus gadā. Tagad tur — dzīvo piecpadsmit tūkstoši, kuri maksā tikai divsimt septiņdesmit talantu. Tikmēr faraons divsimt septiņdesmit vietā saņem simt septiņdesmit talantu. «Kādēļ?» jautājis godājamais Herhors. Un lūk, ko noskaidroja izmeklēšana. Deviņpadsmitās dinastijas laikā nomā bijuši apmēram simt ierēdņi, kuri saņēmuši katrs tūkstoš drahmu algas gadā. Tagad tai pašā teritorijā, lai gan iedzīvotāju skaits samazinājies, ir vairāk par divsimt ierēdņiem, kuri saņem, katrs divus tūkstošus piecsimt drahmu gadā. Vietvaldim Herhoram nav zināms, kā ir citos nomos, taču nav apstrīdams, ka faraona kase deviņdesmit astoņu tūkstošu talantu vietā gadā saņem tikai septiņdesmit četrus…
Saki labāk — piecdesmit tūkstošus, svētais tēvs, — Ramzess piemetināja.
Vēlāk paskaidrošu arī to, — priesteris atteica. — Katrā ziņā iegaumē, princi, ka faraona kase tagad izmaksā ierēdņiem divdesmit četrus tūkstošus talantu, lai gan deviņpadsmitās dinastijas laikā maksāja tikai desmit tūkstošus.
Dziļš klusums valdīja priesteru vidū: daudziem bija radinieki valsts dienestā, turklāt samērā labi atalgoti. Taču Pentuers bija nepielūdzams.
Tagad, — viņš turpināja, — attēlošu tev, troņmantniek, ierēdņu dzīvi un tautas likteni senos laikos un patlaban.
Vai vērts tam izšķiest laiku? Katrs taču pats var to redzēt… — priesteri iekurnējās.
— Es vēlos to uzzināt tūlīt, — Ramzess stingri noteica. Kurnēšana aprima.
Pentuers pa amfiteātra pakāpieniem nogāja pagalmā, viņam sekoja troņmantnieks, virspriesteris Nofri un pārējie. Viņi apstājās pie gara priekškara. Pēc Pentuera mājiena atsteidzās jauni priesteri ar kvēlojošām lāpām. Otrs mājiens — un daļa priekškara nolaidās.
No klātesošo lūpām izlauzās pārsteiguma sauciens. Viņu priekšā bija spilgti apgaismota dzīva glezna, kurā piedalījās ap simt cilvēku. Gleznai bija trīs stāvi: pirmajā bija attēloti zemnieki, otrajā — ierēdņi, bet pašā augšā uz diviem lauvām, kuru galvas noderēja par parocēm, balstījās faraona zelta tronis.
— Tā bija, — Pentuers sacīja, — deviņpadsmitās dinastijas laikā. Paraugieties uz zemniekiem: viņu arklos iejūgti vērši vai ēzeļi, lāpstas un kapļi viņiem ir no bronzas — tātad izturīgi. Skatieties, kas tie par staltiem cilvēkiem! Tagad tādus var sastapt vienīgi ķēniņa gvardē — spēcīgas rokas un kājas, izrieztas krūtis, smaidošas sejas. Viņi ir nomazgājušies un iesvaidījušies. Viņu sievas gatavo ēdienu, darina apģērbu vai mazgā traukus. Bērni rotaļājas vai mācās skolā. Toreizējais zemnieks, kā redzat, ēda kviešu maizi, pupas, gaļu, zivis, dārzeņus, augļus, dzēra alu un vīnu. Palūkojieties, cik skaistas ir viņu krūkas un bļodas! Pavērojiet viņu cepurītes, priekšautus un vīriešu apmetņus — viss rotāts daudzkrāsainiem izšuvumiem. Vēl smalkāk izšūti sieviešu krekli… Un redzat, cik rūpīgi viņi sasukājušies, kādas viņiem spraudes, auskari, gredzeni un rokassprādzes! Šīs rotaslietas darinātas no bronzas ar krāsainu emalju, bet dažkārt arī no zelta, kaut vai tievas stieplītes veidā. Bet tagad paceliet acis augstāk — uz ierēdņiem. Viņi staigā apmetņos (arī zemnieks apvilka tādu pašu svētku reizē), Ēd viņi tāpat kā zemnieki, tas ir, vienkārši, bet sātīgi. Tikai trauki viņiem ir krāšņāki par zemnieku traukiem un šķirstiņos biežāk gadās zelta gredzeni. Ceļo viņi ar ēzeļiem vai ratos, kuros iejūgti vērši.