Pentuers sasita plaukstas — un dzīvā glezna sakustējās: zemnieki sāka pasniegt ierēdņiem vīnogu grozus, miežu, zirņu un kviešu maisus, vīna, alus, piena un medus krūkas, visvisādus medījumus, veselus baķus baltu un krāsainu audumu. Ierēdņi, saņemot šos produktus, daļu atstāja sev, taču skaistākos un dārgākos priekšmetus nolika augstāk — pie troņa pakājes. Podests, kur atradās faraona varas simbols, bija piekrauts ar produktiem, kas veidoja tādu kā pauguru.
— Jūs redzat, — Pentuers sacīja, — laikos, kad zemnieki dzīvoja pārticībā, ķēniņa kase tikko spēja uzņemt pavalstnieku veltes. Bet paraugieties, kas notiek tagad!
Jauns mājiens — atkal nolaidās daļa priekškara, un pavērās otra glezna, kas vispārējos vilcienos atgādināja iepriekšējo.
— Lūk, tagadējie zemnieki, — Pentuers no jauna ierunājās, un viņa balsī jautās satraukums. — Paši viņi ir kauli un āda un izskatās savārguši; viņi ir netīri un vairs neiesvaidās ar olīveļļu. Toties muguras viņiem klātas nūju sitienu rētām. Neredz nedz vēršu, nedz ēzeļu, un kam tie vajadzīgi, ja arklu velk sieva un bērni? Kapļi un lāpstas viņiem ir no koka, kas viegli lūst un kavē strādāšanu. Apģērba zemniekiem nav nekāda, vienīgi sievietes staigā raupjos kreklos, taču viņām ne sapņos nerādās tie izšuvumi, ar kādiem rotājās viņu vectēvi un vecmāmiņas. Un palūkojieties, ko ēd zemkopis! Dažreiz miežus un kaltētas zivis, bet parasti lotosauga sēklas un tikai retumis — kviešu plāceni, un nekad viņš neredz ne gaļu, ne alu, ne vīnu. Jūs jautāsit, kur palikuši viņa trauki un visa iedzīve. Nekā viņam nav, tikai krūka ar ūdeni. Citām lietām jau nebūtu vietas tai alā, kur viņš mitinās… Neļaunojieties uz mani, ja tagad pievērsīšu jūsu uzmanību vēl kaut kam. Lūk, tur nekustīgi zemē guļ daži bērni — tie ir miruši. Jūs ne Iedomāties nevarat, cik bieži mūslaikos zemnieku bērni mirst no bada un darba. Taču pat viņi, kas tik skumjā kārtā aizgājuši bojā, ir laimīgāki par tiem daudzajiem, kuri, palikuši dzīvi, nonāk zem uzrauga nūjas vai, gluži kā jēri, tiek pārdoti feniķiešiem.
Pentueram aiz satraukuma aiztrūka balss. Taču pēc brīža viņš turpināja, izlikdamies nemanām priesteru nīgro klusēšanu,
— Bet tagad paraugieties uz ierēdņiem — cik viņi veselīgi, sārti, cik labi ģērbušies! Viņu sievām ir zelta rokassprādzes un auskari un tik smalkas drānas, ka pat ķēniņmeitas varētu viņas apskaust. Zemniekiem neredz nedz vērša, nedz ēzeļa, toties ierēdņi ceļo ar zirgiem vai nestuvēs… Dzer viņi tikai vīnu un turklāt — labu vīnu!..
Pentuers sasita plaukstas — un glezna atkal sakustējās. Zemnieki sāka pasniegt ierēdņiem labības maisus, augļu grozus, vīnu, dzīvniekus… To visu Ierēdņi, tāpat kā iepriekš, nolika pie troņa pakājes, taču krietni mazākā daudzumā. Ķēniņa stāvā vairs neslējās produktu kalni, toties ierēdņu stāvs bija pārpildīts,
— Tāda ir šolaiku Ēģipte, — Pentuers sacīja, — trūcīgi zemnieki, bagāti rakstveži — un valsts kase tukšāka nekā senāk. Bet tagad…
Viņš deva mājienu, un notika kaut kas negaidīts. Nez kādas rokas sāka grābt labību, augļus, audumus no faraona un ierēdņu podesta. Kad produktu daudzums krietni saplaka, tās pašas rokas sāka ķerstīt un vest projām zemniekus, viņu sievas un bērnus.
Klātesošie pārsteigti raudzījās uz nepazīstamo cilvēku dīvainajām Izdarībām. Pēkšņi kāds iekliedzās:
— Tie ir feniķieši! Viņi mūs aplaupa!
Jā, svētie tēvi, — Pentuers sacīja, — šīs rokas pieder feniķiešiem, kas ielavījušies mūsu vidū. Viņi aplaupa faraonu un rakstvežus, bet zemniekus, ja tiem vairs nav ko atņemt, padara par vergiem,
Jā, tie ir šakāļi, lai viņi nolādēti! Padzīt viņus, neliešus! — priesteri sauca, — Viņi nodara vislielāko postu valstij…
Taču ne jau visi tā kliedza.
Kad iestājās klusums, Pentuers lika aiznest lāpas uz pagalma citu pusi un veda turp savus klausītājus. Tur bija iekārtota tāda kā izstāde,
— Paraugieties, svētie tēvi, — viņš sacīja, — Deviņpadsmitās dinastijas laikā šīs lietas pie mums Ieveda svešzemnieki: no Puntas valsts mēs saņēmām smaržvielas, no Sīrijas — zeltu, dzelzs ieročus un kaujasratus. Tas bija viss. Tolaik Ēģipte pati daudz ko ražoja. Paraugieties uz šīm milzīgajām krūkām — kāda formu un krāsu dažādība! Vai uz mēbelēm. — rau, krēsls, kas izlikts ar desmittūkstoš zelta, perlamutra un dažādkrāsu koksnes gabaliņiem. Palūkojieties uz apģērbiem: kāds šuvums, kādi» audumi, cik daudz nokrāsu… Un bronzas zobeni, spraudes, rokassprādzes, auskari! Un zemkopības priekšmeti… Tas viss tika Izgatavots pie mums deviņpadsmitās dinastijas laikā.
Viņš pārgāja pie citiem priekšmetiem,
— Bet tagad, skatieties, krūkas Ir mazas un tikpat kā bez rotājumiem, mēbeles vienkāršas, audumi raupji un vienveidīgi. Neviens no šolaiku Izstrādājumiem nedz lieluma, nedz Izturības vai skaistuma ziņā nespēj līdzināties senākajiem. Kādēļ?
Pentuers paspēra vēl dažus soļus un turpināja:
— Lūk, preces, ko feniķieši mums atved no visām pasaules malām: pārdesmit veidu smaržvielu, krāsains stikls, mēbeles, trauki, audumi, kaujasrati, rotaslietas. Tas viss nāk no Āzijas, un mēs to pērkam. Vai tagad saprotat, kā feniķiešiem, izdodas Izraut maizi, augļus un lopus no rakstvežu un faraona rokām.? Šie svešzemju Izstrādājumi izpostījuši mūsu amatniekus, gluži kā siseņu bars noposta zāli.
Atvilcis elpu, priesteris turpināja:
— Starp precēm, kuras feniķieši piegādā ķēniņam, nomarhiem un rakstvežiem, pirmo vietu ieņem zelts. Tirdzniecība ar zeltu Ir visuzskatāmākais piemērs postam, ko aziāti nodara Ēģiptei. Kurš ņem no viņiem- vienu talantu zelta, tam pēc trim gadiem jāatdod divi talanti. Visbiežāk gan feniķieši, šķietami atvieglojot parādniekam parāda nomaksu, par katru talantu iznomā no viņa uz trim gadiem divus mērus zemes ar trīsdesmit diviem cilvēkiem,. Palūkojieties šurp, augsti godājamie, — viņš sacīja, norādīdams uz spilgtāk apgaismoto pagalma daļu, — šis zemes kvadrāts, kas ir simt astoņdesmit soļus garš un arī tikpat plats, nozīmē divus mērus. Bet, lūk, šis pulciņš vīriešu, sieviešu un bērnu veido astoņas ģimenes. Un tas viss kopā — cilvēki un zeme — nonāk, uz trim gadiem briesmīgā verdzībā. Pa to laiku viņu īpašnieks — faraons vai nomarhs — negūst no viņiem nekādu peļņu un, beidzoties termiņam, saņem atpakaļ noplicinātu zemi, bet cilvēkus… labākajā gadījumā kādus divdesmit, tādēļ ka pārējie nomirst smagās mocībās!.. Klātesošie sašutumā sāka kurnēt.
— Es sacīju, ka feniķietis par vienu aizdoto talantu zelta iznomā uz trim gadiem divus mērus zemes ar trīsdesmit diviem cilvēkiem. Paraugieties, kas tas par zemes «gabalu un cik daudz tur cilvēku! Bet tagad palūkojieties šurp! Lūk, šis zelta gabals, mazāks par vistas olu, ir talants. Vai varat iedomāties, augsti godājamie, cik gaužām nekrietni ir feniķieši, kuri tirgojas tādā kārtā? Šim nieka zelta gabalam nav nekādu vērtīgu īpašību: tas ir dzeltens, smags metāls, kas nerūs, — lūk, arī viss. Cilvēks nevar apsegt savu kailumu ar zeltu, tāpat kā nevar ar to remdēt nedz izsalkumu, nedz slāpes… Ja man piederētu zelta bluķis piramīdas lielumā, es tikpat būtu tāds pats nabags kā lībietis, kas klimst pa rietumu tuksnesi, kur nav ne vīģu, ne ūdens. Un par šo nederīgo metālu feniķietis paņem sev zemes gabalu, kas var pabarot un apģērbt vairākas ģimenes, un piedevām viņš paņem vēl pašas ģimenes. Trīs gadus viņš izmanto šos cilvēkus, kuri prot apstrādāt un apsēt zemi, ievākt graudus, pagatavot miltus, darīt alu, aust apģērbu, celt mājas un izgatavot mēbeles. Tikmēr faraonam vai nomarham uz trīs gadiem laupīts šo ļaužu darbs. Tie nemaksā nodevas viņam, bet strādā alkatīga feniķieša labā. Jums zināms, augsti godājamie, ka tagad nepaiet ne gads, kad bada izvārdzinātie, darba izmocītie, nūjām dauzītie zemnieki nesaceltu dumpi kada no nomiem. Daļa šo cilvēku aiziet bojā, citi nonāk akmeņlauztuves, un valstī kļūst aizvien mazāk iedzīvotāju tikai tādēļ vien, ka feniķietis iedevis kādam gabalu zelta! Vai ir iedomājams vēl lielāks posts?…Un vai šādos apstākļos Ēģipte gadu no gada nezaudēs zemi un cilvēkus? Veiksmīgie kari iedragājuši mūsu valsti, bet feniķiešu tirdzniecība ar zeltu to pilnīgi nobeidz.