Priesteru sejās bija redzams apmierinājums: viņi daudz labprātāk klausījās par feniķiešu viltību nekā par greznību, ko atļāvās rakstveži.
Brīdi atpūties, Pentuers vērsās pie troņmantnieka, — Un, lūk, jau vairākus mēnešus, — viņš sacīja, — tu, Ramzes, ar bažām vaicā, kādēļ mazinājušies faraona ienākumi. Dievu gudrība tev parādīja, ka tukšāka kļūst ne vien valsts kase, bet samazinās ari armija un ka abi šie ķēniņa varenības avoti izsīks arī turpmāk. Un tas beigsies ar pilnīgu valsts sabrukumu, ja debesis nesūtīs Ēģiptei valdnieku, kurš apturēs nelaimju straumi, kas jau vairākus gadu simteņus pārplūdina tavu dzimteni. Kad mums bija daudz zemes un iedzīvotāju, faraona valsts kase bija pilna. Tātad jāatkaro tuksnesim auglīgās zemes, ko tas aprij, bet tautai jānoņem slogs, kas to novājina un samazina iedzīvotāju skaitu.
Priesteri atkal sāka uztraukties, ka Pentuers vēlreiz pieminēs rakstvežus.
— Tu redzēji, troņmantniek, pats savam acīm un visi redzēja, ka tai laikā, kad tauta bija pārtikusi, vesela un apmierināta, valsts kase bija pilna. Taču, kad tauta nonāca trūkumā, kad zemkopju sievām un bērniem nācās iejūgties arklā, kad kviešus un gaļu viņiem saka aizstāt lotosauga sēklas, nabadzīgāka kļuva arī valsts kase. Un, ja tu gribi, lai valsts sasniedz to varenību, kāda tai bija pirms deviņpadsmitās dinastijas kariem, ja velies, lai faraonam, viņa rakstvežiem un armijai visa būtu papilnam, — nodrošini zemei ilggadēju mieru, bet tautai labklājību. Lai pieaugušie atkal ēd gaļu un tērpjas izšūtas drānās, un bērni lai rotaļājas vai mācās skolā. Atceries arī, ka Ēģipte auklē pie krūtīm indīgu čūsku…
Klātesošie ziņkāri un bažīgi klausījās.
Čūska, kas izsūc asinis tautai, atņem īpašumus nomarhiem un mazina faraona varenību, — tie ir feniķieši!..
Padzīt viņus! — klātesošie iesaucās. — Nemaksāt viņiem parādus, neielaist viņu tirgoņus, neuzņemt kuģus!..
Viņus nomierināja virspriesteris Nofri, vērsdamies pie Pentuera ar asarām acīs.
— Es nešaubos, — viņš sacīja, — ka ar tavu muti mūs uzrunāja dieviete Hathora, un ne tikai tādēļ, ka cilvēks nespēj būt tik gudrs un visuzinošs ka tu, bet vēl arī tādēļ, ka redzēju tev virs galvas mirdzumu divu ragu veidā. Pateicos tev par dižajiem vārdiem, ar kuriem tu izgaisināji mūsu neziņu… Dodu tev savu svētību un lūdzu dievus, lai viņi ieceļ tevi par manu pēcnieku!..
Ilgi, nerimstoši piekrišanas saucieni atbalstīja tempļa augstākā priestera vēlējumu. Priesteri bija apmierināti, ka Pentuers netika vēlreiz pieminējis rakstvežus. Prātnieks apvaldījās: viņš norādīja uz valsts iekšēju vāti, taču neuzplēsa to un guva vispārēju atzinību.
Ramzess nepateicās Pentueram, tikai piekļāva viņa galvu pie savām krūtīm. Taču neviens nešaubījās, ka dižā pravieša svētruna saviļņoja troņmantnieka dvēseli un bija kā sēkla, no kuras var izaugt Ēģiptes slava un varenība.
Nākošajā rītā, saulei austot, Pentuers, ne no viena neatvadījies, pameta templi un aizbrauca uz Memfisu.
Ramzess vairākas dienas klusēja un nodevās pārdomām; viņā norisa mokoša iekšēja cīņa.
Būtībā Pentuers nepateica neko jaunu: visi žēlojās par zemes un iedzīvotāju samazināšanos Ēģiptē, par zemnieku trūkumu, par rakstvežu pārmērībām un feniķiešu laupītkāri. Taču pravieša svētruna radīja skaidrību troņmantnieka juceklīgajos priekšstatos, piešķīra tiem apveidu un labāk izgaismoja dažus faktus.
Pentuera vārdi par feniķiešiem iedvesa viņam šausmas. Ramzess līdz šim nebija apjautis, cik milzīgu ļaunumu šī tauta nodara viņa valstij. Troņmantnieka šausmas bija vēl jo lielākas tādēļ, ka ari viņš bija iznomājis Dagonam savus zemniekus un redzējis, kā augļotājs izspiež no viņiem nodokļus.
Taču atskārsme, ka viņš pats saistīts ar feniķiešu augļotāju, izraisīja negaidītas sekas: Ramzesam vairs negribējās domāt par feniķiešiem. Kolīdz viņā uzliesmoja dusmas pret šiem cilvēkiem, tās tūdaļ pat apslāpēja kauns — viņš taču zināmā mērā bija feniķiešu līdzdalībnieks.
Toties princis lieliski saprata, cik postoši valsti ietekmē iedzīvotāju un zemes samazināšanās, un šim jautājumam vientulīgo pārdomu brīžos pievērsās visas viņa domas.
«Ja mums būtu,» viņš prātoja, «tie divi miljoni cilvēku, kurus zaudējusi Ēģipte, mēs varētu ne vien atkarot tuksnesim auglīgās zemes, bet arī palielināt to platību… Un tad, par spīti feniķiešiem, mūsu zemnieki dzīvotu labāk un valsts ienākumi pieaugtu. Taču kur lai ņem cilvēkus?»
Gadījums viņam palīdzēja rast atrisinājumu. Kādu vakaru, pastaigādamies pa tempļa dārzu, Ramzess sastapa pulciņu vergu, kurus ģenerālis Nitagers bija sagūstījis pie austrumu robežas un atsūtījis kā velti dievietei Hathorai. Viņi bija lieliski noauguši, strādāja vairāk par ēģiptiešiem un, tā kā viņus labi baroja, bija pat apmierināti ar savu likteni.
Ieraugot viņus, troņmantniekam, gluži kā zibens, atplaiksnīja jauna doma, un aiz uztraukuma viņš bezmaz zaudēja prātu. Ēģiptei vajadzīgi cilvēki, daudz cilvēku, simtiem tūkstošu, pat miljons, divi miljoni. Un lūk, viņi — cilvēki! Atliek tikai iebrukt Āzijā, sagrābt visus, ko sastop ceļā, un sūtīt uz Ēģipti. Un tikmēr nebeigt karu, līdz katram ēģiptiešu zemniekam būs savs vergs.
Tā viņa prātā dzima vienkāršs un grandiozs plāns, kuru īstenojot valsts iegūtu cilvēkus, zemnieki — palīgus darbā, faraona kase — neizsmeļamu ienākumu avotu.
Ramzess bija sajūsmināts. Taču nākamajā dienā viņa sirdī atkal pamodās šaubas.
Pentuers jo sevišķi uzsvēra, bet vēl agrāk to bija apgalvojis Herhors, ka Ēģiptes nelaimju cēlonis bijuši uzvarām vainagotie kari. No tā izrietēja, ka jauns karš neveicinās valsts uzplaukumu.
«Gan Pentuers, gan Herhors ir diži prātnieki,» princis klusībā sprieda. «Ja viņi uzskata karu par kaitīgu un ja tāpat domā lielais priesteris Nofri un citi priesteri, tad varbūt tiešām karš ir bīstams pasākums. Šis uzskats laikam ir pareizs, ja to atbalsta tik daudz gudru un svētu cilvēku.»
Troņmantnieks bija dziļi sarūgtināts. Viņš bija izgudrojis vienkāršu paņēmienu, kā izglābt Ēģipti no pagrimuma, turpretī priesteri apgalvoja, ka tieši karš varot novest valsti līdz pilnīgam sabrukumam.