Taču drīz vien kāds atgadījums mazliet sašķobīja troņmantnieka ticību priesteru patiesīgumam vai, pareizāk sakot, pamodināja princī agrāko neuzticību.
Reiz viņš ar kādu dziednieku gāja uz bibliotēku. Ceļš veda cauri šauram, tumšam gaitenim. Troņmantnieks riebumā novērsās, nevēlēdamies iet tālāk.
Es neiešu turp, — viņš sacīja.
Kādēļ? — dziednieks izbrīnījies jautāja.
Vai tu neatceries, svētais tēvs, ka gaiteņa gala ir pazemes telpa, kur nežēlīgi nomocīja kādu nodevēju?
A! — dziednieks atminējās. — Tai cauruma mēs pirms Pentuera svētrunas lejām izkausētu darvu.
— Un nonāvējāt cilvēku!
Dziednieks pasmaidīja. Tas bija labsirdīgs un dzīvespriecīgs vīrs.
Manīdams Ramzesa sašutumu, viņš mazliet sastomījās, tad sacīja:
— Jā, svētos noslēpumus nedrīkst izpaust… Pirms katrām lielākām svinībām mēs to atgādinām nākamajiem priesteriem.
Dziednieka runas tonis šķita Ramzesam dīvains, un viņš lūdza to izteikties skaidrāk.
— Es nevaru izpaust noslēpumu, — dziednieks atbildēja, — taču, ja tu, valdniek, apsolīsi to saglabāt, pastāstīšu tev kādu atgadījumu.
Ramzess piekrita, un dziednieks sāka stāstīt:
— Kāds ēģiptiešu priesteris, apmeklēdams pagānu zemes Aramejas tempļus, satika tuklu un ar savu likteni šķietami apmierinātu cilvēku, kurš bija ļoti nabadzīgi ģērbies. «Paskaidro man,» priesteris jautāja līksmajam nabagam, «kādēļ tev, lai gan tu acīmredzot esi trūcīgs, ir tāds izskats, it ka tu ēstu ne sliktāk par tempļa priekšnieku?» Cilvēks, palūkojies apkārt, vai kāds nenoklausās, atbildēja: «Tādēļ, ka man ir ļoti žēlabaina balss un esmu šī tempļa grēcinieks, kas cieš mokas. Kad tauta sanāk uz dievkalpojumu, es ielienu pazemē un sāku vaidēt un kliegt, cik vien jaudas. Par to mani visu gadu sātīgi baro un par katru mocību dienu dod krūku alus.» Tā mēdz darīt pagānu zemē Aramejā, — priesteris pabeidza, pielikdams pirkstu pie lūpām. — Atceries, princi, ko tu man apsolīji, un domā par mūsu izkausēto darvu, ko vēlies.
Šis stāsts satrieca Ramzesu. Tiesa, viņš izjuta atvieglojumu, uzzinājis, ka cilvēks templī nebija nomocīts līdz nāvei, taču viņā pamodās senās aizdomas.
Ka priesteri krāpj vienkāršo tautu, par to Ramzess nešaubījās. Vel mācīdamies priesteru skolā, viņš bija redzējis svētā vērša Api ja procesiju. Tauta ticēja, ka Apijs ved priesterus, turpretī katrs skolnieks zināja, ka dievišķais dzīvnieks iet turp, kurp priesteri viņu dzen.
Kas to lai zina, vai visa Pentuera svētruna nebija tāda pati «Apija procesija», domāta īpaši viņam! Ir taču tik viegli nobērt zemē dažādkrāsu pupiņas, un nav pārlieku grūti izveidot dzīvas gleznas. Viņš bija redzējis daudz grandiozākas izrādes — kaut vai Seta cīņu ar Osīriju — tajā piedalījās vairāki simti cilvēku. Un vai tad arī tā nebija priesteru izdomāta krāpšana? Izrādi dēvēja par dievu cīņu, taču tie bija pārģērbušies cilvēki. Osīrijs izrādē gāja bojā, lai gan priesteris, kas tēloja Osīriju, bija vesels kā degunradzis. Kādus tik brīnumus tur nerādīja: ūdens mutuļoja, dārdēja pērkons, plaiksnīja zibeņi, zeme drebēja un izvirda uguni… un tas viss bija krāpšana. Kādēļ lai Pentuera izrāde būtu patiesība? Herhors nevēlas karu, Nofri arī neveļas karu, bet Pentuers ir palīgs vienam un mīlulis otram.
Troņmantniekā norisa cīņa: te viņam šķita, ka viņš visu saprot, te viss atkal aizplīvurojās. Te viņu spārnoja cerības, te viņš nekam neticēja. Stundu no stundas, dienu no dienas viņa dvēsele te uzbangoja, te norima, kā ceļas un krītas Nīlas ūdeņi.
Taču pamazām Ramzess atguva līdzsvaru, un, kad pienāca laiks atstāt templi, viņam jau bija izveidojušies noteikti uzskati.
Pirmkārt, viņam kļuva skaidrs, ka Ēģiptei vajadzīga zeme un cilvēki. Otrkārt, visvienkāršākais veids, ka iegūt cilvēkus, ir karš ar Āziju.
Taču Pentuers centās viņam pierādīt, ka karš var tikai palielināt valsts postu. Un, lūk, radās jautājums, vai Pentuers runā patiesību vai melo.
Doma par to, ka priesteris runājis patiesību, dzina troņmantnieku izmisumā, tādēļ ka viņš nesaskatīja citu iespēju celt valsts labklājību. Bez kara Ēģiptes iedzīvotāju skaits gadu no gada samazināsies un faraona kase vairos savus parādus. Un viss beigsies ar briesmīgu katastrofu, kas var izrādīties liktenīga nākamajam valdniekam.
Un ja nu Pentuers meloja? Bet kādēļ? Acīmredzot viņam to iedvesa Herhors, Nofri un citi priesteri. Taču kālab viņi pretojās karam, kāds viņiem no ta labums? Ikviens karš taču sagādā priesteriem un faraonam milzu bagātības.
Un tomēr — vai priesteri varēja viņu krāpt tik svarīgā lietā? Tiesa, viņi bieži tā rīkojas, bet ne tik nopietnos gadījumos un ne jau tad, kad runa ir par valsts nākotni un tās pastāvēšanu. Viņi taču kalpo dieviem un glabā lielos noslēpumus. Viņu tempļos mājo gari, par ko Ramzess pats bija pārliecinājies pirmajā šeit pavadītajā naktī. Bet, ja dievi aizliedz neiesvētītajiem tuvoties saviem altāriem un tik cītīgi sargā tempļus, tad kālab viņi nesarga Ēģipti — vislielāko svētumu?
Kad dažas dienas vēlāk Ramzess pēc svinīgā dievkalpojuma, priesteru svētības izvadīts, atstāja Hathoras templi, viņu urdīja divi jautājumi.
Vai karš ar Āziju tiešām var kaitēt Ēģiptei?
Vai priesteri šai ziņā var krāpt viņu, troņmantnieku?
Divdesmit devītā nodaļa
Jāšus, divu virsnieku pavadībā troņmantnieks devās uz Būbastiju, Imu-henta noma slaveno galvaspilsētu.
Bija pagājis pauni mēnesis, un sākās epifi (aprīlis— maijs).. Saule stāvēja augstu, solīdama Ēģiptei grūtu, svelmainu laiku. Vairākkārt jau bija uzbrāzis negantais tuksneša vējš. Cilvēki un dzīvnieki ļima aiz karstuma, bet zālē un kokos nosēdās pelēki putekļi, zem kuriem mirst viss dzīvais.
Bija beigusies rožu novākšana, un tagad tās pārstrādāja eļļa, laukos bija nokopta labība un nopļauts āboliņš. Aku vindas bez apstājas smēla ūdeni, lai aplaistītu tīrumus un sagatavotu tos jaunajai sējai Sāka novākt vīģes un vīnogas.
Nīlas ūdeņi bija kritusies, kanāli bija izsīkuši un nejauki smakoja. Pāri visai zemei lidinājās smalki putekļi, bet no debesīm strāvoja kveldējošas saules stari.
Lai gan troņmantnieks bija apmierināts, viņam bija apnikusi greknožēlnieka dzīve: viņš ilgojās pēc dzīrēm, sievietēm un līksma skaļuma.
Apkārtne šeit bija gleznaina. Imu-henta nomā dzīvoja nevis īsteni ēģiptieši, bet gan hiksi, kuru drosmīgie priekšteči reiz bija iekarojuši Ēģipti un valdījuši tajā vairākus gadsimtus,
īstenie ēģiptieši nicināja šos padzīto uzvarētāju pēctečus. Taču Ramzess uzlūkoja viņus ar labpatiku. Tie bija stalti, spēcīgi cilvēki ar lepnu un vīrišķīgu stāju. Viņi nekrita troņmantnieka un virsnieku priekšā pie zemes kā ēģiptieši un raudzījās uz dižciltīgajiem bez naida, taču arī bez izbailēm. Uz viņu mugurām, nemanīja nūju sitienu rētas; rakstveži no viņiem mazliet baidījās, zinādami, ka hikss uz sitienu atbild ar sitienu un dažkārt pat nogalina savu apspiedēju. Turklāt hiksi baudīja faraona labvēlību, tālab ka no viņu vidus nāca labākie karavīri
Tuvojoties pilsētai, kuras tempļi un pilis putekļu mākoņu dēļ bija redzami itin kā caur dūmaku, apkārtne kļuva aizvien dzīvīgāka. Pa platu ceļu un tuvējiem kanāliem veda lopus, kviešus, augļus, vīnu, ziedus, maizi. Pilsētas virzienā plūstošā ļaužu un preču straume, blīva un klaigulīga kā pie Memfisas lielo svētku dienās, šais vietas bija parasta parādība. Ap Būbastiju cauru gadu valdīja tirgus kņada, kas aprima vienīgi naktīs.