Iemesls tam bija vienkāršs: pilsēta bija slavena ar seno Ištaras templi, kas pievilka svētceļniekus no visas Rietumāzijas. Nepārspīlējot var teikt, ka pie Būbastijas ik dienas" teltīs un zem klajas debess apmetās līdz trīsdesmit tūkstošiem svešzemnieku: arābu, feniķiešu, jūdu, filistiešu, hetu, asīriešu un citu, Ēģiptes valdība labvēlīgi izturējās pret svētceļniekiem, kuri sagādāja tai prāvus ienākumus. Priesteri pacieta viņus, bet kaimiņu nomu iedzīvotāji ar viņiem rosīgi tirgojās.
Jau stundas attālumā no pilsētas varēja redzēt atbraucēju kleķa būdas un teltis, kas bija uzslietas uz kailas zemes.
Tuvojoties Būbastijai, šo mitekļu skaits aizvien pieauga un aizvien biežāk ceļā gadījās to iemītnieki Vieni gatavoja ēdienu zem klajas debess, otri drūzmējās pie tirgotavām, kur pārdeva nemitīgi pienākošās preces, trešie procesijās devās uz templi Drīz tur, drīz šeit savu mākslu rādīja zvēru dresētāji, čūsku dīdītāji, atlēti, dejotājas un burvju mākslinieki, pulcēdami ap sevi skatītāju barus.
Visam šim jūklim pāri virmoja tveice un skanēja nerimstošas klaigas.
Pie pilsētas vārtiem Ramzesu sagaidīja viņa galminieki, kā arī Imu-henta noma nomarhs ar ierēdņiem. Taču uzņemšana bija tik vēsa, ka pārsteigtais troņmantnieks pačukstēja Tutmosam:
Kādēļ viņi raugās manī tā, it kā es būtu atbraucis tiesāt un sodīt?
Tādēļ, ka tu, — viņa mīlulis atbildēja, — izskaties kā cilvēks, kurš redzējis valgā dievus.
Tutmosam bija taisnība. Vai nu no askētiskas dzīves, vai no mācīto priesteru sabiedrības, bet varbūt arī no ilgstošām pārdomām Ramzess bija pārvērties — kļuvis kalsnāks, sejā nopietnāks, stājā nosvērtāks. Dažās nedēļās viņš bija novecojis par vairākiem gadiem.
Kādā no "pilsētas galvenajām ielām drūzmējas tik. daudz ļaužu, ka policistiem nācās pašķirt ceļu troņmantniekam un viņa svītai. Pūlis nes veica princi un it kā pat neievēroja viņu; cilvēki pulcējās ap nelielu pili, šķiet, kādu gaidīdami
— Kas šeit notiek? — Ramzess jautāja nomarham, pūļa vienaldzības nepatīkami aizskarts»
— Šeit dzīvo Hirams, — nomarhs atbildēja, — Tīras princis. Būdams žēlsirdīgs cilvēks, viņš ik dienas Izsniedz dāsnas žēlastības dāvanas, un tādēļ šurp saskrien ubagi
Troņmantnieks, sēdēdams zirgā, pagriezās un sacīja:
— Es redzu šeit faraona strādniekus. Vai viņi arī nāk pie feniķiešu bagātnieka pēc žēlastības dāvanām?
Nomarhs neatbildēja. Par laimi, viņi tuvojās pilij, un Ramzess aizmirsa Hiramu.
Vairākas dienas ilga dzīres par godu troņmantniekam, Taču dzīres trūka līksmības un lāgiem notika nepatīkami starpgadījumi.
Reiz kāda troņmantnieka mīļākā, dejodama viņa priekša, sāka raudāt. Ramzess apskāva viņu un vaicāja, kas viņai kaišot.
Sākumā tā negribēja atbildēt, taču, prinča laipnības iedrošināta, sacīja, raudādama vēl gaužāk:
Valdniek, mēs, tavas sievietes, esam no dižciltīgām ģimenēm un esam pelnījušas, lai mums parāda cieņu…
Protams, — princis piekrita.
Bet tavs mantzinis ierobežo mūsu izdevumus. Viņš pat grib atņemt mums kalpones, bez kurām mēs nevaram nedz nomazgāties, nedz sasukāties.
Ramzess paaicināja mantzini un stingri piekodināja viņam izpildīt visas augstdzimušo jaunavu prasības.
Mantzinis nokrita troņmantnieka priekšā pie zemes un apsolīja dot visu, ko vien viņas vēlēsies.
Dažas dienas vēlāk sadumpojās pils vergi, kuri sūdzējās, ka viņiem nedodot vīnu.
Troņmantnieks pavēlēja izsniegt vīnu. Taču nākamajā diena karaspēka skates laikā pie viņa ieradās pulku pārstāvji ar vispazemīgāko sūdzību par to, ka viņiem samazinātas gaļas un maizes devas.
Troņmantnieks arī šoreiz lika izpildīt lūdzēju prasības. Taču drīz vien viņu no rīta uzmodināja skaļi kliedzieni pie pašiem pils vārtiem. Ramzess pajautāja, kas tur atgadījies, un dežūrvirsnieks paskaidroja, ka sanākuši ķēniņa strādnieki un pieprasot neizmaksāto algu.
Atsauca mantzini, kuram princis nikni uzklupa.
— Kas jums te notiek? — viņš kliedza. — Kopš atbraucu, nav dienas, kad man kāds nesūdzētos par pārestībām. Ja tā turpināsies, es uzsākšu izmeklēšanu un darīšu galu jūsu zādzībām!
Mantzinis drebēdams nokrita pie zemes un izdvesa:
— Nogalini mani, valdniek, bet ko es varu darīt, ja tava valsts kase, tavas klētis un tavi laidari ir tukši?
Lai gan princis bija pārskaities, viņš saprata, ka mantzinis var arī nebūt vainīgs. Padzinis to, troņmantnieks ataicināja Tutmosu.
— Paklau, — Ramzess vērsās pie sava mīluļa, — te notiek kaut kas tāds, ko es nesaprotu un pie kā neesmu pieradis: mani vergi, karavīri un ķēniņa strādnieki nesaņem algu, manām sievietēm nedod, ko tās veļas. Taču, kad jautāju mantzinim, ko tas nozīmē, viņš atbildēja, ka mums neesot nekā ne valsts kasē, ne laidaros.
— Viņš sacīja taisnību.
— Kā tā? — Ramzess aizsvilās. — Manam ceļojumam ķēniņš izsniedza divsimt talantu preces un zeltā. Vai tiešām tas viss iztērēts?
— Jā, — Tutmoss atbildēja.
— Kādā veidā? Kam? — troņmantnieks sašuta. — Visa ceļojuma laikā mūs taču uzņēma nomarhi?
— Bet mēs viņiem par to maksājām.
Tātad viņi ir blēži un zagļi, ja izliekas, ka uzņem mūs kā viesus, bet pēc tam aplaupa!
Nedusmojies, — Tutmoss sacīja, — es tev visu paskaidrošu.
— Sēdies.
Tutmoss apsēdās un uzsāka:
— Vai tu zini, ka es jau mēnesi baudu tavas virtuves labumus, dzeru vīnu no tavām krūkām un valkāju tavas drēbes?
— Tev ir uz to tiesības.
— Taču agrāk es nekad to neesmu darījis. Esmu dzīvojis, ģērbies un izklaidējies par savu naudu, lai neapgrūtinātu tavu valsts kasi. Tiesa, tu bieži esi maksājis manus parādus, bet tā bija tikai daļa manu izdevumu.
— Nav vērts pieminēt parādus.
— Līdzīgā stāvoklī, — Tutmoss turpināja, — ir kādi desmit tava galma dižciltīgie jaunekļi. Viņi dzīvo uz tava rēķina, tādēļ ka viņiem nekā nav. Mēs ņemam no tavas kases, jo mūs spiež trūkums, un to pašu dara nomarhi. Ja varētu, viņi rīkotu tev dzīres un pieņemšanas uz sava rēķina. Bet, kad nav par ko līksmoties, jāpieņem pabalsts. Vai tiešām arī tagad tu sauksi viņus par zagļiem?
Ramzess, domās iegrimis, sāka staigāt pa istabu.
— Jā, es pārsteidzīgi nosodīju viņus, — viņš atteica. — Niknums aizmigloja man acis. Taču es nevēlos, lai mani galminieki, karavīri un strādnieki ciestu pārestības. Un, ta ka mani krājumi ir izsmelti, vajag aizņemties. Simt talantu laikam pietiks? Kā tu domā?
— Es domāju, ka mums neviens neaizdos simt talantus, — Tutmoss klusu atbildēja.
Troņmantnieks augstprātīgi palūkojās viņā.
Vai tā atbild faraona dēlam? — viņš jautāja.
Vari padzīt mani, — Tutmoss skumjā balsī noteica, — bet es sacīju taisnību. Tagad mums neviens neaizdos, jo nav tāda. cilvēka, kas var aizdot…
Un Dagons? — troņmantnieks izbrīnījās, — Vai viņa vairs nav manā galmā? Vai viņš būtu nomiris?
Dagons ir Būbastijā, taču viņš augas dienas kopā ar citiem feniķiešu tirgotājiem pavada Ištaras templī, nožēlodams grēkus un nododamies lūgšanām…
Kur viņam tāda dievbijība uznākusi? Vai tādēļ, ka es esmu bijis templī, arī mans augļotājs uzskata par vajadzīgu apspriesties ar dieviem?
Tutmoss sāka grozīties uz soliņa.
Feniķieši, — viņš sacīja, — ir satraukti, pat nomākti, dabūjuši zināt…
Ko?
Kāds palaidis baumas, ka, uzkāpis tronī, tu feniķiešus padzīšot, bet viņu īpašumus konfiscēšot valsts kases labā…