Nu, līdz tam viņiem vēl laika diezgan, — troņmantnieks smaidīdams noteica.
Tutmoss, šķiet, gribēja vēl ko piebilst, taču saminstinājās.
Runā, — viņš beidzot sacīja klusinātā balsī, — ka viņa majestātes veselība krietni pasliktinājusies…
Tā nav taisnība! — satrauktais princis viņu pārtrauca. — Es to būtu zinājis…
Bet priesteri slepus notur aizlūgumus par faraona izveseļošanos, — Tutmoss čukstēja. — Es to droši zinu,
Princis bija pārsteigts.
— Kā, — viņš iesaucās, — mans tēvs ir smagi slims, priesteri notur aizlūgumus, bet man par to nekā nesaka?…
— Runā, ka viņa majestātes slimība var ilgt gadu.
Ramzess atmeta ar roku.
— Eh, tu klausies pasaciņas un uztrauc mani, Stāsti man labāk par feniķiešiem.
— Esmu dzirdējis vienīgi to, ko visi: it kā tu, uzturoties templī, esi pārliecinājies par feniķiešu ļaunumu un apņēmies padzīt viņus.
— Templī? — troņmantnieks atkārtoja. — Kurš gan var zināt, par ko esmu pārliecinājies un ko nolēmis templī?
Tutmoss paraustīja plecus un neatbildēja.
— Vai tiešām arī tur nodevība?… — princis nočukstēja, — Ataicini pie manis Dagonu, — viņš skaļi sacīja,
— man jāatrod šo baumu avots un jādara tām gals!
— Tu pareizi rīkosies, valdniek, — Tutmoss atteica, — jo visa Ēģipte ir satraukta. Jau tagad nav no kā aizņemties, un, ja šīs baumas turpināsies, apsīks tirdzniecība. Mūsu aristokrātija nonākusi trūkumā un neredz izeju no šī stāvokļa. Arī tavs galms, princi, ir panīcis. Vēl mēnesis — un tas pats var notikt ar ķēniņa galmu…
— Klusē, — Ramzess viņu pārtrauca, — un uz vietas ataicini pie manis Dagonu!
Tutmoss steidzīgi aizgāja. Taču augļotājs ieradās pie. troņmantnieka tikai pievakarē. Mugurā viņam bija balts apmetnis ar melnu apmali.
— Prātu esat zaudējuši, vai? — troņmantnieks iesaucās, ieraudzījis viņu šādā tērpā. — Es tevi tūlīt ielīksmināšu! Man nekavējoties vajadzīgi simt talanti. Ej un nerādies man acīs, iekams nebūsi to nokārtojis!..
Taču augļotājs aizklāja seju rokām un sāka raudāt.
— Ko tas nozīmē? — troņmantnieks aizkaitināts vaicāja.
— Valdniek, — Dagons atbildēja, noslīgdams ceļos,
— ņem manu īpašumu, pārdod mani un manu ģimeni, laupi visu, pat dzīvību… Bet simt talantu! Kur lai dabūju tādu naudu? Tās nav nedz Ēģiptē, nedz Feniķijā…
Troņmantnieks sāka smieties.
— Sets tevi apmājis, Dagon! Vai tiešām tu varēji noticēt, ka es gribu jūs padzīt?
Augļotājs otrreiz nokrita pie viņa kājām,
Kā lai es zinu? Esmu vienkāršs tirgotājs un tavs vergs. Un pietiek ar vienu mēnesi, lai izputētu mana bagātība un sabirztu pīšļos mana dzīvība…
Paskaidro man — ko tas nozīmē? — troņmantnieks, zaudējis pacietību, jautāja.
Es nemāku tev neko teikt. Un, ja ari mācētu, lielais zieģelis dara manu muti mēmu… Tagad es tikai lūdzu dievu un leju asaras…
«Vai tad feniķieši arī lūdz dievu?» Ramzess nodomāja.
— Nespēdams tev nekādi pakalpot, — Dagons turpināja, — došu vismaz labu padomu: šeit, Būbastijā, dzīvo slavenais Tīras princis Hirams, vecs, gudrs un ļoti bagāts vīrs. Ataicini viņu un palūdz viņam simt talantus. Varbūt viņš tev izlīdzēs…
No Dagona neko nepanācis, Ramzess atlaida viņu, apsolīdamies sūtīt pēc Hirama,
Trīsdesmitā nodaļa
Nākošajā dienā no rīta Tutmoss ar lielu virsnieku un galminieku svītu apmeklēja Tīras princi un ielūdza viņu pie troņmantnieka.
Pusdienas laikā Hirams ieradās pilī vienkāršās nestuvēs, kuras nesa astoņi ēģiptiešu nabagi, kas saņēma no viņa žēlastības dāvanas. Viņu ielenca feniķiešu tirgotāji un ļaužu pūlis, kas ik dienas pulcējās pie viņa mājas.
Ramzess mazliet pārsteigts sagaidīja sirmgalvi ar iespaidīgu stāju un gudrības atspulgu acīs. Hirams bija tērpies baltā apmetnī, galvā viņam bija zelta stīpa. Viņš cienīgi palocījās troņmantniekam un, pastiepis rokas virs prinča galvas, īsos vārdos svētīja viņu, Klātesošie bija dziļi aizkustināti.
Kad troņmantnieks norādīja viņam uz krēslu un lika galminiekiem aiziet, Hirams sacīja:
Vakar, godājamais princi, tavs kalps Dagons pateica man, ka tev vajadzīgi simt talanti. Es tūdaļ pat aizsūtīju savus ziņnešus uz pilsētām, kur stāv feniķiešu kuģi, pieprasīdams izkraut visas preces, un domāju, ka pēc dažām dienām tu saņemsi šo nelielo summu.
Nelielo! — Ramzess smaidot viņu pārtrauca. — Tu esi laimīgs cilvēks, ja simt talantus vari nosaukt par nelielu summu.
Hirams pašūpoja galvu.
— Tavs vectēvs, mūžam dzīvais Ramzess Ptahs, — viņš, brīdi klusējis, sacīja, — un tavs tēvs — lai viņš dzīvo mūžos! — allaž atvēlēja man savu draudzību, tādēļ atļauj uzdot tev vienu jautājumu.
— Es klausos.
— Ko tas nozīmē, ka troņmantnieks, faraona vietvaldis, spiests aizņemties simt talantus, kad viņa valstij ir parādā vairāk par simt tūkstošiem talantu?
Kurš ir parādā?
— Kā — kurš! Bet Āzijas tautu nodevas? Feniķija ir jums parādā piecus tūkstošus, un es galvoju, ka tā atdos visu, ja nenotiks kaut kas negaidīts… Bet, arī nerēķinot Feniķiju, — izraēlieši ir parādā trīs tūkstošus, filistieši un moabiti pa diviem, heti trīsdesmit tūkstošus … Es neatminos visus, taču kopā sanāk simt trīs vai simt pieci tūkstoši talantu.
Ramzess kodīja lūpas. Viņa izteiksmīgā seja pauda bezspēcīgas dusmas. Viņš nodūra acis un klusēja.
Tātad tā ir taisnība? — Hirams pēkšņi nopūtās, cieši paraudzīdamies troņmantniekā. — Tā ir taisnība? Nabaga Feniķija! Nabaga Ēģipte!
Ko tu runā? — troņmantnieks jautāja, saraukdams uzacis. — Es nesaprotu tavu žēlošanos…
Acīmredzot tu zini, godājamais princi, par ko es runāju, ja neatbildi uz manu jautājumu.
Hirams piecēlās, it kā grasīdamies aiziet.
— Tomēr es neatteikšos no sava solījuma. Tu saņemsi simt talantus, mans valdniek.
Viņš zemu palocījās, taču troņmantnieks lika viņam apsēsties.
Tu kaut ko slēp no manis, Hiram, — Ramzess sacīja balsī, kurā jautās aizvainojums. — Es vēlos, lai tu paskaidro man, kāda nelaime draud Feniķijai vai Ēģiptei.
Vai tiešām troņmantnieks to nezina? — Hirams nedroši ievaicājās.
— Es nekā nezinu. Vairāk par mēnesi pavadīju templī.
— Tieši tur varēja visu uzzināt…
Tu pateiksi man! — troņmantnieks iesaucās, sizdams dūri galdā. — Es nevienam neļaušu ar sevi jokot!
Es pateikšu, ja tu, princi, apzvērēsi nevienam neko nesacīt. Lai gan nespēju noticēt, ka troņmantniekam to nebūtu darījuši zināmu!..
— Vai tu man neuzticies? — Ramzess brīnījās.
Šādā lietā es pieprasītu solījumu pat no faraona, — Hirams stingri noteica.
Labi, zvēru pie sava zobena un pie mūsu pulku karogiem, ka nestāstīšu nevienam to, ko tu man atklāsi.
— Vai tev zināms, princi, kas pašlaik notiek Feniķijā? — Arī to es nezinu, — aizkaitinātais troņmantnieks pārtrauca.
— Mūsu kuģi, — Hirams sāka čukstēt, — no visām pasaules malām brauc uz dzimteni, lai pēc pirmā signāla vestu iedzīvotājus un viņu mantu pāri jūrai uz rietumiem…
Kādēļ?
Tādēļ, ka Asīrija grib mūs iekarot.
Ramzess sāka smieties.
— Tu esi prātu zaudējis, godājamais sirmgalvi! — viņš iesaucās. — Asīrija pārņems savā varā Feniķiju! Un ko mēs par to sacīsim? Mēs, Ēģipte?