— Ēģipte ir jau piekritusi. Troņmantniekam asinis saskrēja galvā.
Tev aiz karstuma domas mežģās, Hiram, — viņš mierīgā balsī sacīja. — Tu aizmirsti, ka tas nevar notikt bez faraona un … manas atļaujas.
Par to nav jābēdā, bet pagaidām vienošanos noslēguši priesteri.
— Kādi priesteri? Ar ko?
— Ar haldejiešu virspriesteri Beroju, ķēniņa Tiglatpalasara pilnvaroto, — Hirams atbildēja. — Kurš pārstāv Ēģipti — droši pateikt nevaru, taču liekas, ka godājamais Herhors, svētais tēvs Nofri un pravietis Pentuers.
Troņmantnieks nobālēja.
Ņem vērā, feniķiet, — viņš sacīja, — ka tu apvaino nodevībā valsts augstākos ierēdņus.
Tu maldies, princi, tā nebūt nav nodevība: Ēģiptes vecākajam virspriesterim un ķēniņa ministram ir tiesības vest sarunas ar kaimiņu valdniekiem. Turklāt kā tu zini, ka tas viss notiek bez faraona ziņas?
Ramzesam bija sirdī jāatzīst, ka šāda vienošanās nebūtu valsts nodevība, tikai nevērība pret troņmantnieku. «Tad lūk, kā priesteri izturas pret mani, kas pēc gada varu kļūt par faraonu! Tad lūk, kādēļ Pentuers nosodīja karu, bet Nofri atbalstīja viņu!»
— Kad tika noslēgta vienošanās? Kur?
— Šķiet, naktī Seta templī pie Memfisas, — Hirams atteica. — Tai dienā, kad tu atstāji Memfisu.
«Ak, nelieši!» Ramzess nodomāja. «Tā viņi cienī mani kā troņmantnieku! Tātad viņi krāpa mani pat tad, kad attēloja valsts stāvokli! Kāds labs dievs man iedvesa šaubas vēl Hathoras templī…»
Pēc īsas iekšējas cīņas viņš sacīja:
Tas nevar būt, un es tikmēr neticēšu taviem vārdiem, kamēr nesniegsi man pierādījumu.
Pierādījums būs, — Hirams atbildēja. — Kuru katru dienu Būbastijā ieradīsies lielais asīriešu valdonis Sargons, ķēniņa Tiglatpalasara draugs. Viņš brauc šurp it kā svētceļojumā uz dievietes Ištaras templi. Sargons pasniegs veltes jūsu augstībai un viņa majestātei, un pēc tam jūs noslēgsit līgumu, pareizāk sakot, apliecināsit ar zīmogu to, ko nolēmuši priesteri par iznīcību feniķiešiem, bet varbūt ari par nelaimi jums pašiem,
Nemūžam! — troņmantnieks iesaucās. — Un kādu atalgojumu par to saņems Ēģipte?
Lūk, ķēniņa cienīga valoda: ar ko atalgos Ēģipti? Valstij jebkurš līgums ir labs, ja tā sev kaut ko iegūst. Un tieši tas jau mani pārsteidz, — Hirams turpināja,
— ka Ēģipte noslēgs neizdevīgu darījumu, tālab ka Asīrija līdz ar Feniķiju sagrābs vai gluži visu Āziju, bet jums it ka aiz žēlastības atstās Izraēliešus, filistiešus un Sīnaja pussalu… Skaidrs, ka tādā gadījumā zudīs visas nodevas, kas pienākas Ēģiptei, un faraons nekad nesaņems šos simt piecus tūkstošus talantu.
Troņmantnieks papurināja galvu.
— Tu nepazīsti ēģiptiešu priesterus, — viņš atteica.
— Neviens no viņiem nepiekristu tādam līgumam.
Kādēļ? Feniķiešu paruna saka: «Labāk mieži klētī nekā zelts tuksnesī.» Var gadīties, ka Ēģipte, juzdamās pārak vāja, gribēs iegūt Sīnaju un Palestīnu par velti, nevis karot ar Asīriju. Bet lūk, par ko es brīnos …Ne jau Ēģipti, bet Asīriju tagad ir vieglāk uzvarēt: tai ir kaut kādas ķildas ziemeļaustrumos, karaspēka maz un arī tas nožēlojams. Ja Ēģipte uzbruktu Asīrijai, tā sagrautu viņu, sagrābtu Nīnives un Babilonijas milzu bagātības un reizi par visām reizēm nostiprinātu savu varu Āzijā.
Bet, ja tas tā ir, kā tu izskaidrosi šo vienošanos? — Ramzess jautāja.
Tā man būtu saprotama vienīgi tai gadījumā… ja priesteri., gribētu gāzt faraona varu Ēģiptē … Un pēc ta viņi tiecas jau kopš tava vectēva laikiem, Ramzes.
Tu neapjēdz, ko runā! — troņmantnieks viņu pārtrauca, sajuzdams sirdī nemieru,
Varbūt es maldos, — Hirams atbildēja, cieši vērdamies viņam acīs. — Taču paklausies…
Viņš piestūma savu krēslu princim klāt un čukstus ierunājās:
— Ja faraons pieteiktu Asīrijai karu un uzvarētu, viņam būtu liela, uzticama armija, simt tūkstošu nesamaksātu nodevu, ap divsimt tūkstošu talantu no Nīnives un
Babilonijas, beidzot, ap simt tūkstošu talantu ik gadus no iekarotajām zemēm. Tāda milzīga bagātība ļautu faraonam izpirkt muižas, kas ieķīlātas priesteriem, un uz visiem laikiem aizliegt viņiem jaukties valsts darīšanās. Ramzesam iekvēlojās acis. Hirams turpināja:
— Bet patlaban armija ir atkarīga no Herhora, tas ir, no priesteriem, un, izņemot algotņus, faraonam nav uz ko paļauties. Turklāt faraona kase ir tukša un lielākā daļa viņa muižu pieder tempļiem. Ķēniņam, kaut vai galma uzturēšanai, nākas katru gadu taisīt jaunus parādus. Un, tā kā feniķiešu jums vairs nebūs, vajadzēs aizņemties no priesteriem…. Tādējādi pēc desmit gadiem faraons — lai viņš dzīvo mūžos! — zaudēs savas pēdējās muižas. Un kas būs pēc tam?
Ramzesam uz pieres izspiedās sviedru lāses.
— Tad redzi, godājamais valdniek, — Hirams sacīja, — priesteri tikai vienā gadījumā varētu un pat būtu spiesti pieņemt kaunpilno vienošanos ar Asīriju — ja viņi gribētu iedragāt un iznīcināt faraona varu. Citādi atliek domāt, ka Ēģipte ir vāja un tai par katru cenu vajadzīgs miers!
Ramzess pietrūkās kājās.
— Ciet klusu! — viņš iesaucās. — Labāk jau uzticamāko kalpu nodevība nekā šāda valsts bezspēcība! Kā Ēģipte var atdot Asīrijai Āziju… Tad jau pēc gada Ēģipte pati nonāks Asīrijas jūgā, tālab ka, parakstot šādu vienošanos, tā atzīs savu bezspēcību.
Princis sāka satraukti staigāt uz priekšu un atpakaļ. Hirams noraudzījās viņā ar tādu kā žēlumu vai līdzcietību.
Pēkšņi Ramzess apstājās un sacīja:
Tas viss ir meli! Kāds veikls nelietis piekrāpis tevi, Hiram, un tu esi viņam noticējis. Ja būtu šāda vienošanās, to glabātu kā vislielāko noslēpumu. Taču, spriežot pēc taviem vārdiem, viens no četriem priesteriem, kurus tu minēji, nodevis ne tikai faraonu, bet arī pašus sazvērniekus.
Varēja būt arī vēl kāds piektais, kas noklausījās viņos, — Hirams ieminējās.
Un pārdeva tev noslēpumu?
Brīnos, — Hirams smaidīdams sacīja, — ka tu vēl joprojām neesi iepazinis zelta varu.
— Mūsu priesteriem taču ir vairāk zelta nekā tev, lai gan tu esi bagātāks par bagātu.
— Bet es neniecinu lieku drahmu. Kālab citiem būtu jāatsakās no talantiem?
— Viņi ir dievu kalpi, — troņmantnieks sašutis iebilda. — Viņi bītos no dievu soda
Feniķietis pasmaidīja.
— Esmu redzējis, — viņš atteica, — daudzus visdažādāko tautu tempļus un tempļos lielus un mazus, koka, akmens un pat zelta elkus. Taču dievus neesmu sastapis nekur.
— Zaimotāj! — Ramzess iesaucās. — Es pats redzēju dievību, jutu sev pieskārāmies kādu roku un dzirdēju balsi!
— Kur tas bija?
— Hathoras templī, manā cellē.
— Dienā? — Hirams jautāja.
— Naktī, — Ramzess atbildēja.
— Naktī tu dzirdēji dievu balsis un juti viņu roku? — feniķietis atkārtoja, uzsvērdams katru vārdu.
— Naktī daudz kas mēdz rādīties. Kā tas notika?
Kāds piedūrās manai galvai, maniem pleciem, ķērās man pie kājām, un zvēru…
— Cst… — Hirams smaidīdams pārtrauca, — nevajag zvērēt veltīgi!
Viņš cieši palūkojās Ramzesā ar savām vērīgajām un gudrajam acīm un, redzot jaunekļa sirdī mostamies šaubas, sacīja:
— Valdniek, tu esi nepieredzējis un intrigu tīkla apņemts, bet es esmu bijis tava vectēva un tēva draugs. Tādēļ izdarīšu tev vienu pakalpojumu. Atnāc kādreiz naktī uz Ištaras templi, taču… apsoli glabāt noslēpumu … Atnāc viens — un tu redzēsi, kādi dievi tur ar mums runā un mums pieskaras.