— Aiziešu, — Ramzess atbildēja.
— Brīdini mani, valdniek, kādu dienu no rīta. Es tev pateikšu tempļa vakara paroli, un tevi ielaidīs. Tikai nenodod mani, nedz arī sevi, — feniķietis ar labsirdīgu smaidu piebilda. — Dievi dažkārt piedod, ja atklāj viņu noslēpumus, cilvēki — nekad…
Viņš palocījās un, pacēlis acis un rokas pret debesīm, sāka čukstēt svētības vārdus.
— Liekuli! — Ramzess iesaucās. — Tu lūdz dievus, kuriem netici?
Hirams pabeidza svētību un sacīja:
Jā, es neticu ēģiptiešu, asīriešu, pat feniķiešu dieviem, bet ticu Vienīgajam, kurš mājo tempļos un kura vārds ir nezināms.
Mūsu priesteri arī tic Vienīgajam, — Ramzess piebilda.
Un haldejiešu priesteri arī, taču gan vieni, gan otri sazvērējušies pret mums… Nav taisnības pasaulē, dārgais princi.
Kad Hirams aizgāja, troņmantnieks ieslēdzās visattālākajā istabā, aizbildinoties ar svēto papirusu lasīšanu.
Nule dzirdētā ietekmē viņa kvēlajā iztēlē acumirklī dzima jauns plāns.
Pirmām kārtām viņš bija sapratis, ka starp feniķiešiem un priesteriem noris slepena cīņa uz dzīvību un nāvi. Par ko? Protams, par varu un bagātību. Hirams bija sacījis taisnību — ja Ēģiptē nebūs feniķiešu, visas faraona, nomarhu un aristokrātijas muižas nonāks tempļu īpašumā.
Ramzess nekad nebija mīlējis priesterus un sen jau zināja un redzēja, ka lielākā daļa Ēģiptes pieder viņiem, ka viņu pilsētas ir visbagātākās, lauki — vislabāk apstrādāti, ļaudis pārtikuši. Viņš saprata arī, ka puse priesteru bagātību atbrīvotu faraonu no nemitīgām rūpēm un nostiprinātu viņa varu. Princis zināja to un ne vienreiz vien ar sarūgtinājumu bija par to runājis. Taču, kad ar Herhora atbalstu viņš kļuva par vietvaldi un Menfatas korpusa pavēlnieku, viņš samierinājās ar priesteriem un apslāpēja savu netīksmi. Tagad viņā viss atkal uzbangoja. Tātad priesteri ne tikai nepastāstīja viņam par savām sarunām ar Asīriju, bet pat nebrīdināja viņu par kaut kāda Sargona misiju…
Iespējams gan, ka šis jautājums ir tempļu un valsts lielākais noslēpums, Bet kādēļ priesteri slēpa no viņa dažādu Āzijas tautu nesamaksāto nodevu summu? Simt tūkstoši talantu! Tā ir nauda, kas varētu uzreiz uzlabot faraona kases stāvokli! Kādēļ viņi slēpj to, ko zina pat Tīras princis, viens no šīs pilsētas padomes locekļiem?
Kāds negods troņmantniekam un vietvaldim — sveši cilvēki atdara viņam acis!
Taču bija arī kas ļaunāks. Pentuers un Nofri visādi centās pierādīt, ka Ēģiptei jāvairās no kara.
Jau Hathoras templī tas viņam šķita aizdomīgi: karš taču varēja sagādāt valstij simtiem tūkstošu vergu un celt zemes labklājību. Tagad karš šķita vēl nepieciešamāks, jo Ēģiptei jāsavāc nesamaksātās un jāuzliek jaunas nodevas. Ramzess, atbalstījis galvu rokās, rēķināja: «Mums jāsavāc simt tūkstoši talantu nodevu… Hirams uzskata, ka Nīnives un Babilonijas izlaupīšana ienesīs ap divsimt tūkstošu… kopā trīssimt tūkstošu vienā reizē. Ar tādu summu var segt vislielākā kara izdevumus, un ieguvums būs vairāki simti tūkstošu vergu un simt tūkstošu ikgadēju nodevu no jauniekarotajām zemēm. Un pēc tam,» troņmantnieks pabeidza, «mēs nokārtosim rēķinus ar priesteriem!»
Ramzess bija uzbudināts. Taču viņam iešāvās prātā doma:
«Bet ja nu Ēģiptei nebūs pa spēkam veiksmīgs karš ar Asīriju?»
Taču, to iedomājoties vien, asinis viņam sāka vārīties:
«Kā? Ēģipte lai nevarētu sakaut Asīriju, ja karaspēka priekšgalā nostāsies viņš, Ramzess, kura priekštecis Ramzess Lielais viens bija meties virsū hetu kaujasratiem un sadragājis tos!»
Ramzess varēja iztēloties visu, tikai ne to, ka viņš nespēs panākt uzvaru pār dižajiem valdniekiem.
Viņš juta sevī pārvarīgu drosmi un būtu pārsteigts, ja ienaidnieks nemestos bēgt, ieraugot viņa auļojošos zirgus. Kaujasratos taču faraonam līdzās stājas dievi, lai aizsegtu viņu ar vairogu, bet ienaidniekus lai satriektu ar debesu pērkoniem,
«Bet ko Hirams man sacīja par dieviem?» princis nodomāja, «Un ko viņš grib man parādīt Ištaras templī? Redzēsim!»
Trīsdesmit pirmā nodaļa
Hirams turēja solījumu. Ik dienas uz troņmantnieka pili Būbastijā bariem nāca vergi un garām virtenēm vilkās ēzeļi, apkrauti ar kviešiem, miežiem, kaltētu gaļu, audumiem un vīnu. Zeltu un dārgakmeņus nesa feniķiešu tirgotāji Hirama kalpotāju uzraudzībā.
Tādējādi troņmantnieks piecu dienu laikā saņēma apsolītos simt talantus. Hirams uzrēķināja sev nelielu procentu — vienu talantu no četriem gadā un nepieprasīja ķīlu, bet aprobežojās ar troņmantnieka parādzīmi, kas bija apstiprināta tiesā.
Galma vajadzības bija dāsni apmierinātas. Trīs troņmantnieka mīļākās saņēma jaunus tērpus, smaržvielas un vairākas verdzenes, kalpotāji — pārpilnām ēdamā un vīna, ķēniņa strādnieki — neizmaksāto algu, kareivji — palielinātas devas.
Galms bija sajūsmināts, jo sevišķi tādēļ, ka Tutmosam un citiem dižciltīgajiem jaunekļiem feniķieši pēc Hirama pavēles aizdeva diezgan prāvas summas, bet Imu-henta provinces nomarhs un augstākie ierēdņi dabūja bagātīgas dāvanas.
Lai arī tveice pieņēmās, dzīres sekoja dzīrēm, izpriecas izpriecām. Troņmantnieks, redzēdams vispārēju jautrību, arī pats bija apmierināts. Viņu uztrauca tikai viens — Nofri un citu priesteru izturēšanās. Viņš domāja, ka šie augstmaņi pārmetīs viņam, ka viņš tik daudz aizņēmies no Hirama pretēji pamācībām Hathoras templī. Taču svētie tēvi klusēja un pat nerādījās galmā.
Ko gan nozīmē, — viņš reiz sacīja Tutmosam, — ka priesteri mums neko nepārmet? Dzīvot tik lepni kā tagad mēs neesam atļāvušies nekad. Mūzika skan no agra rīta līdz vēlai naktij, bet mēs dzīrojam no saules lēkta un aiz-miegam sieviešu skaujas vai ar vīna krūku pagalvī.
Ko viņi var mums pārmest? — Tutmoss sašutis atteica. — Mēs taču atrodamies Ištaras pilsētā, un šai dievietei tīkamākais dievkalpojums ir līksmība, bet kārotākais upuris — mīlestība. Un priesteri saprot, ka pēc tik ilgas atturības un gavēņiem tev ir tiesības palīksmoties.
— Viņi tev sacīja to? — princis bažīgi jautāja.
— Ne vienreiz vien. Vēl vakar svētais tēvs Nofri pateica man smiedamies, ka tik jaunu cilvēku kā tevi vairāk saistot izpriecas nekā dievkalpojumi vai valsts pārvaldīšana.
Ramzess kļuva domīgs. Tātad priesteri uzskata viņu par vieglprātīgu jaunekli, lai gan viņš ja ne šodien, tad rīt kļūs tēvs? Bet — jo labāk! Svētie tēvi būs pārsteigti, kad viņš sāks runāt ar tiem vīru valodu.
Tiesa, princis pats sev pārmeta, ka no brīža, kopš atstājis Hathoras templi, nevienu dienu nebija pievērsies nomām. Priesteri nodomās, ka viņu pilnībā apmierina Pentuera paskaidrojumi vai arī ka viņam jau apnicis nodarboties ar valsts lietām.
— Jo labāk!.. — viņš atkārtoja. — Jo labāk!.. Manīdams galminieku pastāvīgās intrigas vai turēdams viņus aizdomās par tām, Ramzess bija iemācījies slēpt savas domas. Viņš bija pārliecināts, ka priesteri nenojauš, par ko viņš runājis ar Hiramu un kādus plānus kaldinājis galvā. Šiem varas apstulbotajiem pietika ar to, ka viņš nododas izpriecām, un viņi cerēja, ka tas palīdzēs viņiem noturēt vadības grožus savās rokās.
«Dievi tā apmājuši viņus,» Ramzess domāja, «ka viņi neapjēdz, kādēļ Hirams kļuvis tik devīgs. Vai arī šis viltīgais tīrietis pratis mazināt priesteru aizdomīgumu? … Jo labāk!.. Jo labāk!..»