Ramzess izjuta dīvainu prieku, domādams, ka priesteri kļūdījušies, novērtēdami viņa spējas. Viņš nolēma arī turpmāk ļaut viņiem dzīvot šādos maldos un līksmojās uz nebēdu.
Tik tiešām priesteri un pirmām kārtām Nofri un Mentesufiss bija kļūdījušies attiecībā uz Ramzesu un Hiramu.
Blēdīgais tīrietis izlikās, it kā viņš ļoti lepotos ar savām attiecībām ar troņmantnieku, un princis tikpat veiksmīgi tēloja pārgalvīga uzdzīvotāja lomu.
Nofri nešaubījās, ka troņmantnieks nopietni domā par feniķiešu padzīšanu no Ēģiptes un ka princis pats un viņa galminieki aizņemas no feniķiešiem naudu, lai to vairs nekad neatdotu.
Tikām Ištaras templī, tā plašajos dārzos un pagalmos ņudzēt ņudzēja dievlūdzēji. Ik dienu, pat ik stundu, lai gan valdīja briesmīga tveice, no tālās Āzijas pie dižās dievietes ieradās jauni svētceļnieku pūļi. Tie bija dīvaini svētceļnieki: noguruši, sviedriem un putekļiem klāti, viņi gāja, mūzikai skanot, dejodami un dziedādami izlaidīgas dziesmas. Diena viņiem pagāja, nododoties dzeršanai, nakts — neapvaldītai netiklībai par godu dievietei Ištarai. Viņus varēja ne tikai pazīt, bet jau sajust iztālēm: viņi nesa milzīgus svaigu ziedu klēpjus un pirms gada nosprāgušus kaķus mazos sainīšos. Šos kaķus viņi atdeva balzamēt vai izbāzt parashitiem, kuri dzīvoja Būbastijas apkaimē, bet pēc tam nesa atpakaļ uz mājām kā svētas relikvijas.
Mesores mēneša sākumā (maijs — jūnijs) princis Hirams paziņoja Ramzesam, ka tādas un tādas dienas vakarā viņš varot atnākt uz Ištaras templi. Kad satumsa, troņmantnieks, apjozis īsu zobenu un apvilcis apmetni ar kapuci, neviena nepamanīts, slepus devās uz Hirama māju.
Vecais augstmanis gaidīja viņu.
— Nu, — viņš sacīja ar smaidu, — vai jūsu augstība nebaidās ieiet feniķiešu templī, kur uz altāra valda nežēlība, bet viņai kalpo netiklība?
— Baidos? — Ramzess pārjautāja, bezmaz nicinoši paraudzījies viņā, — Ištara nav Bāls, un es neesmu bērns, kuru var iemest jūsu dieva nokaitētajā vēderā,
— Un tu tici tam, valdniek?… — Ramzess paraustīja plecus.
Par jūsu upurēšanas rītiem man stāstīja kāds aculiecinieks, — viņš atbildēja. — Reiz vētrā jums gājuši bojā kādi piecpadsmit kuģi. Tīras priesteri tūdaļ pat sarīkojuši upurēšanu, uz kuru drūzmu drūzmām nākuši ļaudis. Bāla tempļa priekšā uz paaugstinājuma sēdējis milzīgs bronzas elks ar vērša galvu. Viņa vēders bijis nokaitēts sarkans. Un, lūk, pēc jūsu priesteru pavēles aplamīgās feniķiešu mātes sākušas nest visjaukākos mazuļus pie nežēlīgā dieva kājām.
Tikai zēnus, — Hirams ieminējās.
Jā, tikai zēnus, — princis atkārtoja. — Priesteri iesvaidījuši katru bērnu ar mirrēm, izrotājuši ar ziediem, un tad elks ar bronzas rokām sagrābis un aprijis nelabā balsī brēcošo mazuli. Un ikreiz no dieva mutes izšāvušās liesmas…
Hirams klusiņām smējās.
Un tu tam tici?
Man to stāstīja cilvēks, kurš nekad nemelo.
Viņš tev stāstīja to, ko tiešām bija redzējis, — Hirams atteica. — Bet vai viņu nepārsteidza, ka neviena māte neraudāja?
Jā gan, viņš toreiz brīnījās, cik vienaldzīgas bija sievietes, kas allaž gatavas raudāt jebkura nieka dēļ. Taču tas vienīgi pierāda jūsu tautas lielo nežēlību.
Vecais feniķietis pašūpoja galvu,
Vai sen tas bija? — viņš jautāja.
Pirms dažiem gadiem.
Nu, — Hirams nesteidzīgi sacīja, — ja tev labpatiksies kādreiz apmeklēt Tīru, es parādīšu tev šādas svinības.
Es nevēlos tās redzēt!
Un pēc tam mēs dosimies uz citu tempļa pagalmu — un tu ieraudzīsi lielisku skolu un tajā līksmus un veselīgus zēnus, tos pašus, kurus pirms dažiem gadiem sadedzināja…
Kā?!.. — Ramzess Iesaucās, — Vai tad viņi neaiziet bojā?
Viņi dzīvo un aug, lai kļūtu par drosmīgiem jūrniekiem.
— Tātad jūs krāpjat tautu? — troņmantnieks iesmējās.
— Mēs nevienu nekrāpjam, — tīrietis nopietni atbildēja. — Katrs pats sevi krāpj, neprasīdams, lai viņam izskaidro neizprotamo. Mums Ir paradums, ka nabadzīgas mātes, gribēdamas nodrošināt savus dēlus, ziedo viņus valstij. Šos bērnus tiešām aprij Bāla statuja, kuras iekšpuse atrodas nokaitēta krāsns. Taču šis rituāls nenozīmē, ka bērnus patiesi sadedzina, bet vienīgi to, ka viņi kļuvuši par tempļa īpašumu un zuduši savām mātēm, it kā tikuši ugunī. īstenībā viņi nonāk nevis krāsnī, bet pie zīdītājām un auklēm, kas audzina bērnus vairākus gadus. Kad zēni paaugas, tos ņem pie sevis Bāla priesteru skola un apmāca. Spējīgākie audzēkņi kļūst par priesteriem vai ierēdņiem, mazāk apdāvinātie dodas uz floti un nereti tiek pie lielas bagātības. Tagad, es domāju, tu nebrīnīsies, ka Tīras mātes neapraud savus bērnus. Mūsu likumos nav paredzēti sodi vecākiem, kas nogalina savus pēcnācējus, kā tas gadās Ēģiptē…
— Nelieši sastopami visur, — troņmantnieks piebilda.
— Bet mums nav bērnu slepkavu, tālab ka bērnus, kurus nespēj uzturēt mātes, ņem savā aizgādībā valsts un svētnīcas.
Ramzess iegrima domās. Tad pēkšņi apskāva Hiramu un aizkustināts iesaucās:
Jūs esat daudz labāki nekā tie, kas par jums izplata tik briesmīgus nostāstus … Es ļoti priecājos par to…
Ari mūsu tautā ir daudz nekrietna, — Hirams atteica, — taču mēs visi būsim tev uzticami kalpi, kad tu mūs sauksi…
Vai tiešām tā? — princis jautāja, cieši ielūkodamies viņam acīs.
Sirmgalvis uzlika roku uz sirds.
— Zvēru tev, Ēģiptes troņmantniek un nākamais faraon, ka, tiklīdz tu uzsāksi cīņu ar mūsu kopīgo ienaidnieku, feniķieši visi kā viens steigsies tev palīgā. Un, lūk, šo ņem sev par piemiņu mūsu šīsdienas sarunai.
Viņš Izņēma no azotes noslēpumainām zīmēm klātu zelta medaļu un, čukstēdams lūgsnu, uzkāra to kaklā Ramzesam.
— Ar šo amuletu, — Hirams sacīja, — tu vari apbraukt visu pasauli, un, kur vien sastapsi feniķieti, viņš tev palīdzēs ar padomu, ar zeltu, pat ar zobenu, Bet tagad ejam…
Kopš saules rieta bija pagājušas jau vairākas stundas, nakts bija gaiša, spīdēja mēness. Neciešamo dienas tveici nomainīja dzestrums. Gaiss attīrījās no palsenajiem putekļiem, kas grauza acis un neļāva elpot. Zilgajās debesīs vietām mirgoja zvaigznes, izplūzdamas mēness gaismas zaigojumā.
Kustība ielās bija norimusi, taču uz visu māju jumtiem līksmojās cilvēki. Pilsēta šķita viena milzīga zāle, kur skan mūzika, dziesmas, smiekli un šķind kausi.
Princis un feniķietis ātriem soļiem devās laukā no pilsētas, turēdamies mazāk apgaismotā ielas pusē. Tomēr dzīrotāji uz terasēm dažkārt pamanīja viņus un pamanījuši aicināja pie sevis vai meta viņiem no augšas ziedus.
— Ei jūs tur, nakts klaidoņi! — viņi kliedza no jumtiem. — Ja neesat zagļi, kurus tumsa izvilinājusi peļņā, nāciet pie mums! Mums ir labs vīns un jautras sievietes…
Ceļinieki neatsaucās uz laipnajiem aicinājumiem, steigdamies savu ceļu. Beidzot viņi sasniedza to pilsētas daļu, kur māju bija mazāk, toties bija plaši dārzi un kur koki, jūras miklo vēju apdvesti, auga lielāki un kuplāki nekā Ēģiptes dienvidu provincēs.
— Vairs nav tālu, — Hirams sacīja.
Ramzess pacēla acis un virs koku sulīgā zaļuma ieraudzīja gaišzilu kvadrātveida torni un uz tā otru — slaidāku, baltu. Tas bija Ištaras templis. Drīz viņi iegāja dziļāk dārzā, no kurienes skatienam pavērās visa celtne.
Tai bija vairāki stāvi. Pirmo stāvu veidoja četrsimt soļus gara un tikpat plata kvadrātveida terase. Tā balstījās uz melna, dažus metrus augsta akmens pamata. Austrumpusē bija izcilnis, uz kuru pa labi un pa kreisi veda platas kāpnes. Citās pusēs slējās tornīši — pa desmit katrā. Ailēs starp tornīšiem bija pa pieciem logiem.