Virs pirmā stāva pacēlās otrs — arī kvadrātveida stāvs, ēka ar divsimt soļu garām malām. Šurp veda tikai vienas kāpnes, un stūros slējās torņi. Otrais stāvs bija nokrāsots purpursārtā krāsā.
Uz otrā stāva lēzenā jumta bija novietota vēl viena dažus metrus augsta kvadrātveida terase zeltainā krāsā, bet uz tās viens uz otra divi torņi: gaišzils un balts.
Šķita, it kā zemē būtu nolikts milzīgs, melns kubs, uz tā otrs — purpursārts, mazāks, uz tā — zeltains, augstāk— gaišzils un vēl augstāk — sudrabains. Uz katru veda kāpnes — vai nu dubultas — no sāniem, vai vienkāršas — no fasādes, vienmēr no austrumpuses.
Pie kāpnēm un pie durvīm pamīšus stāvēja lielas ēģiptiešu sfinksas un spārnoti asīriešu vērši ar cilvēku galvām.
Troņmantnieks tīksmi vēroja šo mēness gaismā zaigojošo bezgala skaisto ēku uz krāšņo augu fona. Tā bija celta haldejiešu stilā un krasi atšķīrās no ēģiptiešu tempļiem ar stāvu sistēmu un vertikālajām sienām. Ēģiptiešiem lielo celtņu sienas parasti bija ieslīpas un it kā tiecas sakļauties.
Dārzā vietām bija redzami namiņi un paviljoni, visur dega ugunis, skanēja dziedāšana un mūzika. Starp kokiem laiku pa laikam pavīdēja kāds mīlas pārītis.
Pie atnācējiem pienāca vecs priesteris. Viņš pārmija dažus vārdus ar Hiramu un, zemu palocījies troņmantniekam, sacīja:
— Vai tev nelabpatiktos man sekot, princi?
— Lai dievi tevi sargā, valdniek! — Hirams piebilda, atstādams viņus.
Ramzess devās līdzi priesterim. Mazliet attālāk, dārza pašā biežņa, atradās akmens sols un kādus simt soļus no ta — neliels paviljons, no kurienes skanēja dziedāšana.
— Vai tur lūdz dievu? — princis jautāja.
— Nē, — priesteris ar klaju netīksmi atbildēja, — tur pulcējas tie, kuri pielūdz Kamu, mūsu priesterieni, kas sarga uguni pie Ištaras altāra.
— Kuru tad viņa šodien pieņems?
— Nevienu, nemūžam! — atteica sašutušais pavadonis. — Ja uguns priesteriene neturēs šķīstības solījumu, viņai jāmirst.
— Nežēlīgs likums, — troņmantnieks noteica.
— Pagaidi uz šī sola, valdniek, — feniķiešu priesteris dzedri sacīja. — Un, kad dzirdēsi trīs sitienus pa bronzas plāksni, dodies templī, uzkāp terasē un no turienes purpursārtajā pilī.
Vai viens?
Jā.
Princis apsēdās uz sola olīvkoka paēnā un ieklausījās sieviešu smieklos, kas skanēja no paviljona.
«Kama… skaists vārds! Viņa laikam ir jauna un droši vien daiļa. Bet šie stulbie feniķieši draud viņai ar nāvi, ja… Vai tādā kārtā viņi grib saglabāt savai zemei kaut pārdesmit jaunavu?»
Ramzess klusībā smējās, taču viņam bija skumji un nez kādēļ žēl šīs nepazīstamās sievietes, kurai mīlēt nozīmēja — mirt.
Taču, lūk, pie paviljona ieskanējās flauta, nospēlēdama kādu sērīgu melodiju, kurai piebalsoja sieviešu balsis.
— Ā-ā-ā! A-ā-ā! — viņas dziedāja, it kā ieaijādamas bērnu.
Flauta aprāvās, sievietes apklusa, un piepeši skaista vīrieša balss iedziedājās grieķiski:
Kad uz lieveņa pavīd tavas drānas, sāk balēt zvaigznes, vairs nedzied lakstīgalas un manā sirdī iegulst tāds klusums, kāds ir virs zemes, kad blāvā rītausma to sveic pirms saules lēkta.
A-ā-ā! Ā-ā-ā! — viņas dziedāja, it kā ieaijādamas flautas pavadībā.
Kad, lūgsnās nogrimusi, tu dodies uz. templi, vijolītes apņem tevi smaržainā mākonī, tauriņi lidinās ap tavām lūpām, palmas noliec galvas tava daiļuma priekšā.
Atkal dziedāja sievietes, tad vīrieša balss turpināja:
— Kad neredzu tevi — raugos debesīs, lai iedomātu tava vaiga saldkairo mieru. Veltīgi! Debess dzīlēm nav tava skaidruma, un to kvēle ir saltums pret liesmām, kurās sadegusi mana sirds. Reiz es apstājos starp rozēm, kurām tavs acu skatiens liek ietērpties baltumā, sārtumā un zeltainumā. Ikviena ziedlapiņa man atsauca atmiņā stundu, ikviens zieds — mēnesi, kas aizvadīts pie tavām kājām. Un rasas lāses — tās manas asaras, ko dzer tuksneša negantais vējš.
Liec — un es nolaupīšu tevi un aizvedīšu uz savu mīļo dzimteni. Jūra paglābs mūs no vajātājiem, miršu audzes apslēps ļaužu acīm mūsu mīlestību, un žēlsirdīgie dievi sargās mūsu laimi.
Ramzess pievēra acis un sapņoja. Cauri nolaistajiem plakstiem viņš vairs neredzēja dārzu, bet vienīgi mēness gaismas zaigojumu, kurā vīdēja melnas ēnas un skanēja nepazīstamā cilvēka dziesma nepazīstamajai sievietei. Lāgiem šī dziedāšana tā saviļņoja viņu, tik dziļi ietiecās viņa dvēselē, ka Ramzess gribēja sev jautāt, vai tas nav viņš, kas dzied.
Šai brīdī viņa stāvoklis, vara, svarīgās valsts darīšanas — viss viņam šķita niecīgs pret šo mēness piestīgoto nakti un mīlas pārņemtās sirds kliedzienu. Ja viņam ļautu izvēlēties — faraona varenību vai šo dvēseles noskaņojumu —, viņš dotu priekšroku sapņo jumam, kur pagaisa visa pasaule, viņš pats, pat laiks un palika tikai ilgas, kas uz dziesmas spārniem traucās mūžībā.
Piepeši princis atguvās. Dziedāšana bija apklususi, Ugunis paviljonā bija.nodzisušās, un uz balto sienu fona asi Iezīmējās melnie, tukšie logi. Varēja domāt, ka šeit neviens nekad nav dzīvojis. Pat dārzs bija kļuvis tukšs un aprimis, pat vieglais vējš vairs nešalca lapotnē.
Viens!.. Divi!.. Trīs!.. No tempļa atskanēja trīs vareni zvēlieni.
«Ahā! Man jāiet!» princis nodomāja, vairs lāgā nezinādams, kurp jāiet un kādēļ.
Viņš devās uz templi, kura sudrabainais tornis slējās virs kokiem, it kā aicinādams Ramzesu pie sevis.
Troņmantnieks gāja apskurbis, savādu vēlmju pārņemts. Viņam bija šauri starp kokiem, gribējās ātrāk uzkāpt torņa virsotnē, atvilkt elpu un pārlaist skatienu bezgalīgajam apvārsnim. Taču, atminējies, ka ir mesores mēnesis un ka jau gads pagājis kopš manevriem tuksnesī, viņš sajuta ilgas pēc smiltājiem. Cik gan labprāt viņš ielēktu savos vieglajos kaujasratos, kuros iejūgts zirgu pāris, un auļotu kaut kur uz priekšu, kur nav tik tveicīgi un koki neaizsedz apvārsni…
Nonācis pie tempļa pakājes, Ramzess uzkāpa terasē. Bija kluss un tukšs, it kā viss būtu izmiris, vienīgi tālumā šalkoja strūklaka. Princis nometa uz kāpnēm savu apmetni un zobenu, vēlreiz palūkojās uz dārzu, atvadoties no mēnesnīcas, un iegāja templī,
Bronzas durvis bija vaļā, ieejas abās pusēs stāvēja spārnoti vērši ar cilvēku galvām, viņu sejas pauda lepnu mieru.
«Tie ir asīriešu ķēniņi,» Ramzess nodomāja, raugoties uz viņu sīkās bizītēs sapītajām bārdām.
Tempļa iekšpuse bija tumša kā vistumšākā nakts. Vēl melnāku to darīja mēness gaismas strēles, kas krita pa šaurajiem logiem.
Dziļumā dievietes Ištaras statujas priekšā dega divi kvēpekļi. Dīvains spulgojums no augšas lieliski izgaismoja statuju. Tā bija milzīga sieviete ar strausa spārniem. Mugurā viņai bija garš, krokots tērps, galvā smaila cepurīte, labajā rokā viņa turēja baložu pāri. Daiļajā sejā un nodurtajās acīs bija tāda lēnprātība un nevainība, ka Ramzess jutās pārsteigts. Tā taču bija atriebības un vislielākās netiklības aizgādne.
Feniķija atklāja viņam vēl vienu savu noslēpumu.
«Dīvaina tauta,» Ramzess nodomāja, «viņu cilvēkēdāji dievi neaprij cilvēkus, bet par viņu netiklību gādā šķīstas priesterienes un dievietes ar bērna seju.»