Pēkšņi viņš sajuta, ka gar viņa kājām veikli aizslīd kaut kas gluži kā čūska. Ramzess atlēca atpakaļ un nostājās mēness gaismas strēlē.
«Man izlikās,» viņš nodomāja.
Un tai pašā mirklī viņš izdzirdēja čukstus:
— Ramzes! Ramzes!
Nevarēja atšķirt, vai tā ir vīrieša vai sievietes balss un no kurienes tā nāk.
— Ramzes! Ramzes! — atskanēja čuksti it kā no grīdas.
Princis atkāpās neapgaismotā vietā un ieklausīdamies pieliecas. Pēkšņi viņš sajuta sev uz galvas divas maigas rokas.
Ramzess pietrūkās, lai tās satvertu, taču neviena nebija.
— Ramzes! Ramzes! — kāds čukstēja no augšas. Viņš pacēla galvu un sajuta uz lūpām lotosziedu, bet, kad pastiepās pēc tā, kāds viegli pieskārās viņa plecam!
— Ramzes! Ramzes! — tagad atskanēja no altāra puses.
Troņmantnieks pagriezās un apstulba: gaismas strēlē dažus soļus no viņa stāvēja daiļš jauneklis, kā divas ūdens lāses līdzīgs viņam. Tā pati seja, acis, bārda, tā pati stāja, kustības, apģērbs…
Princim likās, ka viņš stāv pie liela spoguļa, kāda nav pat faraonam, taču drīz pārliecinājās, ka viņa līdzinieks nav atspulgs, bet gan dzīvs cilvēks. Šai mirklī viņš sajuta skūpstu uz kakla, Ramzess aši pagriezās, taču neviena vairs nebija — līdzinieks bija nozudis.
— Kas tu esi? Es gribu zināt! — princis niknumā iesaucas.
— Tā esmu es … Kama … liega balss atbildēja.
Un mēness gaismā parādījās brīnumdaiļa kaila sieviete ar zelta apsēju ap gurniem.
Ramzess pieskrēja pie viņas un satvēra viņas roku.
— Tu esi Kama?… Nē, tu esi… Tevi bija atsūtījis pie manis Dagons, taču toreiz tu sauci sevi par Glāsmu…
Es esmu Glāsma, — viņa naivi atteica.
Vai tu man pieskāries?
Es.
Kā tu darīji to?
«— Lūk, tā, — viņa atbildēja, apķerdamās Ramzesam ap kaklu un skūpstīdama viņu.
Ramzess apskāva meiteni, taču viņa izrāvās ar tādu spēku, kādu bija grūti iedomāties tik varai būtnei.
— Tātad tu esi priesteriene Kama? Tātad tevi šodien apdziedāja grieķis? — princis jautāja, kaisli spiezdams viņai rokas. — Kas viņš tāds ir?
Kama nicīgi paraustīja plecus.
— Viņš kalpo mūsu templī, — viņa sacīja. Ramzesam kvēloja acis, raustījās nāsis, dunēja galvā.
Pirms dažiem mēnešiem šī sieviete nebija atstājusi uz viņu īpašu iespaidu, taču tagad viņas dēļ viņš bija gatavs uz jebkuru neprātu.
Viņš apskauda grieķi un vienlaikus juta neaprakstāmas skumjas, iedomājoties, ka gadījumā, ja Kama kļūtu viņa mīļākā, viņai būtu jāmirst.
— Cik tu esi daiļa! — viņš sacīja. — Kur tu dzīvo? Ak jā, zinu — tai paviljonā… Vai drīkst tevi apmeklēt?… Ja tu uzņem pie sevis dziedātājus, tev jāpieņem arī mani. Vai tiesa, ka tu esi priesteriene, kas sargā uguni templī?
— Jā.
Un jūsu likumi ir tik nežēlīgi, ka neļauj tev mīlēt? Tie jau ir tikai draudi! Es būšu izņēmums…
Mani nolādētu visa Feniķija, un dievi man atriebtos, — viņa smiedamās atbildēja.
Ramzess atkal piekļāva viņu sev klāt, taču viņa no jauna izrāvās.
Sargies, princi! — viņa izaicinoši sacīja. — Feniķija ir varena, un tās dievi…
Kāda man daļa gar taviem dieviem vai Feniķiju? Ja tev kaut mats nokritīs no galvas, es samīšu Feniķiju kā ļaunu čūsku.
— Kama! Kama! — atskanēja balss no statujas puses,
— Redzi, mani sauc… Varbūt pat dzirdēja tavus zaimus…
Kaut viņiem nebūtu jādzird manas dusmas!..
Dievu dusmas ir briesmīgākas…
Viņa izrāvās un nozuda tempļa tumsā. Ramzess metās viņai pakaļ, taču negaidot apstājās: visu templi starp viņu un altāri apņēma milzīgas, asinssarkanas liesmas, kurās svaidījās drausmainas figūras: lieli sikspārņi, čūskas ar cilvēku sejām, ēnas…
Liesmas nāca tieši uz viņu visā telpas platumā, un Ramzess, neredzētā skata apstulbināts, kāpās atpakaļ. Pēkšņi viņam uzvēdīja svaiga vēja pūsma. Princis atskatījās — viņš jau bija ārpus tempļa. Tai pašā brīdī bronzas durvis ar troksni aizcirtās,
Troņmantnieks izberzēja acis, palūkojās apkārt…Mēness pie debesīm jau sliecās uz rieta pusi. Ramzess atrada pie kolonnas savu zobenu un apmetni, pacēla tos un nokāpa pa kāpnēm kā apskurbis.
Kad viņš vēlu naktī atgriezās pilī, Tutmoss, ieraudzījis prinča nobālušo seju un apmigloto skatienu, bažīgi pavaicāja:
Kur tu biji, valdniek? Viss galms uztraucies un neguļ.
Es aplūkoju pilsētu. Kāda brīnišķīga nakts…
Sara dzemdējusi tev dēlu, — Tutmoss ar skubu piebilda, it kā baidīdamies, ka viņu kāds varētu apsteigt»
Vai tiešām? Es vēlos, lai neviens no svītas neraizētos par mani, kad aizeju no pils,
Viens?
— Ja es nevarētu staigāt viens, kur man labpatīk, es būtu visnelaimīgākais vergs šai valstī, — troņmantnieks skarbi atteica.
Viņš atdeva zobenu un apmetni Tutmosam un devās uz guļamistabu.
Vēl vakar ziņa par dēla piedzimšanu būtu Iepriecinājusi viņu. Taču tagad viņš to uzņēma vienaldzīgi, Viņš bija pilns atmiņu par šīsdienas vakara — visdīvaināko vakaru, kādu vien bija nācies piedzīvot.
Acu priekšā vēl zaigoja mēness gaisma, ausīs skanēja grieķa dziesma. Ak, šis dievietes Ištaras templis!…
Viņš nespēja aizmigt līdz rītam.
Trīsdesmit otrā nodaļa
Nākošajā dienā Ramzess piecēlās vēlu, pats iegāja vannā un apģērbies lika pasaukt Tutmosu.
Uzcirties, iesvaidījies ar smaržvielām., švīts Ieradās nekavējoties. Viņš vērīgi palūkojās troņmantniekā, lai saprastu, kādā noskaņojumā tas ir, un sataisītu atbilstošu seju.
Taču Ramzesa vaigā bija manāms vienīgi nogurums.
— Vai tu esi pārliecināts, — viņš jautāja Tutmosam, — ka man piedzimis dēls?
Es saņēmu šo ziņu no svētā Nofri.
— Kopš kura laika praviešiem rūp manas ģimenes lietas?
— Kopš.tu izrādi viņiem savu labvēlību.
— Ak tā? — troņmantnieks noteica un iegrima domās, Viņš atminējās vakardienas ainu Ištaras templī un klusībā salīdzināja to ar parādībām Hathoras templī,
«Mani uzrunāja,» viņš sprieda pie sevis, «gan te, gan tur. Taču tur mana celle bija ļoti šaura, sienas biezas, bet šeit tas, kurš sauca mani, varēja slēpties aiz kolonnām un runāt čukstus. Turklāt šeit bija tumšs, bet manā cellē gaišs.»
Pēkšņi viņš vaicāja Tutmosam:
— Kad tas notika?
— Kad piedzima tavs dēls? Liekas, pirms desmit dienām. Māte un bērns ir veseli un izskatās lieliski. Dzemdībās bija klāt pats Mēness, tavas cienījamās mātes un godājamā Herhora dziednieks.
— Tā, tā… — princis noteica un joprojām domāja: «Kāds man pieskārās … gan toreiz, gan tagad… Taču
tur es negaidīju nekādus brīnumus, bet šeit gatavojos tiem… Un, lūk, viņi man parādīja manu līdzinieku, ko tur neiedomājās izdarīt… Ir gan gudri šie priesteri! Gribētos zināt, kurš tik veiksmīgi atdarināja mani. Vai tā bija statuja vai dzīvs cilvēks? Jā, tie ir gudri cilvēki! Taču nezinu, kuri no viņiem ir lielāki krāpnieki — mūsu vai feniķiešu priesteri…
Jā, viņi ir gudri! Es zināju, ka priesteri krāpj tautu visnekaunīgākā veidā,» Ramzess domāja, «Nabaga svētais Apijs! Cik sitienu gan viņš saņem procesiju laikā, kamēr zemnieki guļ viņa priekšā uz vēdera… Bet, ka viņi krāps arī mani, tam es nebūtu ticējis… Dievu balsis, neredzamas rokas, cilvēks, kuram lēja virsū darvu, — tie bija tikai nieki, pēc tam sākās Pentuera pasakas par zemes un iedzīvotāju samazināšanos, par ierēdņiem un feniķiešiem. Un tas viss tālab, lai atņemtu man patiku karot.»