Tutmos, — princis pēkšņi sacīja, — vajag pamazam savilkt šurp pulkus no piejūras pilsētām. Es gribu sarīkot karaspēka skati un. apbalvot karavīrus par uzticību.
Bet vai mēs, muižnieki, neesam tev uzticīgi? — Tutmoss izbrīnījās.
— Muižnieki arī ir karavīri, r— Un nomarhi, ierēdņi?
Zini, Tutmos, pat ierēdņi ir man uzticīgi, — Ramzess atbildēja. — Un arī feniķieši. Taču mums ir daudz nodevēju.
Visu svēto dēļ — klusāk! — Tutmoss nočukstēja un bailīgi ielūkojās otrā istabā.
Oho! — troņmantnieks iesmējās. — Tu esi kļuvis piesardzīgs? Tātad arī tev nav noslēpums, ka mums ir nodevēji?
Es zinu, princi, par kuru tu runā, — Tutmoss atteica, — tev allaž bijuši aizspriedumi pret.*,
— Pret kuru?
… taču man šķita, ka pēc samierināšanās ar Herhoru un pēc tavas uzturēšanās templī…
Templī? Kā templī, tā itin visur es pārliecinājos, ka labākās zemes, krietnākie zemnieki un lielākās bagātības nepieder faraonam…
— Klusāk, klusāk! — Tutmoss viņu atkal pārtrauca.
— Es taču vienmēr klusēju, nekad neko neizrādu, tad atļauj man kaut tagad izteikt visu, kas man uz sirds. Man ir tiesības paziņot pat augstajā padomē, ka Ēģiptē, kas nedalīti pieder manam tēvam, es, viņa troņmantnieks un vietvaldis, biju spiests aizņemties simt talantu no kaut kāda Tīras prinča. Vai tas nav negods!
— Bet kādēļ tu šodien runā par to? — Tutmoss nočukstēja, cenšoties pēc iespējas ātrāk beigt bīstamo sarunu.
— Kādēļ? — Ramzess atkārtoja un apklusa, atkal iegrimdams pārdomās.
«Lai nu priesteri,» viņš domāja, «krāptu vēl mani: es pagaidām esmu tikai troņmantnieks, un man nevar atklāt visus noslēpumus. Bet kurš teiks, ka viņi nav tāpat izturējušies pret manu tēvu? Vairāk nekā trīsdesmit gadu viņš ir bezgalīgi uzticējies tiem, bijīgi izturējies pret brīnumiem, dāsni ziedojis dieviem… tālab, lai viņa bagātības un vara nonāktu godkārīgu blēžu rokās! Un neviens viņam nav atdarījis acis! Faraons taču nevar kā es apmeklēt naktī feniķiešu tempļus, un arī viņam neviens nespēj piekļūt.
Kurš mani pārliecinās, ka priesteri netiecas gāzt faraona varu, kā teica Hirams?… Tēvs taču brīdināja mani, ka feniķieši sakot taisnību, ja viņiem tas izdevīgi. Un viņi, bez šaubām, nevēlas tikt izraidīti no Ēģiptes un nokļūt asīriešu varā. Asīrija ir negantu lauvu bars. Kur tas iet pāri — tur paliek vienīgi krāsmatas un līķi kā pēc ugunsgrēka.»
Pēkšņi Ramzess pacēla galvu un ieklausījās. No tālienes atskanēja flautu un tauru skaņas.
— Ko tas nozīmē? — viņš jautāja Tutmosam.
— Mums ir lieli jaunumi, — galma švīts atteica ar smaidu. — Aziāti sveic diženu svētceļnieku no tālās Babilonas. Viņa vārds ir Sargons…
— Sargons? Kas viņš tāds ir?
Viņš esot liels augstmanis ķēniņa Tiglatpalasara galmā. Atvedis sev līdzi desmit ziloņus, lieliskus tuksneša auļotājus, neskaitāmus vergus un kalpotājus un ieradies pielūgt brīnišķo dievieti Ištaru, kuru godā visa Āzija.
Ha-ha-ha! — princis iesmējās. — Sargons… Sargons, ķēniņa Tiglatpalasara radinieks, kļuvis tik dievbijīgs, ka devies ilgā un nogurdinošā ceļojumā, lai pielūgtu dievieti Ištaru Būbastijā. Nīnivē viņš taču būtu atradis varenākus dievus un mācītākus priesterus! Ha-ha-ha!
Tutmoss pārsteigts raudzījās troņmantniekā.
Kas tev lēcies, Ramzes?…
Lūk, nedzirdēts brīnums! — troņmantnieks atbildēja.
— Iedomājies, Tutmos, ka brīdī, kad tev liekas, ka esi notvēris zagli, kas tevi visu laiku apzog, šis zaglis atkal bāž roku tavā lādē, tev redzot, tūkstoš liecinieku klātbūtnē … Ha-ha-ha! Sargons dievbijīgs svētceļnieks!..
Neko nesaprotu, — Tutmoss apjucis murmināja.
Nav jau arī nekas jāsaprot, — princis atteica.
— Ielāgo tikai, ka Sargons ieradies šurp dievbijīgu rituālu dēļ par godu dievietei Ištarai…
— Man šķiet, ka viss, ko tu runā, — Tutmoss tikko dzirdami sacīja, — ir ļoti bīstami.
— Tādēļ nestāsti to nevienam.
Ka es nestāstīšu, vari būt drošs, bet vai tu pats sevi nenodosi, princi… Tu jau uzliesmo kā zibens…
Neraizējies, — troņmantnieks sacīja, lūkodamies draugam acīs, — kaut tikai jūs paliktu man uzticīgi, jūs — muižnieki un armija —, tad piedzīvosit brīnumainus notikumus un … jums beigsies grūtie laiki!..
Tu zini, ka esam gatavi doties nāvē pēc tavas pavēles, — Tutmoss atteica, pielikdams roku pie krūtīm.
Viņa seja pauda neparastu nopietnību, un troņmantnieks saprata — turklāt ne jau pirmoreiz —, ka izlutinātajā švītā slēpjas drosmīgs vīrs, uz kura zobenu un prātu var paļauties.
Tā beidzās troņmantnieka saruna ar Tutmosu, taču uzticamais draugs un kalps noskārta, ka ar Sargona ierašanos saistītas kādas svarīgas valsts lietas, kuras patvaļīgi izšķir priesteri,
Visi Ēģiptes augstmaņi — nomarhi, ierēdņi un karavadoņi — kopš kāda laika čukstēja cits citam pie auss, ka tuvojas svarīgi notikumi. Feniķieši, nozvērinājuši viņus glabāt noslēpumu, stāstīja par kaut kādām sarunām ar Asīriju, kuru rezultātā Feniķija aiziešot bojā, bet Ēģipte apkaunošot sevi un, iespējams, kādreiz kļūšot par meslu maksātāju Asīrijai.
Augstmaņu vidū sacēlās sašutums, taču neviens to neizrādīja. Gluži otrādi, gan troņmantnieka galmā, gan pie Lejasēģiptes nomarhiem izpriecas sekoja izpriecām. Varēja domāt, ka līdz ar tveici visus pārņēmis neprāts. Nepagāja ne diena bez svētku rotaļām, dzīrēm un triumfa gājieniem, nepagāja ne nakts bez uguņošanas un līksmošanās. Ne vien Būbastijā, bet arī citās pilsētās radās mode doties ielu gājienos ar lāpām, mūziku un vīna pilnām krūkām. Ļaudis ielauzās apkārtējās mājās un aicināja miegainos iemītniekus uz dzīrēm. Un, tā kā ēģiptiešiem patika izpriecas, tām. nodevās visi.
Kamēr Ramzess uzturējās Hathoras templī, feniķieši, kaut kādu panisku baiļu pārņemti, augas dienas pavadīja lūgšanās un nevienam neaizdeva naudu. Taču pēc Hirama sarunas ar troņmantnieku dievbijība un piesardzība feniķiešus pameta un viņi kļuva devīgāki nekā jebkad.
Tādu zelta un preču pārpilnību Lejasēģiptē un, galvenais, tik zemus aizdevumu procentus neatcerējās pat sirmgalvji. Šīs augstmaņu trakulības nepalika apslēptas bargajai priesteru kārtai. Taču priesteri neizprata, kas aiz tām slēpjas, un svētais Mentesufiss, kurš ik pārdienas vēstīja Herhoram par vietējiem notikumiem, joprojām ziņoja, ka troņmantnieks, kuram apnikusi dievbijīgā dzīve Hathoras templī, līksmojoties uz nebēdu — un vīsi augstmaņi līdz ar viņu.
Godājamais ministrs pat neatbildēta uz šiem ziņojumiem. Tas pierādīja, ka prinča uzdzīvi viņš uzskata par dabisku un, šķiet, pat — par lietderīgu.
Tādā gaisotnē Ramzess baudīja lielu brīvību. Gandrīz ik vakarus, kad vīna apskurbušie galminieki zaudēja atmanu, viņš slepus nozuda no pils.
Ietinies tumšā virsnieka apmetnī, princis Izskrēja caur vientulīgo pilsētu un nokļuva aiz pilsētas, Ištaras tempļa dārzos.
Tur, nonācis pie soliņa iepretim Kamas paviljonam un noslēpies aiz kokiem, Ramzess raudzījās uz lāpām, klausījās priesterienes pielūdzēju dziesmās un sapņoja par viņu.
Bija dilstošs mēness, tas lēca ar katru vakaru vēlāk, naktis bija tumšas, taču Ramzess joprojām redzēja pirmās nakts zaigojumu un dzirdēja grieķa kaislo dziedāšanu.
Lāgiem viņš piecēlās no soliņa, lai dotos pie Kamas, taču viņu atturēja kauns. Viņš juta, ka troņmantniekam neklājas rādīties priesterienes mājā, kur drīkst ieiet ikviens svētceļnieks, kas ziedo dāsnāku upuri templim, un — dīvainākais — baidījās, ka pielūdzēju ielenktās Kamas veidols izdzēsīs no viņa atmiņas mēnesnīcas nakts brīnumaino tēlu.