Toreiz, kad Dagons bija atsūtījis Kamu, lai novērstu prinča dusmas, viņa Ramzesam šķita jauka meitene, kuras dēļ tomēr nav vērts zaudēt galvu. Taču tagad, kad viņš, princis un vietvaldis, pirmoreiz mūžā sēdēja pie sievietes mājas, kad nakts pildīja viņu ar tvīksmi un viņš klausījās cita vīrieša kvēlajos atzīšanās vārdos, viņā pamodās gluži jaunas jūtas — kaisle, skumjas un greizsirdība vienlaikus.
Ja viņš varētu iegūt Kamu par mīļāko, tā viņam drīz vien apniktu, bet varbūt arī nemaz nevaldzinātu viņu. Taču nāve, kas gaidīja meiteni uz guļamistabas sliekšņa, iemīlējies dziedātājs, beidzot, viņa paša pazemojošā loma — tas viss Ramzesam bija jauns un līdz ar to vilinošs.
Lūk, kādēļ gandrīz ik vakarus šo desmit dienu laikā viņš, aizklājis seju, nāca uz Ištaras tempļa dārzu.
Reiz vakarā, iebaudījis dzīrēs pavairāk vīna, Ramzess, kā parasti, izlavījās no pils. Viņš bija sev stingri pateicis, ka šodien ieies Kamas mājā, bet viņas pielūdzēji lai dzied aiz loga.
Viņš ātri gāja pa pilsētu, taču, nonācis tempļa dārzos, atkal sajuta kaunu un palēnināja soļus.
«Vai tas maz dzirdēts,» viņš domāja, «ka troņmantnieks skraida pakaļ sievietēm kā nabaga rakstvedis, kuram nav kur aizņemties desmit drahmas? Visas nākušas pie manis — jānāk arī viņai.»
Princis jau gribēja atgriezties.
«Bet viņa taču nevar atnākt,» Ramzesam ienāca prātā. «Viņu nogalinās.»
Troņmantnieks apmulsis apstājās.
«Bet kas viņu nogalinās? Hirams, kurš nekam netic, vai Dagons, kuram nav nekā svēta? Jā, bet šeit ir daudz citu feniķiešu, tūkstošiem svētceļnieku — fanātiķu un mežoņu. Šo nelgu acīs Kama, apmeklējot mani, zaimotu dievu…»
Un viņš atkal devās priesterienes mājas virzienā, pat nedomādams, ka viņam draud briesmas — viņam, kurš, neizvelkot zobenu, ar vienu skatienu var visu pasauli nomest uz ceļiem. Viņš, Ramzess, — un briesmas!
Iznācis no kokiem, troņmantnieks ieraudzīja, ka priesterienes mājā valda rosība un ka tā ir apgaismota spožāk nekā parasti. Istabās un uz terasēm bija daudz viesu, bet apkārt paviljonam drūzmējās tauta.
«Kas tie par cilvēkiem?» troņmantnieks brīnījās.
Pūlis bija neparasts. Netālu no mājas stāvēja milzīgs zilonis ar zeltītām nestuvēm uz muguras, kas bija aizvilktas ar purpursārtiem aizkariem. Līdzās zilonim zviedza un kārpīja zemi pārdesmit zirgu ar resniem kakliem un resnam kājām, astes tiem bija apakšā sasietas, bet galvas izrotātas ar tādām kā metāla bruņucepurēm.
Starp tramīgajiem, pusmežonīgajiem dzīvniekiem rosījās cilvēki — tādus Ramzess vēl savu mūžu nebija redzējis. Viņiem bija savēlušies mati, lielas bārdas, smailas cepures ar ausu aizsegiem. Vieniem mugurā bija biezas, garas valdmalas drānas, kas sniedzās līdz potītēm, citiem — īsas jakas un platas bikses, dažiem — stulmu zābaki kājās.
Ieraugot šos svešzemniekus, spēcīgus un neveiklus, Ramzess sajuta pret viņiem briesmīgu naidu, lai gan tie neko sliktu viņam nebija nodarījuši. Princi kaitināja viņu nepazīstamā, skarbā valoda, rupjie smiekli, viņu apģērbs, tauku smaka, kas nāca no viņiem, pat viņu zirgi. Asinis saskrēja viņam galvā. Kā lauva, arī nebūdams izsalcis, ieraugot svešu zvēru, tūdaļ gatavojas lēcienam, tā Ramzess ķērās pie zobena, lai mestos un sakapātu šos atnācējus un viņu zirgus. Taču pēkšņi viņš atguvās.
«Sets mani apmājis,» viņš nodomāja.
Garām pagāja kails ēģiptietis cepurītē un apsēju ap gurniem. Troņmantnieku šis cilvēks aizkustināja, tas viņam šai mirklī šķita tuvs un dārgs, jo bija ēģiptietis. Ramzess izņēma zelta gredzenu dažu drahmu vērtībā un atdeva vergam.
— Paklau, — viņš jautāja, — kas tie par cilvēkiem?
— Asīrieši, — ēģiptietis nočukstēja, un naids pazibēja viņa acīs.
— Asīrieši? Ko viņi šeit dara?
— Viņu kungs Sargons cerējās ar svēto priesterieni Kamu, bet viņi to apsargā… Lai spitālība viņus saēd!..
— Ej nu savu ceļu!
Kailais cilvēks zemu palocījās Ramzesam un aizskrēja.
«Tātad tie ir asīrieši!» Ramzess domāja, vērodams dīvainos stāvus un ieklausīdamies viņam nesaprotamajā valodā. «Viņi ir jau Nīlas krastos, lai brāļotos ar mums vai apkrāptu mūs, un viņu augstmanis Sargons lakstojas ap Kamu!»
Viņš nolēma doties prom. Prinča sapņainums izgaisa jauno, uzbangojošo jūtu ietekmē. Viņš, cēlsirdīgs un lēnprātīgs cilvēks, pirmoreiz sastapies ar Ēģiptes mūžsenajiem ienaidniekiem, sajuta spīvu naidu pret viņiem.
Kad, atstājis Hathoras templi, troņmantnieks pēc sarunas ar Hiramu bija sācis domāt par karu ar Āziju, tās bija tikai pārdomas. Ēģiptei bija vajadzīgi cilvēki, faraonam naudas līdzekļi, bet, tā kā karš bija visvieglākais veids tos iegūt un apmierināja prinča tieksmi pēc slavas, viņš nolēma karot.
Taču šobrīd viņu neinteresēja ne bagātības, ne vergi, ne slava — bija ierunājusies ienaida visvarena balss. Faraoni bija tik ilgi karojuši ar asīriešiem, abas puses bija izlējušas tik daudz asiņu, naids bija laidis tik dziļas saknes, ka, ieraugot asīriešu kareivjus vien, troņmantnieks jau ķērās pie zobena. Šķita, ka kritušo karavīru gari, visi viņu pūliņi un ciešanas sauc pēc atriebības.
Atgriezies pilī, princis lika atsaukt Tutmosu.
— Vai zini, ko es nupat redzēju? — Ramzess vaicāja savam mīlulim. — Es redzēju asīriešus… Ak, dievi! Ko es izjutu! Cik neģēlīga tauta! Viņi atgādina zvērus. No galvas līdz kājām tērpušies aitādās, smird pēc veciem taukiem. Un kas par bārdām, kas par matiem! Un kas par briesmīgu valodu!..
Ramzess satraukts staigāja pa istabu.
— Es domāju, ka nicinu alkatīgos rakstvežus, ka ienīstu viltīgos un godkārīgos priesterus… Es jutu riebumu pret jūdiem un baidījos no feniķiešiem… Taču tikai tagad, ieraudzījis asīriešus, zinu, kas ir naids, Tagad es saprotu, kādēļ suns metas virsū kaķim, kas pārskrējis tam pār ceļu.
— Pie jūdiem un feniķiešiem tu, valdniek, esi pieradis,
bet asīriešus redzi pirmoreiz.
— Ko feniķieši! — Ramzess sacīja it kā pie sevis, — Feniķieši, filistieši, lībieši, pat etiopieši — tie ir kā mūsu ģimenes locekļi. Kad viņi nemaksā nodevas, mēs niknojamies uz viņiem, bet, kad samaksā, — piedodam… Taču asīrieši ir mums gluži sveši, tie ir ienaidnieki. Es tikmēr nerimšos, kamēr neieraudzīšu viņu nocirsto roku kalnus!..
Tutmoss vēl nekad nebija redzējis Ramzesu tādā noskaņojumā.
Trīsdesmit trešā nodaļa
Dažas dienas vēlāk troņmantnieks aizsūtīja savu mīluli pie Kamas ar ielūgumu. Viņa ieradās nekavējoties cieši aizsegtas nestuves.
Ramzess pieņēma viņu vienatnē.
— Es biju, — viņš sacīja, — kādu vakaru pie tavas mājas.
— Ak, Ištara! — priesteriene iesaucās. — Kam lai pateicos par tik augstu žēlastību? Un kas tevi, godājamais valdniek, kavēja pasaukt savu verdzeni?
— Tur bija kaut kādi salašņas. Šķiet, asīrieši.
— Es nemūžam neuzdrīkstētos domāt, ka mūsu pavēlnieks ir dažus soļus no manis zem klajas debess.
Troņmantnieks pietvīka. Cik ļoti gan viņa brīnītos, uzzinājusi, ka viņš tik daudzus vakarus pavadījis pie viņas loga!
Bet varbūt viņa zināja? Smaidīja, acis nolaidusi…