Tātad tu, Kama, uzņem pie sevis asīriešus? — Ramzess turpināja.
Tas Ir ķēniņa radinieks Sargons; viņš ziedojis mūsu dievietei piecus talantus! — Kama Iesaucās.
Un arī tu esi gatava viņam ziedoties? — troņmantnieks zobgalīgi vaicāja. — Un viņa devības dēļ feniķiešu dievi nesodīs tevi ar nāvi?
Ko tu runā, valdniek! — viņa atbildēja, sasizdama rokas. — Vai tu nezini, ka neviens aziāts, pat sastapis mani tuksnesī, nepieskarsies man? Viņi baidās no dieviem…
— Kādēļ tad pie tevis nāk šis… dievbijīgais aziāts?
— Viņš grib mani pierunāt, lai braucu uz Babilonijas Ištaras templi.
— Un tu brauksi?
— Braukšu, ja tu, mans valdniek, pavēlēsi… — Kama atbildēja, aizklādama seju ar plīvuru.
Troņmantnieks klusēdams paņēma viņu pie rokas. Viņa lūpas raustījās,
— Nepieskaries man, valdniek! — viņa satraukti čukstēja, — Tu esi mans pavēlnieks, mans un visu feniķiešu atbalsts šai zemē. Taču esi žēlsirdīgs…
Troņmantnieks palaida vaļa viņas roku un saka staigāt pa istabu.
Tveicīgs šodien, vai ne? — viņš sacīja. — Stāsta, ka esot zemes, kur mehira mēnesī no debesim krīt aukstas, baltas pūkas, kas ugunī pārvēršas ūdenī. Ai, Kama, palūdz savus dievus, lai viņi man nosūta nedaudz šo pūku! Kaut gan — ko es runāju! Pat ja viņi noklātu ar tam visu Ēģipti, tās neatvēsinātu manu sirdi…
Tādēļ ka tu esi dievišķais Amons, Saule cilvēka veidolā, — Kama atbildēja. — Tumsa izklīst tur, kurp tu pavērs savu valgu, un tavu acu staros uzplaukst ziedi…
Ramzess atkal piegāja pie viņas.
— Bet esi žēlsirdīgs! — viņa nočukstēja. — Tu taču esi labais dievs un nespēj darīt pāri savai priesterienei.
Princis vēlreiz atkāpās un nodrebinājās, it kā vēlēdamies nomest no sevis kaut kādu smagumu. Kama raudzījās viņā no nolaisto plakstu apakšas un tikko manāmi smaidīja.
Kad klusums pārlieku ieilga, viņa jautāja:
— Tu liki atsaukt mani, valdniek. Esmu šeit un gaidu,
lai tu pavēsti man savu gribu,
— Ak jā, — troņmantnieks atguvās, — saki man, priesterien, — kas bija tas jauneklis, tik ļoti līdzīgs man, kuru es redzēju jūsu templī?
Kama pielika pirkstu pie lūpām.
— Svēts noslēpums, — viņa čukstēja.
— Viens ir noslēpums, cits — aizliegts. Ļauj man vismaz uzzināt — kas viņš ir: cilvēks vai gars?
— Gars.
— Un šis gars dziedāja pie taviem logiem? Kama pasmaidīja.
— Es negribu aizskart jūsu tempļa noslēpumus, — troņmantnieks sacīja,
— Tu esi zvērējis, — priesteriene ieminējās,
— Labi! Labi! — troņmantnieks aizkaitināts pārtrauca. — Tādēļ es nerunāšu par šo brīnumu ne ar Hiramu, ne ar kādu citu… vienīgi ar tevi. Tad, lūk, Kama, pasaki šim garam vai cilvēkam, kas ir tik līdzīgs man, lai viņš ātrāk brauc projām no Ēģiptes un nevienam acīs nerādās. Valstī nevar būt divi troņmantnieki. Un pēkšņi viņam atplaiksnīja kāda doma.
— Gribētos zināt, — viņš sacīja, cieši raudzīdamies Kamā, — kādēļ tavi tautieši man parādīja manu līdzinieku. Vai viņi brīdina mani, ka viņiem ir man vietnieks?
Kama nokrita pie Ramzesa kājām.
— Ak, valdniek! — viņa čukstēja. — Tu nēsā uz krūtīm mūsu augstāko talismanu un nevari domāt, ka feniķieši spējīgi tev kaitēt. Taču, ja tev draudēs kādas briesmas vai ienāks prātā maldināt savus ienaidniekus, — šāds cilvēks allaž var noderēt. Feniķieši to vien tev gribēja parādīt.
Princis paraustīja plecus.
«Jā,» viņš nodomāja, «ja man būs vajadzīga aizstāvība … Bet vai tiešām feniķieši uzskata, ka viens es netikšu galā? Tādā gadījumā viņi izvēlējušies sev sliktu aizgādni!»
— Valdniek, — Kama čukstēja, — vai tad tev nav zināms, ka Ramzesam Lielajam bija līdzinieki, ko rādīt ienaidniekam? Un abas ķēniņa ēnas aizgāja bojā, bet viņš palika dzīvs…
— Diezgan! — troņmantnieks viņu pārtrauca. — Bet, lai Āzijas tautas zinātu, ka esmu žēlsirdīgs, ziedoju, Kama, piecus talantus spēlēm par godu Ištarai un dārgu kausu viņas templim. Šodien pat tos saņemsi.
Ar galvas mājienu viņš atvadījās no priesterienes.
Kad viņa aizgāja, princim uzvilnīja jaunas domas:
«Patiesi, ir gan viltīgi šie feniķieši! Ja mans līdzinieks ir cilvēks, tas var ļoti noderēt, un es ar laiku darīšu brīnumus, par kādiem Ēģiptē, šķiet, nekad nav dzirdējuši. Faraons dzīvo Memfisā un vienlaikus parādās Tēbās un Tanisā… Faraons virzās ar armiju uz Babilonu, asīrieši savāc tur savus galvenos spēkus, bet pa to laiku faraons ar citu armiju sagrābj Nīnivi… Domāju, ka asīrieši būtu gaužām pārsteigti par šādiem brīnumiem…»
Un troņmantnieka sirdī atkal pamodās truls naids pret varenajiem aziātiem. Viņš jau redzēja savus triumfa ratus apbraucam kauja slauķu, klātin noklātu asīriešu līķiem, un veselus grozus nocirstu roku. Tagad karš kļuva viņam tikpat nepieciešams kā maize, jo tas palīdzētu ne vien bagātināt Ēģipti, pildīt valsts kasi, gūt nevīstošu slavu, bet arī apmierinātu līdz šim neapzinātu un pēkšņi spēcīgi pamodušos vēlmi satriekt Asīriju.
Iekams Ramzess nebija redzējis šos kareivjus ar pinkainajām bārdām, viņš par tiem nedomāja. Toties tagad viņi traucēja princi. Viņš nespēja dzīvot tiem līdzas uz šis zemes.
Kāda loma šeit bija Hiramam un Kamai, to viņš neapzinājās. Viņš juta vienīgi, ka viņam jākaro ar Asīriju, gluži kā gājputns jūt, ka pahona mēnesī tam jālido uz ziemeļiem.
Šīs alkas aizvien vairāk pārņēma princi. Viņš mazāk runāja, retāk smaidīja, dzīru laikā bieži kļuva domīgs.
Redzot labvēlību, ko troņmantnieks parādīja apbruņotiem cilvēkiem, dižciltīgā jaunatne un pat gados vecāki cilvēki sāka iestāties pulkos. Tas pievērsa svētā Mentesufisa uzmanību, un viņš nosūtīja Herhoram šāda satura vēstuli:
«Kopš Būbastijā ieradušies asīrieši, troņmantnieks ir loti uzbudināts un viņa galms noskaņots visai kareivīgi. Dzer un spēlē kauliņus kā senāk, taču visi nometuši smalkās drānas un parūkas un, lai gan ir briesmīga tveice, staigā karavīru cepurītēs un krūšautos. Baidos, ka šis kareivīgais noskaņojums var nepatikt godājamajam Sargonam.»
Uz to Herhors atbildēja:
«Nav liela nelaime, ja mūsu izlutušie kundziņi, asīriešiem uzturoties pie mums, izrādīs mīlestību uz karalietām: aziāti tikai vairāk cienīs mūs. Augsti godājamais troņmantnieks, kuru dievi acīmredzot veduši pie prāta, atskārtis, ka der pažvadzināt ieročus, kad pie mums viesojas tik kareivīgas tautas sūtņi. Esmu pārliecināts, ka mūsu jaunatnes drošsirdīgais gars liks Sargonam padomāt un darīs viņu pieļāvīgāku sarunās.»
Pirmoreiz kopš Ēģiptes pastāvēšanas jaunais troņmantnieks bija piekrāpis modros priesterus. Tiesa, liela loma tur bija feniķiešiem, kas atklāja viņam noslēpumu par Asīrijas un priesteru vienošanos, bet priesteri jau to nenojauta.
Turklāt prinča svaidīgais raksturs lieliski apslēpa viņa centienus augstāko priesteru kārtas acīm. Visi atcerējās, cik viegli Ramzess pērn bija piemirsis manevrus Pi-Bailā Sāras klusās muižas dēļ un kā pēdējā laikā mēdza pārmesties no dzīrēm pie valstslietām un no dievbijīgās dzīves pie līksmošanās. Tālab, izņemot Tutmosu, neviens neticētu, ka šim nepastāvīgajam jauneklim ir kāds plāns, kāds mērķis, uz kuru viņš tieksies ar spītīgu neatlaidību.
Šoreiz pat nenācās ilgi gaidīt jaunu pierādījumu viņa nepastāvīgumam.
Būbastijā, lai gan tur pieturējās tveicīgs laiks, ieradās Sara ar visu galmu un dēlu. Viņa bija mazliet novājējusi, bērns bija viegli savārdzis vai ceļā noguris, taču abi izskatījās brīnišķīgi.