Troņmantnieks bija sajūsmināts, Viņš ierādīja Sārai paviljonu pils dārza skaistākajā daļā un augas dienas pavadīja pie dēla šūpuļa.
Dzīres, manevri, drūmās domas — viss bija aizmirsts. Dižciltīgajiem jaunekļiem no prinča svītas tagad nācās dzīrot un līksmoties vieniem; viņi no joza zobenus un atkal pārvērtās par švītiem. Tērpu maiņa bija jo vairāk nepieciešama tādēļ, ka princis mēdza vest viņus uz Sāras paviljonu, lai parādītu viņiem dēlu.
— Paraugies, Tutmos, — viņš sacīja savam mīlulim, — cik piemīlīgs bērns! Un no šī mazuļa kādreiz izaugs liels cilvēks! Šis rožainais putnēns kādreiz skraidīs, runās, pat mācīsies gudrību priesteru skolās. Tu palūkojies, Tutmos, uz viņa roķelēm! — Ramzess aizgrābts sacīja, — Atceries šīs sīkās rociņas, lai pastāstītu par tām, kad iedošu viņam pulku un likšu nest aiz sevis manu āvu… Un tas ir mans dēls, mans miesīgais dēls!
Nav brīnums, ka, valdniekā klausoties, viņa galminieki nožēloja, ka tie nevar būt aukles vai pat zīdītājas šim bērnam, kuram nebija nekādu dinastijas tiesību, bet kurš tomēr bija nākamā faraona pirmdzimtais»
Šī idille gan visai ātri beidzās, jo neatbilda feniķiešu interesēm.
Viendien Hirams ieradās pilī ar veselu baru tirgotāju, vergu un to ēģiptiešu, kas pārtika no viņa žēlastības dāvanām, un, nostājies troņmantnieka priekšā, sacīja:
— Mūsu žēlsirdīgais valdniek! Tu esi ziedojis mums piecus talantus, lai sarīkotu spēles par godu dievietei Ištarai. Tava griba ir izpildīta — esam sagatavojuši spēles un tagad nākam lūgt tevi, lai tu pagodini mūs ar savu klātbūtni.
To sacīdams, sirmais Tīras princis nometās ceļos un pasniedza Ramzesam uz zelta paplātes zelta atslēgu no cirka ložas.
Ramzess labprāt pieņēma piedāvājumu, un svētie priesteri Nofri un Mentesufiss neiebilda, pret to, ka princis piedalītos svinībās par godu dievietei,
Pirmkārt, — godājamais Nofri sacīja Mentesufisam, — Ištara ir tā pati mūsu Isīda vai haldejiešu Astarte. Otrkārt, ja mēs esam atļāvuši aziātiem uzcelt templi mūsu zemē, tad pieklājas kaut vai laiku pa laikam izrādīt cieņu viņu dieviem.
Mums tas pat jādara aiz pieklājības pret feniķiešiem, pēc tam kad esam noslēguši vienošanos ar asīriešiem, — godājamais Mentesufiss smiedamies piebilda.
Cirks, kurp pulksten četros pēcpusdienā devās troņmantnieks ar nomarhu un augstākajiem virsniekiem, bija uzcelts Ištaras tempļa dārzā. Tas bija apaļš laukums, ko apjoza iežogojums divu. cilvēku augumā. Gar iežogojumu amfiteātra veidā bija izvietotas ložas un soli. Jumta nebija. Toties virs ložām bija nostiepti tauriņu spārniem līdzīgi, daudzkrāsaini audekli, kurus laiku pa laikam apslacīja ar smaržūdeni un liegi šūpoja, lai atvēsinātu gaisu.
Kad troņmantnieks parādījās savā ložā, cirkā sapulcējušies aziāti un ēģiptieši viņam skaļi uzgavilēja. Izrāde sākās ar muzikantu, dziedātāju un dejotāju gājienu.
Ramzess pavērās apkārt. Pa labi no viņa bija Hirama un dižciltīgāko feniķiešu loža, pa kreisi — loža feniķiešu priesteriem un priesterienēm, kuru vidū Kama, ieņemdama vienu no pirmajām vietām, piesaistīja uzmanību ar bagātīgu tērpu un daiļumu. Viņai mugurā bija daudzkrāsainiem izšuvumiem klāts, caurspīdīgs hitons, rokas un kājas rotāja sprādzes, bet galvu — stīpa ar lotosziedu, kas bija smalki darināts no dārgakmeņiem.
Kama ar saviem pavadoņiem zemu palocījās princim un, pagriezusies pret kaimiņu ložu, sāka dzīvi sarunāties ar kādu cēla izskata svešzemnieku, kuru bārda un mati bija sapīti neskaitāmās sīkās bizītēs.
Ramzess, kas bija ieradies cirkā tieši no sava dēla šūpuļa, bija līksms. Taču, ieraudzījis Kamu sarunājamies ar svešu cilvēku, sadrūma.
Vai tu nezini, — viņš jautāja Tutmosam, — ar ko tur lakstojas priesteriene?
Tas ir slavenais Babilonas svētceļnieks — godājamais Sargons.
— Tas taču ir vecis! — princis iesaucās.
Jā, viņš, protams, ir vecāks par mums abiem kopā, bet viņš ir skaists vīrietis.
Vai tāds barbars var būt skaists? — troņmantnieks sašuta.
Abi apklusa: princis — aiz niknuma, Tutmoss — aiz bailēm, ka iedrošinājies uzslavēt cilvēku, kas viņa valdniekam nepatīk.
Tikmēr arēnā priekšnesums sekoja priekšnesumam: uzstājās vingrotāji, čūsku dīdītāji, dejotāji, burvju mākslinieki un āksti, izpelnīdamies skatītāju piekrišanu.
Troņmantnieks bija drūms. Viņa sirdī plosījās uz laiku pierimušās kaislības: naids pret asīriešiem un greizsirdība uz Kamu.
«Kā,» viņš domāja, raugoties uz priesterieni, «šī sieviete var koķetēt ar veci, kuram seja ir miecētas ādas krāsā, melnas, šaudīgas acis un bārda kā āzim?»
Tikai vienreiz troņmantnieks uzmanīgi palūkojās arēnā.
Iznāca vairāki kaili haldejieši. Vecākais no viņiem iesprauda zemē trīs metamos šķēpus ar smailēm uz augšu un ar roku kustībām iemidzināja jaunāko. Tad pārējie paņēma iemidzināto uz rokām un nolika uz šķēpu smailēm tā, ka viena smaile atbalstīja haldejieša galvu, otra — muguru un trešā — kājas.
Iemidzinātais bija sastindzis. Vecis izdarīja virs viņa vēl dažas roku kustības un izrāva no zemes šķēpu, kas atbalstīja kājas. Pēc brīža viņš izvilka šķēpu no muguras apakšas un beidzot atmeta arī to, uz kura balstījās galva.
Un, lūk, gaišā dienas laikā vairāku tūkstošu skatītāju acu priekšā iemidzinātais haldejietis palika karājamies horizontāli gaisā bez jebkāda atbalsta dažu olekšu augstumā virs zemes.
Beidzot vecis piegrūda viņam, lai tas nonāktu zemē, un atmodināja haldejieti.
Skatītāji bija pagalam pārsteigti: neviens neiedrošinājās ne iekliegties, ne aplaudēt.
Ramzess arī bija izbrīnīts. Viņš pieliecās pie Hirama ložas un pačukstēja vecajam princim pie auss:
— Un šo brīnumu jūs varētu izdarīt Ištaras templī?
— Es nezinu visus mūsu priesteru noslēpumus, — Hirams apmulsis atbildēja, — taču zinu, ka haldejieši ir ļoti izmanīga tauta…
Tomēr mēs visi. redzējām, kā šis jauneklis — karājās gaisā.
Ja vien netikām noburti, — Hirams īgni atteica un sadrūma.
Pēc neilga pārtraukuma, kura laikā augstmaņu ložās ienesa svaigus ziedus, vēsu vīnu un saldumus, sākās izrādes interesantākā daļa — vēršu cīņa.
Taurēm skanot un bungām rībot, arēnā izveda milzīgu vērsi, kura galva bija apklāta ar audekla gabalu. Viņam nopakaļ izskrēja vairāki kaili cilvēki, bruņojušies ar šķēpiem, un viens ar īsu zobenu rokā.
Pēc troņmantnieka mājiena kalpotāji izklīda, bet viens no šķēpnešiem norāva audeklu vērsim no galvas. Dzīvnieks kādu brīdi stāvēja apstulbis, tad negaidot likās pakaļ cilvēkiem, kuri kaitināja viņu ar šķēpu dūrieniem.
Cīņa ilga vairākas minūtes. Cilvēki mocīja vērsi, bet tas, putas šķaidīdams, asinīm noplūzdams, slējās uz pakaļkājām un vajāja savus ienaidniekus, taču nespēja viņus panākt.
Beidzot vērsis nokrita, skatītājiem skaļi smejoties.
Garlaicības māktais princis raudzījās nevis uz arēnu, bet gan uz feniķiešu priesteru ložu. Viņš redzēja, ka daiļā Kama, pārsēdusies tuvāk Sargonam, dzīvi ar viņu sarunājas. Asīrietis vai aprija Kamu ar skatienu, bet viņa, kaunīgi smaidot, te čukstēja viņam kaut ko, pieliekdamās tik tuvu, ka viņas mati sajaucās ar barbara pinkām, te atkal novērsās, šķietami saniknojusies.
Ramzess juta, ka viņam iesmeldzās sirds. Pirmoreiz sieviete viņa klātbūtnē deva priekšroku citam vīrietim. Turklāt vecākam vīram, asīrietim!..