Skatītāju rindām pārskrēja šalkoņa. Arēnā ar zobenu bruņojies cilvēks lika sev piesiet kreiso roku pie krūtīm, citi aplūkoja savus šķēpus un kalpotāji izveda otru vērsi.
Viens no šķēpnešiem norāva vērsim no acīm lupatu. Vērsis pagriezās un aplaida apkārt acis, it kā skaitīdams pretiniekus. Kad viņi sāka. to durstīt, vērsis atkāpās līdz pašam iežogojumam, nodrošinot sev aizmuguri. Pēc tam nolieca galvu un caur pieri vēroja uzbrucēju kustības.
Sākumā, lai iedurtu vērsim, šķēpneši uzmanīgi zagās viņam klāt no sāniem. Taču, redzēdami, ka dzīvnieks stāv nekustīgi, viņi kļuva drošāki un sāka skraidīt gar viņu aizvien tuvāk un tuvāk.
Vērsis vēl zemāk nolieca galvu un joprojām stāvēja kā zemē iemiets. Skatītāji sāka smieties, taču pēkšņi vispārējā līksmībā atskanēja šausmu kliedziens. Vērsis bija nolūkojis brīdi, smagnēji pametās uz priekšu un, uzķēris uz ragiem šķēpnesi, pasvieda viņu gaisā.
Cilvēks nogāzās zemē ar sašķaidītiem kauliem, bet vērsis joņoja, ko nagi nes, uz arēnas otru galu un tur gaidīja jaunu uzbrukumu.
Šķēpneši atkal ielenca viņu un ņēmās kaitināt. Tikmēr arēnā izskrēja cirka kalpotāji, lai aiznestu vaidošo ievainoto. Lai gan vērsis saņēma aizvien vairāk šķēpu dūrienu, tas stāvēja nekustīgi, bet, tiklīdz trīs kalpotāji pacēla uz rokām ļimstošo kareivi, tas vēja ātrumā metās viņiem virsū, nogāza viņus zemē un sāka nikni mīdīt kājām.
Skatītājos sacēlās panika: sievietes raudāja, vīrieši lādējās un meta vērsim ar visu, kas gadījās pie rokas.
Arēnā lidoja nūjas, naži, pat solu dēļi.
Te pie aizkaitinātā dzīvnieka pieskrēja cilvēks ar zobenu, taču šķēpneši apjuka un nepaguva viņam palīdzēt: vērsis nogāza jaunekli un drāzās pakaļ pārējiem.
Bija noticis kaut kas līdz šim cirkā nepieredzēts: arēnā pieci cilvēki gulēja zemē, pārējie, neveikli aizstāvēdamies, glābās no saniknotā dzīvnieka bēgot, bet skatītāji rēca sašutumā un bailēs.
Pēkšņi viss apklusa. Skatītāji pietrūkās kājās un noliecās uz priekšu. Arēnā no augstmaņu ložas izskrēja divi: princis Ramzess ar kailu zobenu un Sargons ar īsu cirvīti.
Vērsis, noliecis galvu pie pašas zemes un saslējis gaisā asti, joņoja apkārt arēnai, saceldams putekļu mākoņus. Viņš brāzās tieši uz princi, taču, gluži kā apžilbts no ķēniņa dēla cildenuma, paskrēja garām Ramzesam un metās virsū Sargonam, bet …. nokrita uz vietas. Veikls, varen spēcīgs — asīrietis nogāza vērsi ar vienu cirvīša cirtienu starp acīm.
Skatītāji ieaurojās aiz sajūsmas, pār Sargonu un viņa upuri sāka birt ziedi. Tikmēr Ramzess stāvēja ar kailu zobenu pārsteigts un sašutis, redzēdams Kamu raujam kaimiņiem no rokām ziedus un metam tos asīrietim.
Sargons vienaldzīgi uzņēma skatītāju sajūsmas izpaudumus. Viņš nevērīgi iespēra vērsim, lai pārliecinātos, vai tas beigts, tad pagāja dažus soļus pretī troņmantniekam un, pateicis kaut ko savā valodā, cienīgi palocījās, kā dižam augstmanim pieklājas.
Asiņaina migla aizklāja Ramzesam acis. Viņš būtu labprāt iecirtis zobenu krūtīs šim uzvarētājam. Taču princis ap valdījās, brīdi padomāja un, noņēmis no kakla zelta ķēdi, pasniedza to Sargonam,
Asīrietis vēlreiz palocījās, noskūpstīja ķēdi un uzkāra to kaklā. Bet Ramzess, tumši pietvīcis, devās uz izeju un, skatītāju nerimstošo gaviļu pavadīts, dziļi pazemots, atstāja cirku.
Trīsdesmit ceturtā nodaļa
Bija jau tota mēnesis (jūnija beigas — jūlija sākums). Būbastijā un tās apkaimē tveices dēļ sāka mazināties ļaužu pieplūdums. Taču Ramzesa galmā vēl aizvien līksmojās. Daudz runāja par gadījumu cirkā.
Galminieki daudzināja prinča drosmi, neattapīgie apbrīnoja Sargona spēku, priesteri nopietnām sejām čukstēja, ka troņmantniekam tomēr nevajadzējis iejaukties vēršu cīņā, tam esot domāti citi cilvēki, kas par to saņemot naudu un sabiedrības cieņu nebaudot,
Ramzess vai nu nedzirdēja šis sarunas, vai nepievērsa tām uzmanību.
Viņa atmiņā bija iespiedies vienīgi tas, ka asīrietis laupīja viņam uzvaru pār vērsi, lakstojās ap Kamu un Kama ļoti vēlīgi izturējās pret šo lakstošanos.
Tā kā princim neklājās uzņemt pie sevis feniķiešu priesterieni, viņš kādu dienu nosūtīja Kamai vēstuli, kurā pavēstīja, ka gribot viņu sastapt, un vaicāja, kad viņa to pieņemšot. Kama atbildēja, ka gaidīšot Ramzesu tai pašā vakarā.
Kolīdz pie debesīm uzlēca zvaigznes, Ramzess slepus (tā viņam vismaz šķita) izlavījās no pils un devās uz Ištaras templi.
Tempļa dārzs bija gandrīz tukšs. Paviljonā bija kluss un dega tikai daži gaismekļi.
Viņš nedroši pieklauvēja. Priesteriene pati viņam atvēra. Tumšajā priekštelpā viņa sāka skūpstīt princim rokas, čukstēdama, ka nomirtu, ja toreiz cirkā saniknotais dzīvnieks būtu nodarījis viņam ko ļaunu.
— Taču tagad tu esi mierīga, jo tavs mīļākais izglābis mani, — Ramzess pikti atteica.
Kad viņi iegāja apgaismotā istabā, Kamas acīs bija manāmas asaras.
— Kas tev noticis? — princis jautāja.
— Mana valdnieka sirds novērsusies no manis, — viņa sacīja. — Un droši vien ne jau velti.
Ramzess nīgri iesmējās:
Tātad tu jau esi viņa mīļāka? Vai tikai vel posies, svētā jaunava?
Mīļākā? Nemūžam! Taču es varu kļūt šī briesmīgā cilvēka sieva.
Ramzess pietrūkās kājās.
Vai es sapņoju? — viņš iesaucas. — Vai Sets nolādējis mani? Tu, priesteriene, kas sargā uguni pie dievietes Ištaras altāra un kas, nāvei draudot, glabā savu šķīstību, — tu dodies pie vīra? Tik tiešām feniķiešu liekulība pārspēj visus nostāstus!
Uzklausi mani, valdniek, — Kаmа sacīja, slaucīdama asaras, — un nosodi, ja esmu to pelnījusi. Sargons grib ņemt mani par sievu — par savu pirmo sievu. Pēc mūsu likumiem priesteriene sevišķos gadījumos var doties pie vīra, bet tikai pie ķēnišķu asiņu cilvēka. Un Sargons ir ķēniņa Tiglatpalasara radinieks…
— Un tu iesi pie viņa?
Ja Tīras priestera augsta padome man pavēles, es nedrīkstēšu nepaklausīt, — Kama atteica, atkal sākdama gauži raudāt.
Un kāda šai padomei daļa gar Sargonu? — princis jautāja.
Runā, — viņa nopūzdamās atbildēja, — ka asīrieši taisoties sagrābt Feniķiju un Sargons būšot tās vietvaldis.
— Tu esi prātu zaudējusi! — Ramzess iekliedzas.
— Es runāju to, kas man zināms. Mūsu templī jau otrreiz sākas aizlūgumi par nelaimes novēršanu no Feniķijas. Pirmoreiz mēs tos noturējām vēl pirms tavas ierašanas, valdniek…
— Bet kālab tagad?
— Tālab, ka Ēģiptē pirms dažam dienam ieradies haldejiešu priesteris Istubars ar vēstulēm, kurās ķēniņš Tiglatpalasars ieceļ Sargonu par savu sūtni un pilnvaro viņu noslēgt ar jums līgumu par Feniķijas sagrābšanu.
— Taču es … — princis viņu pārtrauca.
Viņš gribēja sacīt: «… neko nezinu,» — bet aprāvās un smiedamies atteica:
Kama, zvēru tev pie sava tēva goda, ka, man dzīvam esot, Asīrija nesagrābs Feniķiju. Vai tevi tas apmierina?
Ak, mans valdniek! Valdniek! — priesteriene iesaucās, nokrizdama viņam pie kājām.
Un tagad tu nekļūsi par šī mežoņa sievu?
Ak, — viņa nodrebēja, — un tu vēl jautā?
Un būsi mana? — Ramzess nočukstēja.
— Tātad tu vēlies manu nāvi? — Kama šausmās iesaucas. — Nu … ja gribi to, esmu gatava…
— Es gribu, lai tu dzīvotu, — viņš kaisli čukstēja,