— lai tu dzīvotu un piederētu man…
Tas nav iespējams…
Un Tīras priesteru augstā padome?…
Tā var tikai izdot mani pie vīra…
Bet ja tu ienāksi manā mājā?
— Ja ieiešu tur, nebūdama tava sieva, es miršu… Taču esmu gatava … kaut rīt neredzēt sauli austam…
— Nomierinies, — troņmantnieks nopietni sacīja,
— kurš iemantojis manu labvēlību, tam nekas ļauns nenotiks.
Kama atkal nometās uz ceļiem viņa priekšā.
Ka tas var būt? — viņa jautāja, salikdama rokas.
Ramzess bija tik uzbudināts un piemirsis savu stāvokli un pienākumus, ka bija gatavs apsolīt priesterienei precēt viņu. No šī soļa viņu atturēja nevis saprāts, bet gan akls instinkts.
— Kā tas var būt? Kā tas var būt? — Kama čukstēja, vai aprīdama viņu ar acīm un skūpstīdama viņa kājas.
Ramzess piecēla Kamu, nosēdināja attālāk no sevis un sacīja smaidīdams:
— Tu vaicā, kā tas var būt?… Tūlīt es tev paskaidrošu. Mans pēdējais skolotājs bija kāds vecs priesteris, kas zināja no galvas daudz dīvainu atgadījumu no dievu, ķēniņu, priesteru, pat zemāko ierēdņu un zemnieku dzīves. Šis vecais vīrs, kas bija slavens ar savu dievbijību un brīnumiem, nez kādēļ nemīlēja sievietes un pat baidījās no viņam. Viņš allaž runāja par viņu viltību un reiz, lai pierādītu sieviešu lielo vara pār vīriešu dzimumu, pastāstīja man šādu stāstu:
«Nabadzīgs jauns rakstvedis, kuram maisā nav bijis neviena vara debena, tikai miežu plācenis, darbu meklēdams, devies no Tēbām uz Lejasēģipti. Viņam sacījuši, ka šai novada dzīvojot visbagātākie kungi un tirgotāji un, ja viņam veikšoties, viņš dabūšot amatu, kur drīz vien kļūšot stāvus bagāts.
Iet viņš gar Nīlas krastu (samaksāt par vietu uz kuģa viņš nav varējis) un domā: «Cik vieglprātīgi ir cilvēki, kas, saņēmuši mantojumā no vecākiem vienu zelta talantu, pat divus talantus, pat desmit, nevis vairo bagātību, tirgojoties vai aizdodot naudu uz procentiem, bet izšķiež savu mantību nezin kur! Ja man būtu drahma … Nē, drahmas par maz… Ja man būtu talants vai, vel labāk, dažas strēmeles zemes, es gadu no gada krātu naudu un mūža beigas kļūtu bagāts kā pats bagātākais nomarhs.
Bet ko lai dara,» viņš pie sevis nopūzdamies sacīja, «dievi laikam gādā tikai par muļķiem. Toties es esmu pilns gudrības no parūkas līdz pat basajām kājām. Un, ja man var pārmest muļķību, tad laikam vienīgi tai ziņā, ka es neprastu izšķiest savu mantu un pat nezinātu, ka ķerties pie tik bezdievīga darba.»
Tā prātodams, nabaga rakstvedis gājis garām kleķa būdai, kuras priekšā sēdējis kāds ne pārāk jauns un ne pārāk vecs vīrs ar skatienu, kas ietiecies dziļdziļi sirdī. Rakstvedis, gudrs kā stārķis, uzreiz nopratis, ka tas ir kāds dievs, un paklanīdamies sacījis:
— Esi sveicināts, šīs jaukās mājas godājamais saimniek! Cik žēl, ka man nav ne vīna, ne gaļas, lai dalītos ar tevi, apliecinot savu cieņu un pierādot, ka visa mana mantība pieder tev.
Amonam — tas bijis viņš cilvēka izskatā — patikuši jaunā rakstveža laipnie vārdi. Dievs palūkojies uz viņu un vaicājis:
— Par ko tu domāji, nākdams šurp? Redzu gudrību tavā pierē, bet es esmu no tiem, kas, gluži kā irbe kviešus, uzlasa gudrības vārdus.
Rakstvedis nopūties.
Es domāju, — viņš sacījis, — par savu trūkumu un par tiem vieglprātīgajiem bagātniekiem, kas nezin kur izšķiež savu mantu.
Un tu neizšķiestu? — dievs jautājis, joprojām saglabādams cilvēka izskatu.
Palūkojies uz mani, kungs, — rakstvedis sacījis, — mugurā caurs krekls, bet sandales esmu pazaudējis ceļā. Taču papiruss un tintnīca man vienādi klāt gluži kā paša sirds. Jo, celdamies un gulēt iedams, es atkārtoju: «Labāk nabadzīga gudrība nekā muļķīga bagātība.» Un, ja reiz esmu tāds, ja protu izteikt savas domas rakstiski un izdarīt vissarežģītākos aprēķinus, turklāt pazīstu visus augus un visus dzīvniekus, kādi vien dzīvo zem saules, — Vai es spētu izšķiest savu mantu?
Dievs iegrimis domās un sacījis:
— Tava valoda plūst naigi kā Nīla pie Memfisas. Taču, ja tu patiešām esi tik gudrs, tad uzraksti man divējādā veidā vārdu «Amons».
Rakstvedis Izņēmis tintnīcu, otiņu un, nelikdams ilgi gaidīt, uzrakstījis uz kleķa būdas durvīm vārdu «Amons» divējādā veidā un tik skaidri, ka pat visa mēmā radība stājusies kustēt, lai godinātu dievu.
Dievs bijis apmierināts un sacījis: — Ja tu tikpat veikli skaiti kā raksti, tad aprēķini, lūk, šādu darījumu. Ja par vienu irbi dod četras vistas olas, tad cik olu man jāsaņem par septiņām irbēm?
Rakstvedis salasījis oļus, izlicis tos vairākās rindās, un saule vēl neesot paguvusi norietēt, kad viņš atbildējis, ka par septiņām irbēm pienākas divdesmit astoņas olas.
Visvarenais Amons pat pasmaidījis, redzēdams tik lielu gudrinieku, un sacījis:
— Redzu, ka esi runājis taisnību par savu gudrību. Taču, ja tu izrādīsies tikpat, stingrs tikumā, tad izdarīšu tā, ka būsi laimīgs līdz pat mūža galam, bet pēc nāves tavi dēli novietos tavu ēnu lieliskās kapenēs. Bet tagad saki man — kādu bagātību tu vēlies?
Rakstvedis nokritis pie žēlsirdīgā dieva kājām un atbildējis:
Būtu man kaut šī kleķa būda un četri mēri zemes, es justos bagāts,
Labi, — dievs sacījis, — taču pirmāk apskaties, vai tev ar to pietiks,
Viņš aizvedis rakstvedi uz kleķa būdu un parādījis:
— Lūk, te ir četras cepurītes un četri priekšauti, divas seģenes nelāgam laikam un divi pāri sandaļu. Te ir pavards, te lāva, uz kuras var gulēt, piesta, kur sagrūst kviešus, un abra mīklai.
— Un kas tas ir? — rakstvedis jautājis, norādīdams uz kādu tēlu, ko klājis audekls.
Tā ir vienīgā lieta, — dievs atbildējis, — kurai tu nedrīksti pieskarties, citādi pazaudēsi visu mantu,
Ak, — rakstvedis iesaucies, — lai tā stāv kaut tūkstoš gadu, es nemaz nedomāju to aiztikt! Bet vai atļauts jūsu žēlastībai vaicāt, kas tā par muižu tur tālumā?
Un viņš izliecies pa kleķa būdas logu.
— Tu uzminēji, — Amons sacījis, — tā patiešām ir muiža. Tur ir liela māja. Ja tu gribētu šo muižu…
Rakstvedis nokritis dievam pie kājām.
— Vai ir, — viņš iesaucies, — zem saules tāds cilvēks, kas miežu plāceņa vietā labāk negribētu kviešu maizi?
To izdzirdīs, Amons noskaitījis burvju vārdus, un tūdaļ pat abi nonākuši muižas lielajā mājā.
Lūk, te tev, — Amons sacījis, — griezumiem rotāta gulta, pieci galdiņi un desmit krēsli. Lūk, izrakstītas drānas, krūkas un kausi vīnam, lūk, gaismeklis ar olīveļļu un nestuves …
Un kas tas? — rakstvedis jautājis, norādīdams uz kaktā stāvošu tēlu, kas bijis apklāts ar muslīnu.
To, — dievs atteicis, — tu neaiztiec, citādi pazaudēsi visu mantu.
Kaut es dzīvotu desmittūkstoš gadu, arī tad nepieskartos šai lietai, jo uzskatu, ka pēc gudrības vislabākā ir bagātība. Bet kas redzams tur tālumā? — viņš vaicājis pēc brīža, rādīdams uz dārza ieskautu, lepnu pili.
Tā ir prinča muiža, — dievs atbildējis. — Tur pils, piecsimt mēra zemes, simt vergu un pārsimt lopu liels ganāmpulks. Muiža ir liela, taču, ja tu domā, ka tava gudrība tiks ar to galā ….
Rakstvedis atkal nometies Amonam pie kājām, liedams prieka asaras.
Ak, kungs! — viņš iesaucies. — Kur ir tāds bezprātis, kas alus kausa vietā labāk negribētu mučeli vīna?
Tavi vārdi liecina par gudrību, kas spēj atrisināt vissarežģītākos rēķinus, — Amons sacījis.