Viņš noskaitījis burvju vārdus, un viņi pārcēlušies pilī.
Lūk, te tev, — labais dievs sacījis, — dzīru zāle ar zeltītiem dīvāniem, krēsliem un galdiņiem, kas inkrustēti ar dažādkrāsu koku. Lejā virtuve un pieliekamais, kur tu atradīsi gaļu, zivis un saldumus. Visbeidzot, pagrabs, pilns lieliska vīna. Lūk, guļamistaba ar kustīgu jumtu, lai tavi vergi tevi miegā apvēdinātu. Lūk, ciedrkoka gulta uz četrām lauvas ķetnām, kas smalki izlietas no bronzas. Lūk, skapis, pilns ar tērpiem, bet lādēs tu atradīsi gredzenus, ķēdes un rokassprādzes…
Un kas tas? — rakstvedis jautājis, rādīdams uz tēlu, ko klājis ar zelta un purpura diegiem caurausts plīvurs.
No ta tev visvairāk jāsargās, — dievs atbildējis. — Atliek tam piedurties — un visa tava mantība vējā. Bet tādu muižu Ēģiptē nav daudz. Turklāt šai šķirstiņā ir desmit talanti zeltā un dārgakmeņos.
Valdniek! — rakstvedis iekliedzies. — Ļauj man nolikt pašā redzamākajā vietā tavu svēto veidolu, lai varu trīsreiz dienā nokvēpināt tā priekšā vīraku…
Bet vairies no tā! — Amons vēlreiz piekodinājis, rādīdams uz pārklāto tēlu.
Ja nu vienīgi prātu zaudēšu un kļūšu sliktāks par meža cūku, kas neatšķir vīnu no samazgām… — rakstvedis atteicis. — Lai tas tēls stāv zem sava plīvura un nožēlo grēkus, es tam nepieskaršos, ja reiz tāda ir tava griba…
Atceries, citādi pazaudēsi visu! — dievs sacījis un nozudis.
Laimīgais rakstvedis sācis staigāt pa savu pili un lūkoties laukā pa logiem. Viņš apraudzījis dārgumu glabātavu, pasvārstījis rokās zeltu — smags gan! Apskatījis tuvāk dārgakmeņus — īsti! Licis pasniegt ēdienu — tūdaļ saskrējuši vergi, apmazgājuši viņu, noskuvuši un ietērpuši smalkās drānās.
Viņš saēdies kā vēl nekad, tad nokvēpinājis vīraku Amona statujas priekšā un, izpušķojis to svaigiem ziediem, apsēdies pie loga un sācis vērot pagalmu,
Pagalmā zvieguši zirgi, iejūgti griezumiem rotātos kaujasratos. Bariņš ļaužu ar metamiem šķēpiem un tīkliem raudzījuši savaldīt nepaklausīgos suņus, kas rāvusies medībās. Pie klēts viens rakstvedis pieņēmis graudus no zemniekiem, otrs uzklausījis uzrauga atskaiti. Tālumā bijusi redzama olīvkoku birzs, augsts vīnakalns, kviešu lauki un lauka vidū — biezi sastādītas dateļpalmas.
«Tik tiešām,» rakstvedis noteicis pie sevis, «tagad esmu bagāts, kā tas man pienākas. Brīnos tikai, kā es varēju tik daudz gadu nodzīvot trūkumā un pazemojumā. Jāatzīstas,» viņš domās turpinājis, «ka nezinu, vai vērts vairot tādu milzu bagātību, jo man vairāk nevajag un nav arī laika dzīties pēc peļņas.»
Taču rakstvedim istabās kļuvis garlaicīgi. Viņš izgājis aplūkot dārzu, apbraukājis laukus, aprunājies ar kalpotājiem, kas krituši viņa priekšā uz vaiga, lai gan bijuši tā uzposušies, ka vēl vakar viņš būtu uzskatījis par godu stāvēt viņiem līdzās. Drīz vien viņu pārņēmusi vēl lielāka garlaicība, un viņš atgriezies istabās un sācis aplūkot savas pils grezno iekārtojumu.
«Tas viss ir skaisti,» viņš domājis, «taču vēl skaistākas būtu mēbeles no tīra zelta un krūkas no dārgakmeņiem.»
Viņa skatiens neviļus pievērsies kaktam, kur stāvējis ar smalki izrakstītu plīvuru pārklātais tēls.
Rakstvedis ievērojis, ka tēls nopūšas,
«Pūt vien vesels!» viņš nodomājis, ņemdams kvēpināmo trauku, lai nokvēpinātu vīraku Amona statujas priekšā.
«Tas ir labs dievs,» viņš prātoja. «Cik brīnišķīgu muižu viņš man uzdāvājis! Tiesa, es arī pagodināju viņu, uzrakstīdams viņa vārdu uz kleķa būdas durvīm. Un kur veikli es viņam izrēķināju, cik vistas olu jāsaņem par septiņām irbēm! Taisnība bija maniem skolotājiem, kad viņi apgalvoja, ka gudrība pat dieviem atdarot muti,»
Viņš no jauna palūkojies uz kaktu. Ar plīvuru klātais tēls atkal nopūties.
«Gribētos zināt,» rakstvedis nodomājis, «kālab draugs Amons aizliedzis man pieskarties šim tēlam. Protams, par tādu muižu viņam bija tiesības uzspiest man savus noteikumus, lai gan es pret viņu tā neizturētos. Ja visa pils pieder man, ja varu lietot visu, kas šeit atrodas, kālab nedrīkstu tam pat pieskarties?»
Rakstvedis piegājis pie tēla, uzmanīgi noņēmis plīvuru, palūkojies… Kaut kas ļoti skaists! Gluži kā jauneklis — un tomēr ne… Mati līdz ceļiem, smalki vaibsti, apburošs skatiens.
— Kas tu esi? — viņš jautājis.
— Esmu sieviete, — tēls atbildējis rakstvedim tik sīkā balstiņā, ka tā iesmigusi viņa sirdī gluži kā feniķiešu duncis.
«Sieviete?» rakstvedis nodomājis. «To man priesteru skolā nemācīja … Sieviete!..» viņš atkārtojis.
Un kas tev šeit?
Acis.
Acis? Ko gan tu redzi ar tādām acīm, kas, šķiet, izkusīs no pirmā stara?
Man acis nav, lai es ar tām lūkotos, bet lai tu viņās ielūkotos, — sieviete atteikusi.
«Dīvainas acis,» rakstvedis pie sevis noteicis, pagājies pa istabu. — Un kas tev tas?
— Tā ir mana mute.
— Ak, dievi! Tu taču nomirsi badā! Vai tad ar tik mazu muti var pieēsties?
— Man mute nav, lai ēstu, — sieviete atbildējusi, — bet lai tu skūpstītu manas lūpas.
— Skūpstītu? — rakstvedis atkārtojis. — To arī man priesteru skolā nemācīja. Un kas tev tās?
— Tās ir manas rokas.
— Rokas! Ar tik mazām rokām tu neko neizdarīsi;, pat aitu neizslauksi.
— Manas rokas nav darbam domātas.»
Tāpat kā tavas, Kama, — troņmantnieks sacīja, glāstīdams priesterienes mazo roku.
«— Bet kam domātas tādas rokas? — rakstvedis izbrīnījies jautājis.
— Lai skautu tevi ap kaklu, — sieviete sacījusi.
— Tu gribi teikt «lai sagrābtu aiz skausta»! — iekliedzās pārbiedētais rakstvedis, kuru priesteri allaž mēdza grābt aiz skausta, kad gribēja nopērt.
— Nē, ne jau sagrābt, — sieviete sacījusi, — bet tā…»
Un viņa apvijusi rokām, — Ramzess turpināja, — viņa kaklu, lūk, tā … (Un viņš apvija priesterienes rokas sev ap kaklu.) Un tad piekļāvusi viņu sev pie krūtīm, lūk, tā… (Un viņš piekļāvās Kamai.)
Ko tu dari, valdniek, — Kama čukstēja, — tā ir mana nāve!
Nebīsties, — princis atteica, — es rādu tev tikai to, ko darījis tēls ar rakstvedi.. «Pēkšņi nodrebēja zeme, nozuda pils, nozuda suņi, zirgi un vergi, vīnakalns pārvērtās kailā klintī, olīvkoki — ērkšķu krūmos, bet kvieši — smiltīs…
Rakstvedis, atguvies mīļotās apkampienos, sapratis, ka ir tāds pats nabags, kāds bijis vakar uz ceļa. Taču viņš nav nožēlojis savu bagātību. Viņam bija sieviete, kas mīlēja un glāstīja viņu …»
— Tātad viss nozuda, bet viņa palika? — Kama naivi iesaucās.
Žēlsirdīgais Amons atstāja viņam sievieti mierinājumam, — Ramzess atteica,
Ak, Amons ir žēlsirdīgs tikai pret rakstvežiem! Taču kāda ir šī stāsta jēga?
Uzmini. Tu taču dzirdēji, no kā atteicās nabaga rakstvedis sievietes skūpsta dēļ.
— Bet no troņa viņš neatteiktos!
Kas to lai zina! Ja viņu palūgtu …. — Ramzess kaislīgi nočukstēja.
Ai nē! — Kama iesaucās, izraudamās no viņa apkampieniem. — No troņa lai viņš neatsakās, citādi kas paliks no viņa solījumiem Feniķijai?
Viņi raudzījās viens otram acīs- ilgi, ilgi. Un pēkšņi Ramzess sajuta, kā mīlestība uz Kamu apslāpa viņa sirdī: ne kaislība — kaislība palika, bet cieņa.un uzticība iz» gaisa,
«Dīvainas ir šīs feniķietes,» troņmantnieks nodomāja, «tās var mīlēt, bet ticēt viņām nedrīkst.»
Viņš jutās noguris un atvadījās no Kamas. Palūkojās apkārt, it kā viņam būtu grūti šķirties no šīs istabas, un aiziedams nodomāja: