«Un tomēr tu būsi mana un feniķiešu dievi nenogalinās tevi, ja viņiem dārgi viņu tempļi un priesteri»
Tikko Ramzess bija atstājis Kamas paviljonu, kad istabā iedrāzās jauns grieķis, pārsteidzoši līdzīgs princim. Viņa seja bija niknuma izķēmota,
Likon? — Kama izbailēs iesaucās, — Kādēļ tu esi šeit?
Zemiskā čūska! — grieķis iekliedzās. — Nav pagājis ne mēnesis, kopš tu zvērēji, ka mīlot mani un bēgšot ar mani uz Grieķiju, — un jau krīti ap kaklu citam!
— Trakais greizsirdi! Tu vēl nogalināsi mani…
— Protams, nogalināšu! Nožņaugšu ar šīm, lūk, rokām! Princis! Visas ēģiptiešu meitenes ļaujas viņa iegribām, bet viņam vajadzīga priesteriene. Priesterienes domātas priesteriem, ne svešiem…
Taču Kama jau bija atguvusies,
— Un tu neesi svešs? — viņai augstprātīgi jautāja.
Čūska! — grieķis atkal aizsvilās. — Es neesmu svešs, jo kalpoju jūsu dieviem … Un cik reižu mana līdzība ar ēģiptiešu troņmantnieku ir palīdzējusi jums apkrāpt aziātus un iegalvot tiem, ka viņš pieder pie jūsu ticības!
Klusāk, klusāk! — priesteriene čukstēja, ar roku aiz-spiezdama viņam muti,
Paklau, Kama, šais dienās Sebenitas līcī Iebrauks kuģis mana brāļa vadībā, Pacenties, lai virspriesteris tevi aizsūta uz Buto pilsētu. No turienes mēs aizbēgsim uz ziemeļiem, uz Grieķiju, uz vietu, kur feniķietis kāju nav spēris.
Viņi aizkļūs visur, kur es patveršos, — Kama noteica.
Ja tev kaut mats nokritīs no galvas, — grieķis saniknots nošņāca, — zvēru, ka Dagons… ka visi šejienes feniķieši noliks savas galvas vai nosprāgs akmeņlauztuvēs! Tad viņi zinās, ko spēj grieķis!
— Bet es tev saku, — priesteriene atteica, — ka, iekams nesavākšu divdesmit talantus, no šejienes prom nebraukšu. Taču man ir tikai astoņi…
Kur tu ņemsi pārējos?
Man iedos Sargons un troņmantnieks.
Ja Sargons — esmu ar mieru, bet no troņmantnieka nevēlos!
Muļķa Likon! Vai tu nesaproti, kādēļ viņš man mazlietiņ patīk? Viņš atgādina tevi….
Tas grieķi pilnīgi nomierināja.
— Nu, nu, — viņš murmināja, — es saprotu, kad sievietei jāizvēlas starp troņmantnieku un tādu dziedātāju kā es, tad man nav ko bažīties … Taču esmu greizsirdīgs un iekarsīgs, tādēļ lūdzu tevi — lai troņmantnieks turas no tevis pēc iespējas tālāk.
Un, noskūpstījis Kamu, jauneklis izlavījās no paviljona un nozuda tumšajā dārzā.
— Nožēlojamais āksts, — priesteriene čukstēja, piedraudēdama viņam nopakaļ, — tu vari būt tikai vergs, kas ielīksmo mani ar savām dziesmām!
Trīsdesmit piektā nodaļa
Kad nākošajā rītā Ramzess atnāca apraudzīt dēlu, viņš atrada Sāru slīkstam asarās. Uz jautājumu par bēdu cēloni Sāra attrauca, ka viņai esot skumji, un pēc brīža raudādama nokrita pie Ramzesa kājām.
— Mans valdniek! — viņa sacīja. — Mani tu vairs nemīli, taču saudzē vismaz sevi. Tu pakļauj savu dzīvību briesmām sievietes … viltīgās feniķietes dēļ…
Ramzess apmulsa. No kurienes Sāra varēja uzzināt par Kamu un viņas viltīgumu?
— Kā putekļi ietiek lādēs, tā nekrietnas valodas iekļūst vismierīgākajā mājā, — Ramzess sacīja. — Kurš tev pateica par feniķieti?
Vai es zinu? Zīlniece un mana sirds.
Tātad šeit iejaukta arī zīlniece?
— Jā, man bija ļauns pareģojums. Kāda veca priesteriene redzējusi, liekas, kristāla lodē, ka mēs visi aiziešot bojā feniķiešu dēļ — vismaz es un mans dēls, — Sāra raudādama izdvesa.
— Un tu, kas tici Vienīgajam., tici Jahvem, — tu nobijies no muļķa vecenes — varbūt intrigantes pasaciņām? Kur ir tavs lielais dievs?
Mans dievs ir tikai mans, bet tie dievi ir tavi, un man viņi jāgodā.
Tātad tā vecene pateica tev par feniķiešiem? — Ramzess vaicāja.
Viņa zīlēja man jau sen, vēl Memfisā. Un, lūk, tagad visi runā par kaut kādu feniķiešu priesterieni. It kā, ja nebūtu viņas burvestības, tu nemestos toreiz arēnā… Vērsis taču varēja tevi nonāvēt. Kolīdz iedomājos, tā sirds vēl tagad pamirst…
Tas viss ir muļķības, Sara! — Ramzess viņu līksmi pārtrauca. — Kuru esmu tuvinājis sev, tas stāv tik augstu, ka viņu nekas nebiedē. Un vismazāk jau sievu pasakas.
Un nelaime? Nav tik augsta kalna, kur mūs nesasniegtu viņa bultas!
Mātes rūpes nogurdinājušas tevi, — princis sacīja. — Un karstums mežģī tavas domas, tālab tu raizējies bez iemesla. Nomierinies un sargā manu dēlu. Cilvēks, lai kas viņš būtu — feniķietis vai grieķis —, var kaitēt tikai sev līdzīgiem, bet ne mums, šīs pasaules dieviem.
Ko tu sacīji par grieķi? Kādu grieķi? — Sāra bažīgi pavaicāja,
— Es sacīju — grieķis? Neatminos… Tu pārklausījies. Ramzess noskūpstīja Sāru un dēlu un atvadījās no viņiem, taču nemiers vēl aizvien urdīja viņu.
«Reiz par visām reizēm jāiegaumē;» viņš domāja, aizgājis no Sāras, «ka Ēģiptē nepaliks apslēpts neviens noslēpums: man seko priesteri un mani galminieki, arī kad viņi ir piedzērušies vai izliekas piedzērušies, bet no Kamas savas čūskas acis nenovērš feniķieši, un, ja viņi līdz šim laikam nav paslēpuši viņu no manis, tad tikai tādēļ, ka viņiem maz rūp tās šķīstība. Paši taču atklāja man krāpšanas, ar ko nodarbojas viņu tempļos. Kama būs mana! Pārāk daudz viņi cer no manis, lai uzdrošinātos mani sadusmot.»
Dažas dienas vēlāk pie troņmantnieka ieradās priesteris Mentesufiss, Herhora palīgs karalietās. Raugoties: uz viņa bālo seju un nolaistajiem plakstiem, Ramzess noprata, ka arī viņš jau zina par feniķieti Kamu un, iespējams, būdams priesteris, gribēs viņam ko pārmest. Taču Mentesufiss troņmantnieka sirdslietas nepieminēja. Oficiāli sasveicinājies, viņš apsēdās norādītā vietā un ierunājās:
— No mūžības valdnieka Memfisas pils man pavēstīja, ka Būbastijā nule ieradies dižais haldejiešu priesteris Istubars, viņa augstības ķēniņa Tiglatpalasara galma astrologs un padomnieks,
Princis jau grasījās pateikt Mentesufisam, ka viņam zināms Istubara ierašanās nolūks, taču laikā apdomājās.
— Slavenais priesteris Istubars, — Mentesufiss turpināja, — atvedis ziņu, ka godājamais Sargons, viņa augstības ķēniņa Tiglatpalasara radinieks un vietvaldis, iecelts pie mums par šī varenā valdnieka pilnvaroto sūtni.
Ramzess tikko nesāka skaļi smieties. Nopietnība, ar kādu Mentesufiss atklāja noslēpumu, kas viņam sen jau bija zināms, uzjautrināja princi. Viņš nicīgi nodomāja:
«Šim nelgam pat prātā nenāk, ka es zinu visas viņu blēdības.»
Godājamais Sargons un cienījamais Istubars, — Mentesufiss turpināja, — dosies uz Memfisu noskūpstīt viņa majestātei kājas. Taču vispirms tu, valdniek, kā vietvaldis žēlīgi pieņemsi abus augstmaņus un viņu svītu.
Ar lielāko prieku, — troņmantnieks atbildēja, — un pie reizes pavaicāšu, kad Asīrija taisās mums nomaksāt savas nodevas.
— Vai tiešām jūsu augstība to darīs? — priesteris jautāja, vērdamies princim acīs.
— Katrā ziņā! Mūsu valsts kasei vajadzīgs zelts. Mentesufiss pēkšņi piecēlās un paklusu, taču svinīgi
sacīja:
— Mūsu pavēlnieka un dzīvības dāvātajā vietvaldi! Ķēniņa vārdā aizliedzu tev runāt ar jebkuru par asīriešu nodevām un it īpaši ar Sargonu, Istubaru vai kādu citu no viņu svītas.
Troņmantnieks nobālēja.
— Priesteri, — viņš sacīja — arīdzan pieceldamies, — ar kādām tiesībām tu man pavēli?