Mentesufiss mazliet pašķīra savas drānas un noņēma no kakla ķēdi, kurā bija uzvērts faraona gredzens.
Troņmantnieks aplūkoja to, dievbijīgi noskūpstīja un, atdevis priesterim, sacīja:
— Es izpildīšu ķēniņa — mana valdnieka un tēva gribu.
Abi atkal apsēdās. Princis pavaicāja:
Taču paskaidro man — kādēļ Asīrijai nav jāmaksā mums nodevas, kas uzreiz palīdzētu valsts kasei izkļūt no grūtībām?
Tādēļ, ka mēs neesam pietiekami stipri, lai piespiestu Asīriju samaksāt nodevas, — Mentesufiss dzedri atteica. — Mums ir simt divdesmit tūkstoši kareivju, bet Asīrijai to ir ap trīssimt tūkstošu. Es runāju ar jūsu augstību kā ar valsts augstāko ierēdni un lūdzu to nevienam neizpaust.
Saprotu. Taču kādēļ kara ministrija, kurā tu kalpo, samazinājusi mūsu varonīgo armiju par sešdesmit tūkstošiem cilvēku?
— Lai palielinātu ķēniņa galma ienākumus par divpadsmit tūkstošiem talantu, — priesteris atbildēja,
Ak tā? — troņmantnieks turpināja. — Bet kādā nolūkā Sargons brauc skūpstīt faraonam kājas?
Nezinu.
Nezini? Bet kālab tas nav jāzina man, troņmantniekam?
Tālab, ka Ir valsts noslēpumi, kuri zināmi tikai dažiem augstākiem ierēdņiem,
Un kurus var nezināt pat mans augstu godājamais tēvs?
Neapšaubāmi, — Mentesufiss atteica, — ir lietas, ko varētu nezināt pat ķēniņš, ja viņš nebūtu iesvētīts augstākā priesteru kārtā.
Dīvaini, — troņmantnieks sacīja padomājis, — Ēģipte pieder faraonam, un tomēr valstī var notikt lietas, kas faraonam nav zināmas? Kā tas izskaidrojams?
Ēģipte pirmām kārtām un turklāt vienīgi un nedalāmi pieder Amonam, — priesteris atbildēja. — Tādēļ ir nepieciešams, lai augstākie noslēpumi būtu zināmi vienīgi tiem, kuriem Amons izpauž savu gribu un nodomus.
Ikviens priestera vārds svilināja princi kā ar uguni. Mentesufiss jau grasījās celties, taču troņmantnieks viņu atturēja.
— Vēl vienu vārdu, — viņš rimti sacīja. — Ja Ēģipte ir tik vāja, ka nedrīkst pat ieminēties par asīriešu nodevām, ja … — Ramzess ievilka elpu, — … ja tā ir tik nožēlojama, tad kur pārliecība, ka asīrieši mums neuzbruks?
— Pret to var nodrošināties ar līgumu, — priesteris atteica.
Troņmantnieks atmeta ar roku,
Vājiem nelīdzēs līgumi, — viņš sacīja, — Ar norunām aprakstītas sudraba plāksnes nenosargās robežas, ja šķēpi un zobeni tās nesargās.
Bet kurš gan jūsu augstībai sacījis, ka tās netiek sargātas?
Tu sacīji. Simt divdesmit tūkstoši kareivju nevar noturēties pret trīssimt tūkstošiem. Ja asīrieši iebruks mūsu zemē, Ēģipte pārvērtīsies tuksnesī….
Mentesufisam acis iekvēlojās.
— Ja viņi iebruks mūsu zemē, mēs apbruņosim visus muižniekus, zemniekus, pat noziedzniekus no akmeņlauztuvēm … — viņš sacīja. — Mēs savāksim dārgumus no visiem tempļiem … Un pret Asīriju dosies piecsimt tūkstoši ēģiptiešu karavīru…
Sajūsmināts par šo patriotisma izpausmi, Ramzess satvēra priesteri pie rokas un sacīja:
Ja mēs varam izveidot tādu armiju, kālab mums pašiem neuzbrukt Babilonijai? Vai dižais karavadonis Nitagers lūgtin nelūdz mums to jau tik daudz gadu? Vai ķēniņu neuztrauc asīriešu kareivīgais noskaņojums? Ja mēs viņiem ļausim sakopot spēkus, cīņa būs grūtāka. Bet ja uzsāksim pirmie…
Vai tu zini, princi, — priesteris viņu pārtrauca, — kas ir karš, kad jāiet pāri tuksnesim? Kurš galvos, ka, iekams sasniegsim Eifratu, puse mūsu armijas un nesēju nebūs gājuši bojā ceļa grūtībās?
Viena kauja — un mēs būsim gandarīti! — Ramzess iesaucās.
Viena kauja? — priesteris atkārtoja, — Vai tu zini, valdniek, kas ir kauja?
Domāju, ka jā, — troņmantnieks lepni atteica, uzsizdams pa zobenu.
Mentesufiss paraustīja plecus.
— Bet es tev saku, valdniek, ka tu nezini. Tu spried pēc manevriem, kuros allaž biji uzvarētājs, lai gan tev ne vienreiz vien nāktos būt uzvarētam. Tālab tev par karu radies gluži aplams priekšstats.
Ramzess sadrūma. Priesteris iebāza roku azotē un jautāja:
Uzmini — kas man te ir?
Kas? — princis pārsteigts vaicāja.
— Saki ātri un pareizi, — priesteris mudināja. — Ja kļūdīsies, aizies bojā divi mūsu pulki.
— Gredzens, — troņmantnieks smiedamies atteica» Mentesufiss pavēra plaukstu — tajā bija gabals papirusa.
Un kas man tagad rokā? — priesteris atkal jautāja.
Gredzens.
Nevis gredzens, bet dievietes Hathoras amulets, — priesteris sacīja. — Redzi, valdniek, — viņš turpināja, — tāpat arī kaujā. Kaujas laikā liktenis mums ik brīdi uzdod mīklas. Reizēm mēs kļūdāmies, reizēm uzminam. Un vai! tam, kas biežāk, kļūdās nekā uzmin. Taču simtkārt vai! tam, no kura laime novērsusies un kurš tikai kļūdās.
Un tomēr Asīrija ir jāsagrauj! — troņmantnieks iesaucās. — Es to vēlos! Es ticu tam!
— Pats dievs Amons runā ar tavu muti! — priesteris sacīja. — Un tā arī būs, — viņš piebilda, — Asīrija tiks satriekta, iespējams, pat ar taviem pūliņiem, valdniek, taču ne tagad … ne tagad.,
Mentesufiss aizgāja. Ramzess palika viens. Galva viņam dunēja.
«Tātad Hiramam bija taisnība, kad viņš sacīja, ka priesteri mūs krāpj,» Ramzess domāja. «Tagad es jau esmu pārliecinātās, ka viņi noslēguši ar haldejiešu priesteriem kaut kādu vienošanos, kura viņa majestātei būs jāapstiprina. Viņu piespiedīs! …. Cik briesmīgi! Viņam, dzīvo un mirušo pavēlniekam, būs jāparaksta vienošanās, ko izdomājuši intriganti!»
Ramzesam trūka elpas.
«Tomēr Mentesufiss nodeva sevi. Tātad vajadzības gadījumā Ēģipte patiešām, var sūtīt karā pusmiljonu lielu armiju. Es nebiju pat sapņojis par tādu spēku! Bet viņi cer mani iebiedēt ar pasaciņām par likteni, kas uzdošot mīklas … Ja man. būtu kaut divsimt tūkstoši kareivju, kas apmācīti tā kā grieķu un lībiešu pulki, es uzminētu gan zemes, gan debesu mīklas.»
Bet cienījamais Mentesufiss, atgriezies savā cellē, prātoja:
«Viņš ir karstgalvis, dēkainis, brunču mednieks, taču ar spēcīgu raksturu. Pēc tik vājas gribas faraona kā tagadējais šis, jādomā, atgriezīs mums Ramzesa Lielā laikus. Pēc gadiem desmit zvaigžņu ļaunā ietekme beigsies, princis sasniegs briedumu un sagraus Asīriju. No Nīnives paliks tikai drupas, diženā Babilonija atgūs savu varenību, vienīgais visuaugstais dievs, ēģiptiešu un haldejiešu praviešu dievs, valdīs no Lībijas tuksneša līdz svētajai Gangas upei…
Kaut tikai mūsu jaunais troņmantnieks neapkaunotu sevi ar nakts pastaigām pie feniķiešu priesterienes! Ja kāds viņu sastaps Ištaras dārzā, tauta nodomās, ka troņmantnieks pievērsies feniķiešu ticībai… Un Lejasēģiptei vairs daudz nevajag, lai atteiktos no vecajiem dieviem. Šeit ir tāds tautu sajaukums!..»
Dažas dienas vēlāk godājamais Sargons oficiāli paziņoja vietvaldim par savām asīriešu sūtņa pilnvarām, izteica vēlēšanos sveikt troņmantnieku un lūdza piešķirt svītu, kas viņu ar pienācīgu godu pavadītu līdz faraona tronim.
Vietvaldis divas dienas kavējās ar atbildi, tad, noteicis pieņemšanas laiku, pārcēla to vēl par divām dienām.
Asīrietis, pieradis pie austrumnieku gausuma kā ceļojumos, tā darījumos, nebūt par to nenoskuma, taču laiku veltīgi nezaudēja: dzēra no rīta līdz vakaram, spēlēja kauliņus ar Hiramu un citiem aziātu prinčiem, bet brīvajos brīžos, tāpat kā Ramzess, slepus apmeklēja Kamu.
Kā jau vecāks vīrs un praktisks cilvēks, viņš ikreiz pasniedza priesterienei bagātīgas dāvanas, bet savas jūtas pret viņu izteica šādi: