— Ko gan tu, Kama, nīksti un dilsti te, Būbastijā? Kamēr esi vēl jauna, tev patīk kalpot pie Ištaras altāriem, bet kļūsi veca — labi vis tev neklāsies. Noraus tev dārgās drānas, paņems tavā vietā jaunu, un tev nāksies pelnīt iztiku ar zīlēšanu un bērnu saņemšanu.
Bet es, — Sargons turpināja, — ja dievi par tēvu grēkiem mani būtu radījuši par sievieti, labāk gribētu būt nedēļniece nekā bērnu saņēmēja. Tādēļ kā dzīvesgudrs cilvēks saku tev: pamet savu templi un nāc pie manis par mīļāko. Došu par tevi desmit zelta talantus, četrdesmit govis un simt mēru kviešu. Priesteri, protams, sākumā teiks, ka tas ir par maz un ka dievi viņus sodīs, taču es nelikšu klāt ne drahmas, ja nu piemetīšu vēl kādu aitu. Un tad viņi noturēs svinīgu dievkalpojumu un dievišķā Ištara par labu zelta ķēdi vai kausu atbrīvos tevi no visiem solījumiem,
Kama, klausoties šais runās, kodīja lūpas un tikko valdīja smieklus.
— Taču, ja brauksi ar mani uz Nīnivi, — Sargons turpināja, — kļūsi par lepnu kundzi. Es uzdāvāšu tev pili, zirgus, nestuvēs, kalpotājus un vergus. Vienā mēnesī salaistīsi sev virsū vairāk smaržvielu, nekā pie jums pa visu gadu ziedo dievietei. Un kas zina — varbūt vēl iepatiksies ķēniņam Tiglatpalasaram un viņš gribēs tevi ņemt uz savu harēmu. Un tad i tu būsi laimīga, i es dabūšu atpakaļ visu, ko būšu par tevi izdevis.
Dienā, kad Sargonam bija noteikta pieņemšana, pie troņmantnieka pils nostājās ēģiptiešu karaspēks un sanāca ziņkārīgo ļaužu pūļi.
Asīrieši ieradās ap pusdienlaiku, kad saule kveldēja visnegantāk. Pa priekšu gāja ar zobeniem un nūjām apbruņoti policisti, viņiem nopakaļ — vairāki kaili skrējēji un trīs jātnieki. Tie bija taurētāji un vēstneši. Uz katra stūra taurētāji apstājās un notaurēja signālu, pēc tam vēstnesis skaļi sauca:
— Lūk, tuvojas Sargons, ķēniņa Tiglatpalasara pilnvarotais sūtnis un radinieks, plašu īpašumu pārvaldītājs, uzvarētājs kaujās, daudzu provinču pavēlnieks! Ļaudis, parādiet viņam pienācīgu godu kā Ēģiptes valdnieka — faraona draugam!..
Aiz taurētājiem jāja pārdesmit asīriešu smailās cepurēs, īsos svārkos un cieši pieguļošās biksēs. Viņu pinkainajiem, taču izturīgajiem zirgiem galvas un krūtis bija klātas zvīņveida vara bruņām.
Aiz viņiem soļoja kājnieki bruņucepurēs un garos apmetņos līdz zemei. Viena nodaļa bija bruņojusies ar smagām vālēm, otra — ar lokiem, trešā — ar šķēpiem un vairogiem. Turklāt visiem bija zobeni un bruņas.
Aiz karavīriem virzījās zirgi, kaujasrati un Sargona nestuves ar kalpotājiem sarkanās, baltās un zaļās drānās. Tad parādījās divi ziloņi ar teltīm uz muguras. Uz viena sēdēja Sargons, uz otra — haldejiešu priesteris Istubars.
Gājienu noslēdza kājnieki, jātnieki un asīriešu orķestris ar spalgām taurēm, bungām, vara šķīvjiem un spiedzīgām flautām.
Princis Ramzess, kuru ielenca priesteri, virsnieki un muižnieki lepnos un košos tērpos, gaidīja sūtni lielajā zālē, kas bija atklāta no visām pusēm. Princis bija līksmi noskaņots, zinādams, ka asīriešiem ir līdzi dāvanas, kuras ēģiptiešu tauta var uzskatīt par nodevām. Bet, izdzirdējis pagalmā vēstneša skaļo balsi, Ramzess sadrūma. Un, kad līdz viņam nonāca vārdi, ka ķēniņš Tiglatpalasars ir faraona draugs, viņu pārņēma sašutums. Troņmantniekam nāsis iepletās kā saniknotam vērsim, acis iekvēlojās dusmās. To redzot, virsnieki un muižnieki arī sarauca pieres un tvēra pie zobenu spaliem. Svētais Mentesufiss, pamanījis viņu neapmierinātību, skaļi pavēstīja:
— Faraona vārdā pavēlu muižniekiem un virsniekiem sagaidīt godājamo Sargonu ar cieņu, kas pienākas dižā ķēniņa sūtnim!
Troņmantnieks sarauca uzacis un sāka nervozi soļot pa paaugstinājumu, uz kura stāvēja viņa vietvalža krēsls. Taču pie disciplīnas radušie muižnieki un virsnieki norima, zinādami, ka ar Mentesufisu, kara ministra palīgu, nav nekādi joki.
Tikmēr pagalmā milzonīgie asīriešu kareivji smagā ietērpā nostājās trīs rindās iepretim puskailajiem un izveicīgajiem ēģiptiešu karavīriem. Abas puses raudzījās viena uz otru kā tīģeru bars uz degunradžu baru. Taču disciplīna guva virsroku pār ienaidu.
Pagalmā iejāja ziloņi, spalgi ietaurējās ēģiptiešu un asīriešu taures, kareivji saslēja ieročus gaisā, tauta nokrita uz vaiga, asīriešu augstmaņi Sargons un Istubars izkāpa no savām nestuvēm.
Zālē princis Ramzess apsēdās uz krēsla zem baldahīna. Pie ieejas parādījās vēstnieks.
Visgodājamākais valdniek! — viņš vērsās pie troņmantnieka. — Dižā ķēniņa Tiglatpalasara pilnvarotais sūtnis, slavenais Sargons, un viņa pavadonis, dievbijīgais pravietis Istubars, vēlas sveikt un godināt tevi, faraona — lai viņš dzīvo mūžos! — vietvaldi un troņmantnieku.
Lūdz, lai augstie viesi ienāk un priecē manu sirdi ar savu ierašanos, — princis atteica.
Ieročiem šķindot, zālē ienāca Sargons garā, zaļā apmetnī, kas bija bagātīgi izšūts ar zeltu. Blakus sniegbalta tērpā soļoja dievbijīgais Istubars, bet viņiem nopakaļ asīriešu augstmaņi nesa dāvanas troņmantniekam.
Sargons piegāja pie paaugstinājuma, uz kura sēdēja vietvaldis, un teica asīriešu valodā runu, ko tulks tūdaļ pat atkārtoja ēģiptiski:
— Es, Sargons, visvarenākā ķēniņa Tiglatpalasara vietvaldis un radinieks, esmu ieradies, lai sveiktu tevi, visvarenākā faraona vietvaldi, un par zīmi mūžīgai draudzībai pasniegtu tev dāvanas…
Troņmantnieks, uzlicis abas rokas uz ceļiem, sēdēja nekustīgi kā viņa ķēnišķo senču statujas.
— Tu laikam aplam iztulkoji troņmantniekam manu godbijīgo sveicienu? — Sargons jautāja tulkam.
Mentesufiss, kas stāvēja līdzās paaugstinājumam, noliecas pie Ramzesa,
Valdniek, — viņš čukstēja, — godājamais Sargons gaida žēlīgu atbildi…
Tad atbildi viņam. — princis aizsvilies sacīja, — ka es nesaprotu, ar kādām tiesībām viņš runā ar mani kā līdzīgs ar līdzīgu…
Mentesufiss apmulsa, un tas vēl vairāk saniknoja Ramzesu. Viņam nodrebēja lūpas un iekvēlojās acis, Taču haldejietis Istubars, kas saprata ēģiptiski, žigli pačukstēja Sargonam:
— Kritīsim uz vaiga!..
— Kālab man jākrīt uz vaiga? — Sargons sašutis vaicāja.
— Krīti, ja negribi zaudēt mūsu ķēniņa žēlastību, bet varbūt arī galvu…
To pateicis, Istubars izstiepās uz grīdas visā garumā — un Sargons viņam blakus,
Kādēļ man jāguļ uz vēdera šī zaļknābja priekšā? — viņš aizvainots murmināja,
Tādēļ, ka viņš ir faraona vietvaldis, — Istubars atbildēja.
Bet vai es neesmu sava valdnieka vietvaldis?
Viņš taču būs ķēniņš, bet tu tas nebūsi.
— Par ko strīdas visvarenā ķēniņa Tiglatpalasara sūtņi? — princis Ramzess jautāja tulkam, apmierināts ar sūtņu pazemību.
Par to, vai jārāda princim dāvanas, kas domātas faraonam., vai tikai jāatdod tev atsūtītās, — apķērīgais tulks atteica.
Es vēlos redzēt dāvanas, kas domātas manam dievišķajam tēvam, — troņmantnieks atbildēja, — un atļauju sūtņiem piecelties.
Sargons pieslējās — sarkans aiz dusmām un piepūles — un apsēdās uz grīdas, pavilcis kājas zem sevis.
— Es nezināju, — viņš iesaucās, — ka man, dižā Tiglatpalasara radiniekam un pilnvarotajam sūtnim, būs jāslauka ar savām drānām putekļi no ēģiptiešu vietvalža grīdas!..
Mentesufiss, kas saprata asīriski, nejautādams Ramzesam, lika nekavējoties atnest divus ar paklājiem noklātus solus, un smagi elsojošais Sargons un nesatraucamais Istubars apsēdās.