Atvilcis elpu, Sargons pavēlēja pasniegt lielu stikla kausu, tērauda zobenu un atvest pie lieveņa divus zirgus zeltītā aizjūgā. Kad viņa pavēle tika izpildīta, viņš piecēlās un palocījies vērsās pie Ramzesa:
— Mans valdnieks, ķēniņš Tiglatpalasars, sūta tev, princi, divus labus zirgus un novēl, lai tie tevi nes tikai pretī uzvarām, sūta tev kausu, no kura tavā sirdī lai ielīst vienīgi prieks, un zobenu, kāds nav atrodams citur kā vien mana visvarenā pavēlnieka ieroču noliktavā.
Sargons Izvilka no maksts pagaru, sudrabaini spožu zobenu un sāka to locīt. Zobens Izliecās kā loks un tūlīt pat iztaisnojās.
— Tik tiešām brīnišķīgs ierocis! — Ramzess iesaucās.
— Ja atļausi, vietvaldi, parādīšu tev vēl vienu tā priekšrocību, Sargons sacīja, aizmirsis dusmas, kad radās izdevība padižoties ar tolaik lieliskajiem asīriešu ieročiem.
Pēc viņa lūguma kāds no ēģiptiešu virsniekiem izvilka no maksts savu bronzas zobenu un pacēla to ka uzbrukumam. Tad Sargons atvēzēja savu tērauda zobenu un ar veiklu cirtienu pāršķēla pretinieka zobenu. Zāli pārskanēja apbrīnas čuksti. Ramzesa seja tumši pietvīka.
«Šis svešzemnieks,» troņmantnieks domāja, «laupījis man uzvaru pār vērsi cirkā, grib precēt Kamu un dižojas manā priekšā ar ieročiem, kas cērt mūsu zobenus kā skaidas!..»
Un viņš sajuta vēl lielāku naidu pret ķēniņu Tiglatpalasaru, pret asīriešiem vispār un Sargonu it īpaši.
Tomēr Ramzess centās sevi apvaldīt un laipni lūdza sūtni parādīt viņam faraonam domātās dāvanas.
Tūdaļ tika atnestas smaržīgā koka lādes, no kurām asīrieši sāka ņemt laukā rakstainus audumus, kausus, krūkas, tērauda ieročus, mežāža raga lokus, zeltītas bruņas un vairogus, kas bija rotāti ar dārgakmeņiem.
Taču vislieliskākā dāvana bija ķēniņa Tiglatpalasara pils modelis, darināts no sudraba un zelta. Pils ēkai bija četri stāvi cits par citu mazāki, apjozti ar kolonnām, un terase jumta vietā. Visas ieejas apsargāja lauvas vai spārnoti vērši ar cilvēku galvām. Abās pusēs kāpnēm stāvēja statujas, kas attēloja pakļautos valdniekus ar upurveltēm, bet abpus tiltam — zirgu tēli dažādas pozas. Sargons atbīdīja vienu modeļa sienu — un paveras greznas istabas. Sevišķu apbrīnu izraisīja pieņemšanas zāle ar ķēniņu augstā tronī, galminiekiem, kareivjiem un svešzemju valdoņiem, kas godināja Tiglatpalasaru. Modelis bija viena cilvēka augstumā un divu cilvēku garumā. Runāja, ka šī asīriešu ķēniņa dāvana vien esot simt piecdesmit talantus vērta.
Kad lādes aiznesa, vietvaldis aicināja abus sūtņus un viņu svītu uz mielastu, kura laikā viesi tika bagātīgi apdāvināti. Ramzess bija tik viesmīlīgs, ka, tiklīdz Žargonam iepatikās kāda galmadāma, viņš atdāvināja to sūtnim — protams, izlūgdamies viņas piekrišanu un mātes atļauju. Princis bija laipns un devīgs, taču joprojām sadrūmis. Un, kad Tutmoss pajautāja, kā viņam patīkot ķēniņa Tiglatpalasara pils, Ramzess atbildēja:
— Man skaistākas liktos tās drupas Nīnives krāsmatās…
Mielasta laikā asīrieši bija ļoti atturīgi: lai gan vīna bija papilnam, viņi dzēra maz, Sargons ne reizi neiesmējās un sēdēja, acis pievēris, savās domās iegrimis.
Vienīgi abi priesteri — haldejietis Istubars un ēģiptietis Mentesufiss — bija mierīgi, kā jau cilvēki, kuriem zināma nākotne un dota vara pār to.
Trīsdesmit sestā nodaļa
Pēc pieņemšanas pie vietvalža Sargons vēl palika Bū-bastijā, gaidot faraona vēstuli no Memfisas. Tikmēr starp virsniekiem un muižniekiem atkal paklīda dīvainas valodas.
Feniķieši stāstīja, protams, kā lielu noslēpumu, ka priesteri nezin kādēļ ne vien atlaiduši asīriešiem nesamaksātās nodevas, bet pat uz visiem laikiem atbrīvojuši viņus no tām un, lai atvieglotu Asīrijai karu ar ziemeļu kaimiņiem, noslēguši miera līgumu uz ilgiem gadiem.
— Faraons, — sacīja feniķieši, — pagalam savārdzis, uzzinājis par piekāpšanos barbaru priekšā, bet princis Ramzess ir gaužām apbēdināts, taču abi spiesti pakļauties priesteriem, tālab ka nav pārliecināti par muižnieku un armijas uzticību.
Tas radīja vislielāko sašutumu ēģiptiešu aristokrātijā.
— Kā, — čukstējās parādos iestigušie muižnieki, — dinastija mums vairs neuzticas? Tātad priesteri nolēmuši apkaunot un izpostīt Ēģipti? Ja jau Asīrija karo kaut kur tālu ziemeļos, tieši tagad arī vajag tai uzbrukt, ar iegūto laupījumu pildīt panīkušo ķēniņa kasi un vairot aristokrātijas labklājību…
Dažs labs dižciltīgs jauneklis uzdrošinājās vērsties pie troņmantnieka ar jautājumu, ko viņš domājot par asīriešu barbariem. Princis klusēja, taču dzeldīgais skatiens un sakniebtās lūpas pilnībā izteica viņa jūtas,
— Skaidrs, — joprojām čukstējās augstmaņi, — ka dinastiju apmājuši priesteri, tā neuzticas muižniekiem un Ēģiptei draud lielas nelaimes…
Šis klusais sašutums drīz pārtapa slepenās apspriedēs, bezmaz vai sazvērestībā, un, lai gan tajā piedalījās daudz cilvēku, pašpārliecinātie vai apstulbotie priesteri neieklausījās galminieku domās, bet Sargons, kas manīja šo ienaidu, nepiešķīra tam nozīmi.
Viņš saprata, ka Ramzess jūt pret viņu nepatiku, taču izskaidroja to ar gadījumu cirkā un jo sevišķi ar greizsirdību Kamas dēļ. Drošs par savu sūtņa neaizskaramību — Sargons dzēra, līksmojās un gandrīz ik vakaru lavījās pie feniķiešu priesterienes, kas aizvien laipnāk uzņēma viņa lakstošanos un dāvanas.
Tāds bija augstāko aprindu noskaņojums, kad reiz naktī Ramzesa pilī ieradās svētais Mentesufiss un sacīja, ka viņam nekavējoties jāsastop troņmantnieks.
Galminieki atbildēja, ka pie prinča viesojoties kāda no viņa sievietēm un viņi neuzdrošinoties valdnieku traucēt. Taču, kad Mentesufiss neatlaidīgi uzstāja, Ramzesu ataicināja.
Troņmantnieks iznāca, nebūt neizrādīdams neapmierinātību,
— Kas noticis? — viņš jautāja priesterim. — Vai sācies karš, ka tu ierodies pie manis tik vēlā stundā?
Mentesufiss cieši palūkojās Ramzesā un, atviegloti nopūties, vaicāja:
Vai tu nekur negāji laukā šovakar?
Ne soli.
— Un es varu dot savu priestera godavārdu par to? Troņmantnieks izbrīnījās.
— Man šķiet, — viņš lepni atteica, — ka tavs godavārds ir lieks, ja esmu devis savējo. Bet ko tas nozīmē? Viņi iegāja atsevišķā istabā.
— Vai zini, valdniek, — priesteris satraukti sacīja, — kas noticis pirms stundas? Nez kādi jaunekļi uzbrukuši Sargonam un piekāvuši viņu ar nūjām…
Kādi jaunekli? Kur?
— Pie feniķiešu priesterienes Kārnas paviljona, — Mentesufiss turpināja, uzmanīgi vērodams troņmantnieka sejas izteiksmi.
— Ir gan drosminieki! — Ramzess brīnījās. — Uzbrukt tādam spēkavīram! Tur, jādomā, ne vienam vien kauliņi nobrakšķēja!
Bet uzbrukuši taču sūtnim! Sūtnim, kuru sargā Asīrijas un Ēģiptes diženums! — priesteris iesaucās.
Ha-ha! — princis iesmējās. — Tātad ķēniņš Tiglatpalasars suta savus sūtņus pat pie feniķiešu dejotājām!
Mentesufiss apjuka, bet pēkšņi iesita sev pa pieri un arī sāka smieties.
Redzi nu, princi, cik es esmu neapķērīgs un cik nepieredzējis politikā! Es pat neapjēdzu, ka Sargons, kas nakti klaiņo gar aizdomīgas sievietes māju, vairs nav sūtnis, bet parasts cilvēks! Taču, lai kā tur būtu, — viņš piebilda, — iznācis nelāgi. Sargons var apvainoties uz mums…
Priesteri, priesteri, — princis iesaucās, šūpodams galvu, — tu aizmirsti kaut ko daudz svarīgāku: Ēģiptei ne tikai nav jābaidās, tai nav pat jārūpējas par Sargona un paša ķēniņa Tiglatpalasara draudzīgo vai naidīgo noskaņojumu.