Mentesufisu tā apmulsināja troņmantnieka prātīgie aizrādījumi, ka viņš tikai klanījās un murmināja:
Dievi apveltījuši tevi, princi, ar gudrību, kāda piemīt virspriesteriem — lai svētīti viņu vārdi! Es jau gribēju dot pavēli šos zeļļus sameklēt un sodīt, bet tagad labāk uzklausīšu tavu padomu, jo tu esi gudrākais no gudrākajiem. Tādēļ saki — ko iesākt ar Sargonu un šiem drošgalvjiem?
Atliksim to līdz rītam, — Ramzess atbildēja. — Kā priesteris tu it labi zini, ka miegs, ko mums sūta dievi, bieži atnes labu padomu.
Bet ja es arī līdz rītam neko neizdomāšu? — Mentesufiss jautāja.
Katra ziņā es apmeklēšu Sargonu un centīšos izdzēst no viņa atmiņas šo starpgadījumu, — troņmantnieks atbildēja.
Priesteris godbijīgi atvadījās no Ramzesa. Atgriežoties mājās, viņš domāja:
«Varu likt galvu ķīlā, ka princim ar to nav nekāda sakara. Viņš nav ne pats sitis, ne citus kūdījis. Acīmredzot nav to pat zinājis, Kurš tik aukstasinīgi un prātīgi spriež par noziegumu, nevar būt līdzdalībnieks. Bet tādā gadījumā var uzsākt izmeklēšanu un, ja šis pinkainais barbars nerimsies, nodot pārgalvjus tiesai. Te tev nu bija draudzības līgums! Sākās ar to, ka aizvainoja sūtni!..»
Nākošajā dienā brašais Sargons gulēja līdz pusdienai uz tūbas paklāja, tas mēdza gadīties ar viņu diezgan bieži — pēc katras iedzeršanas. Blakus viņam uz zema dīvāna sēdēja dievbijīgais Istubars un, acis pret griestiem pacēlis, čukstēja lūgšanu.
— Istubar, — augstmanis nopūzdamies sacīja. — Vai esi pārliecināts, ka neviens mūsu galmā nezina par manu nelaimi?
Kurš gan var zināt, ja neviens to nav redzējis?
Bet ēģiptieši? — Sargons ievaidējās.
No ēģiptiešiem zina vienīgi Mentesufiss un troņmantnieks, nu, un arī tie nelieši, kuri, jādomā, ilgi atminēsies tavas dūres.
Jā, laikam gan … Taču man liekas, ka viņu vidū bija troņmantnieks un deguns viņam ir sadauzīts, ja ne salauzts…
Troņmantniekam deguns ir vesels; viņa tur nebija, vari man ticēt.
Tādā gadījumā, — Sargons nopūtās, — princim jāuzdur nelieši uz mieta. Es kā nekā esmu sūtnis, un mana persona ir svēta!
Bet es tev saku, — ieteica Istubars, — aizmirsti dusmas un nesūdzies, jo, kad sāks tiesāt šos dauzoņas, visa pasaule uzzinās, ka ķēniņa Tiglatpalasara sūtnis saietas ar feniķiešiem un, vēl ļaunāk, apciemo viņus naktī viens pats.
Sargons ik bridi nopūtās, ja par nopūtām var saukt lauvas rēcienus.
Piepeši istabā ieskrēja kāds asīriešu virsnieks. Viņš nometās ceļos, pieskārās ar pieri zemei un sacīja Sargonam:
— Mūsu valdnieka acu gaišum! Pie lieveņa sanākuši ēģiptiešu augstmaņi — un ar viņiem troņmantnieks. Viņš grib šeit ienākt, acīmredzot lai paradītu tev godu
Iekams Sargons paguva dot rīkojumu, durvīs parādījās troņmantnieks. Viņš atgrūda liela auguma sargu un ātri devas pie Sargona, kas bija ta apjucis, ka joprojām gulēja uz sava paklāja, nezinādams, ko iesākt: bēgt kailam uz istabu vai palīst zem tūbas.
Uz sliekšņa stāvēja vairāki asīriešu virsnieki, pārsteigti par troņmantnieka ielaušanos pretēji jebkurai etiķetei, Taču Istubars pamāja, un tie nozuda aiz aizkara.
Troņmantnieks bija viens. Svīta bija palikusi pagalmā,
— Esi sveicināts, diža ķēniņa sūtni un faraona viesi! — Ramzess sacīja. — Es atnācu uzzināt, vai tev kā netrūkst, Turklāt, ja tev ir laiks un vēlēšanās, gribu uzaicināt tevi izjādē pa pilsētu svītas pavadībā, ar zirgu no mana tēva staļļiem, ka tas varena Tiglatpalasara sūtnim pieklājas.
Sargons gulēja un klausījās, ne vārda nesaprazdams, taču, kad Istubars pārtulkoja viņam prinča runu, viņš jutās ta aizgrābts, ka ņēmās dauzīt galvu pret grīdu, atkārtodams: — Tiglatpalasars un Ramzess! Tiglatpalasars un Ramzess! — Nomierinājies Sargons sāka atvainoties, ka tāds augsts un godājams viesis atradis viņu tik bēdīgā stāvokli.
— Nedusmojies, valdniek, ka es, nožēlojams tārps, gulēdams tava troņa piekājē, tik dīvainā kārtā paužu savu prieku par tavu ierašanos. Esmu divkārt priecīgs, tālab ka sava necienīgajā prātiņā Iedomājos, ka tu, valdniek, biji mana vakardienas posta, vaininieks. Man pat likās, ka jūtu uz muguras tavu nūju, kas pamatīgi vālē ja!..
Kad nesatraucamais Istubars pārtulkoja to vārds vārdā troņmantniekam, tas ar patiesi ķēnišķu cieņu atbildēja:
— Tu maldies, Sargon, un, ja tu pats nebūtu atskārtis savu kļūdu, es uz vietas pavēlētu tev noskaitīt piecdesmit nūjas, lai tu zinātu, ka tādi kā es neuzbrūk naktī — turklāt barā — vienam cilvēkam.
Nepaguva svētais īstubars lāgā pārtulkot šos vārdus, kad Sargons pierāpoja pie Ramzesa un, pie viņa kājām pieplacis, iesaucās:
Dižais kungs, dižais ķēniņ! Lai slava Ēģiptei, ka tai ir tāds valdnieks!
Un vēl es tev gribu pateikt, — troņmantnieks sacīja, — ka šai uzbrukumā nav piedalījies neviens no maniem galminiekiem. Es spriežu pēc tā, ka tāds spēkavīrs kā tu būtu sašķaidījis ne vienu vien galvu, taču viņi visi ir sveiki un veseli.
Pareizi un gudri sacīts! — Sargons pačukstēja Istubaram.
Un, kaut arī, — troņmantnieks turpināja, — šis nelāga starpgadījums nav noticis manas vainas dēļ, es tomēr jūtu, ka man jāremdina tavs aizvainojums uz pilsētu, kas tevi tik necienīgi uzņēmusi. Lūk, kālab es apciemoju tevi tavā guļamistabā un kālab mans nams būs atvērts tev, kad vien tu vēlēsies. Un tagad, lūdzu, pieņem no manis šo nelielo dāvanu…
To sacīdams, Ramzess pastiepa Sargonam ar safīriem un rubīniem rotātu ķēdi.
Sargons pat apraudājās, un tas aizkustināja troņmantnieku, taču nesatrauca Istubaru. Priesteris zināja, ka Sargons, būdams gudrs ķēniņa sūtnis, spēj it viegli raudāt, priecāties un dusmoties pēc vajadzības.
Troņmantnieks drīz vien atvadījās. Aiziedams viņš domāja, ka asīrieši, kaut ari barbari, tomēr nav slikti cilvēki, jo Izprot cēlsirdīgu rīcību,
Toties Sargons bija tā uzbudināts, ka lika atnest vīnu un dzēra no pusdienas līdz pašam vakaram.
Saulei norietot, priesteris īstubars izgāja, no sūtņa guļamistabas un tūdaļ pat atgriezās pa slepenām durvīm. Viņam sekoja divi vīri tumšos apmetņos. Kad viņi atmeta no sejas kapuces, Sargons pazina vienā virspriesteri Nofri, otrā — pravieti Mentesufisu.
Mēs nākam pie tevis, godājamais sūtni, ar labu ziņu, — Nofri sacīja,
Kaut es varētu pavēstīt jums to pašu! — Sargons iesaucās. — Sēdieties, svētie vīri, un runājiet ar mani ta, It kā es būtu skaidrā prātā, jo arīdzan iereibis es nezaudēju prātu, bet topu vēl gudrāks. Vai nav tiesa, Istubar?
— Runājiet, — haldejietis viņu atbalstīja.
— Šodien, — Mentesufiss uzsāka, — es saņēmu vēstuli no augstu godājamā ministra Herhora. Viņš raksta mums, ka viņa majestāte faraons — lai viņš dzīvo mūžos! — gaidot jūsu sūtniecību savā lieliskajā pilī pie Memfisas un ka * viņš esot labvēlīgi noskaņots noslēgt ar jums līgumu.
Sargons aizvien vēl valstījās savā tūbas guļvietā, taču acis viņam bija gandrīz skaidras.
— Es braukšu, — viņš sacīja, — pie viņa majestātes faraona — lai viņš dzīvo mūžos! — un uzspiedīšu sava valdnieka vārdā zīmogu uz līguma, bet tikai lai to uzraksta uz akmens ķīļrakstā, tālab ka jūsu rakstu es nesaprotu. Gulēšu vai visu dienu uz vēdera viņa majestātes priekšā — lai viņš dzīvo mūžos! — bet līgumu parakstīšu. Bet, kā jūs to pildīsit… ha-ha-ha!.. to nu es nezinu … — viņš, rupji smiedamies, pabeidza.