— Ka drīksti, dižā Tiglatpalasara kalps, šaubīties par mūsu valdnieku labo gribu un uzticību? — Mentesufiss sašuta,
Sargons tūdaļ atjēdzās.
Es nerunāju par viņa majestāti, bet par troņmantnieku … — viņš atteica.
Troņmantnieks ir ar gudrību apveltīts jauneklis, kas bez ierunām pakļaujas tēva un priesteru augstās padomes gribai, — Nofri sacīja.
— Ha-ha-ha!.. — atkaļ iesmējās iereibušais barbars. — Jūsu princis!.. Lai man mēle mutē nokalst, ja es meloju, bet es gribētu, lai mums Asīrijā būtu tāds troņmantnieks … Mūsu asīriešu princis — tas ir gudrais, priesteris… Viņš, iekams dosies karā, vispirms palūkosies uz zvaigznēm debesīs, pēc tam pačamdīs vistas… Bet jūsējais pirmām kārtām saskaitītu, cik viņam karavīru, un izlūkotu, kur pretinieka nometne, un tad uzkluptu viņam kā ērglis avenam. Lūk, tas ir karavadonis, lūk, tas ir ķēniņš!..
Viņš nav no tiem, kas uzklausa priesterus. Viņš prasīs padomu savam zobenam, un jums būs jāizpilda viņa pavēles … Un tālab es, kaut ari parakstīšu ar jums līgumu, tomēr teikšu savam valdniekam, ka aiz vārga faraona un gudriem priesteriem slēpjas jauns troņmantnieks — lauva un vērsis vienā personā. Mutē viņam ir medus, toties sirdī pērkoni un zibeņi…
— Un tā nebūs taisnība! — Mentesufiss iebilda. — Jo mūsu princis, lai arī iecirtīgs un pārgalvīgs kā visi jauni cilvēki, tomēr prot cienīt gan gudra jo padomus, gan valsts augstākās iestādes.
Sargons pašūpoja galvu.
— Ak jūs, prātnieki, rakstu mācītie, zvaigžņu tulki! Esmu vienkāršs cilvēks, parasts ģenerālis un bez zīmoga pat savu vārdu mālā neprastu iegrebt, taču, zvēru pie sava ķēniņa bārdas, es nemainītos ar jums gudrībā… Tādēļ ka jūs dzīvojat māla plāksnīšu un papirusu pasaulē un nepazīstat īsteno pasauli, kurā mēs visi dzīvojam … Esmu nejēga, taču man ir suņa oža. Un, kā suns iztālēm saož lāci, tā es ar savu sarkano degunu sajūtu īstu karavadoni. Jūs taisāties dot princim padomus? Bet jūs jau tagad stingstat viņa priekšā kā balodis no čūskas skatiena. Mani gan viņam neizdosies piekrāpt, un, lai gan princis ir labs pret mani kā miesīgs tēvs, es cauri savai biezajai ādai jūtu, ka viņš mani un manus asīriešus neieredz kā tīģeris ziloni. Ha-ha! Dodiet viņam armiju — un viņš jau pēc trim mēnešiem būs pie Nīnives, lai tikai viņam ceļā kareivji dzimst, nevis iet bojā…
— Pat ja tev ir taisnība, — Mentesufiss viņu pārtrauca,
— pat ja princis grib doties karagājienā pret Nīnivi — viņš neies.
— Bet kurš gan viņu atturēs, kad viņš kļūs par faraonu? — Mēs!
— Jūs? Jūs!.. Ha-ha-ha!.. — Sargons atkal smējās.
— Tātad jūs domājat, ka šis jauneklis pat nenojauš par mūsu ilgumu … Bet es … bet es… ha-ha-ha!.. es lieku galvu ķīlā, ka viņš zina visu. Vai tad feniķieši būtu tik mierīgi, ja nezinātu, ka ēģiptiešu jaunais lauva pasargās viņus no asīriešu vērša?
Mentesufiss un Nofri slepus saskatījās. Viņus pagalam pārsteidza tālredzīgais barbars, kas drosmīgi izteica, ko viņi nepavisam nebija ņēmuši vērā. Un tiešām — kas būtu, ja troņmantnieks uzminētu viņu nodomus un gribētu tos izjaukt?
No mirklīga apmulsuma viņus paglāba Istubars, kas līdz šim bija klusējis.
— Sargon, — viņš sacīja, — tu jaucies svešās darīšanās. Tev jānoslēdz ar Ēģipti līgums, kādu vēlas mūsu valdnieks, bet, ko zina vai nezina un ko darīs vai nedarīs ēģiptiešu troņmantnieks, — gar to tev nav nekādas daļas. Ja mūžam dzīvojošā priesteru augstā padome galvo, līgums tiks izpildīts. Taču, kā padome to panāks, — nav mūsu darīšana.
Dzedrais tonis, kādā to pateica Istubars, nomierināja Sargonu. Viņš pašūpoja galvu un sacīja;
— Tādā gadījumā žēl jaunekļa — viņš ir drosmīgs karavīrs un cēlsirdīgs valdnieks..
Trīsdesmit septītā nodaļa
Pēc ciemošanās pie Sargona svētie vīri Nofri un Mentesufiss, rūpīgi ietinušies apmetņos, domās nogrimuši, atgriezās mājās.
Kas to lai zina, — Mentesufiss sacīja, — varbūt šim dzērājam Sargonam ir taisnība, tā runājot par mūsu troņmantnieku…
Tad jau Istubaram vairāk taisnības, — Nofri dzedri atteica.
— Nebūsim aizspriedumaini! Vajag vispirms iztaujāt princi, — Mentesufiss piebilda.
— Tādā gadījumā dari to.
Nākošajā dienā abi priesteri nopietnām sejām, ieradās pie troņmantnieka un lūdza aprunāties ar viņiem.
Kas noticis? — princis jautāja. — Vai godājamajam Sargonam atkal gadījies kāds nakts piedzīvojums?
Runa diemžēl nav par Sargonu, — virspriesteris Nofri atteica. — Tautā klīst valodas, ka tu, valdniek, uzturi tuvas attiecības ar neticīgajiem feniķiešiem ….
Pēc šiem vārdiem princis uzreiz atskārta praviešu apmeklējuma nolūku. Taču reizē saprata, ka aizsākas cīņa starp viņu un priesteru kārtu. Kā jau troņmantniekam pieklājas, Ramzess acumirklī apvaldi jāsi un viņa seja pauda naivu ziņkāri.
— Un feniķieši ir bīstama tauta, tie ir mūsu valsts sensenie ienaidnieki, — Nofri piemetināja.
Troņmantnieks pasmaidīja.
Ja jūs, svētie tēvi, — viņš sacīja, — aizdotu man naudu un ja tempļos būtu skaistas meitenes, es ne uz brīdi nešķirtos no jums. Bet tā man gribot negribot jādraudzējas ar feniķiešiem»
Runā, ka tu naktīs apmeklējot feniķiešu priesterieni…
Man tas jādara, kamēr meitene nāks pie prāta un pārcelsies pie manis uz pili. Taču neraizējieties — man vienmēr klāt zobens, un ja kāds nostāsies man ceļā…
— Bet šīs feniķietes dēļ tu sāki ienīst asīriešu sūtni…
— Ne jau viņas dēļ, bet tādēļ, ka Sargons ož pēc jēra taukiem, … Taču kam visas šis sarunas? Jums, svētie tēvi, nav jāuzmana manas sievietes. Domāju, ka Sargons arī iztiks bez jums. Ko jūs galu galā gribat?
Nofri tā apjuka, ka pat noskūtā galva viņam pietvīka,
— Tev, princi, protams, ir taisnība, — viņš atteica, — mums nav daļas gar tavām mīlas dēkām … Taču ir vēl kas ļaunāks: tauta brīnās, kādēļ viltīgais Hirams tik viegli aizdevis tev simt talantus — pat bez ķīlas…
Princim nodrebēja lūpas, taču viņš savaldījās.
— Nav mana vaina, — viņš mierīgi sacīja, — ka Hirams vairāk uzticas manam vārdam nekā ēģiptiešu bagātnieki. Viņš zina, ka es drīzāk atteikšos no sava ieroča, kuru esmu saņēmis no vectēva, nekā nesamaksāšu viņam parādu … Šķiet, ka viņš neraizējas arī par procentiem, tādēļ ka nav pat ieminējies par tiem. Es negribu slēpt no jums, svētie vīri, ka feniķieši ir devīgāki un veiklāki par ēģiptiešiem. Mūsu bagātnieks, iekams aizdotu man simt talantus, palūkotos manī caur pieri, ilgi vaidētu un stenētu, kādu mēnesi vazātu mani aiz deguna un galu galā paņemtu milzīgu ķīlu un lielus procentus. Toties feniķieši, kas labāk pazīst valdnieku sirdis, aizdod mums naudu pat bez tiesneša un lieciniekiem.
— Un ko tu, princi, teiktu, ja mēs noslēgtu ar Asīriju līgumu, kas atdod tai ziemeļu Āziju kopā ar Feniķiju?… — negaidot vaicāja Mentesufiss.
To sacīdams, viņš vērīgi lūkojās troņmantnieka sejā. Taču Ramzess neapmulsa:
— Es teiktu, ka tikai nodevēji var pierunāt faraonu parakstīt tādu līgumu.
Abi priesteri satraucās. Nofri pacēla roku, Mentesufiss sažņaudza dūres.
— Bet ja to prasītu valsts drošība? — Mentesufiss uzstāja.
— Ko jūs īsti no manis gribat? — princis aizsvilās. — Jūs jaucaties manās darīšanās, manās attiecībās ar sievietēm, liekat mani izsekot, uzdrošināties mani mācīt, bet tagad uzdodat man kaut kādus viltīgus jautājumus. Tad, lūk, es saku jums: pat ja jūs nolemtu mani noindēt — es neparakstītu tādu līgumu! Par laimi, tas nav atkarīgs no manis, bet no faraona, kura griba mums visiem jāpilda.