Un ko tu, princi, darītu, būdams faraons?
To, ko no manis prasītu gods un valsts intereses.
Par to es nešaubos, — Mentesufiss atbildēja. — Bet ko tu uzskati par valsts interesēm? Kas mums to norādīs?
Bet kam domāta augstā padome? — iesaucās troņmantnieks, tagad jau šķietami aizkaitināts. — Jūs apgalvojat, ka tajā ietilpst vienīgi gudrie? Tad lai viņi uzņemas atbildību par līgumu, ko es uzskatu par negodu un postu Ēģiptei…
Bet kā tu zini, princi, — Mentesufiss jautāja, — ka tieši tā nav rīkojies tavs dievišķais tēvs?
Kālab tad jūs vaicājat to man? Kas tā par pratināšanu? Kas jums devis tiesības ielūkoties manas dvēseles dziļumos?
Tu, princi, runā, — Nofri atbildēja, — kā pieklājas īstam ēģiptietim. Mūs arī šāds līgums apbēdinātu, taču valsts drošības labad dažkārt jāpakļaujas apstākļiem.
Kādiem apstākļiem? — Ramzess ļautajā, — Vai mēs esam zaudējuši Melu kauju? Vai mums nav kareivju?
Airētāji kuģim, ar kuru Ēģipte peld pa mūžības upi, ir dievi, — virspriesteris svinīgi noteica, — bet stūrmanis Ir visa esošā radītājs. Viņi bieži aptur kuģi vai novirzās sānis, lai apietu bīstamos atvarus, kurus mēs pat neievērojam. Tādos gadījumos no mums prasa vienīgi pacietību un pazemību, par ko agri vai vēlu mūs gaida dāsna balva, kura pārspēj visu, ko vien var Iedomāt mirstīgais.
Pēc šiem vārdiem priesteri atvadījās no prinča, pilni cerības, ka, arī būdams neapmierināts ar līgumu, viņš to nelauzīs un tuvākajā laikā nodrošinās Ēģiptei nepieciešamo mieru.
Viņiem aizejot, Ramzess paaicināja pie sevis Tutmosu.
Kad troņmantnieks palika divatā ar savu mīluli, viņa ilgi aizturētās dusmas izlauzās uz āru. Nometies uz dīvāna, viņš dauzīja sev ar dūrēm pa galvu un elsoja.
Pārbiedētais Tutmoss gaidīja, kamēr niknuma lēkme pāries. Tad pasniedza princim ūdeni ar vīnu, apkvēpināja viņu ar nomierinošu vīraku, apsēdās blakus un pavaicāja izmisuma iemeslu,
Šodien es pārliecinājos, ka mūsu priesteri noslēguši ar asīriešiem kaut kādu kaunpilnu līgumu, — troņmantnieks beidzot ierunājās, — bez kara, pat bez jebkādām prasībām no viņu puses. Vai saproti, cik daudz mēs zaudējam?
Dagons man sacīja, ka Asīrija gribot sagrābt Feniķiju. Taču feniķiešus tas patlaban mazāk uztrauc, jo ķēniņš Tiglatpalasars karo pie ziemeļaustrumu robežām. Tur dzīvo lielas un kareivīgas tautas, un nav zināms, kā beigsies karš. Katrā ziņā feniķiešiem būs vairāki miera gadi, lai sagatavotos aizsardzībai un atrastu sabiedrotos.
Princis īgni atmeta ar roku,
— Redzi nu, — viņš sacīja, — pat Feniķija bruņojas un, Iespējams, apbruņos ari visus savus kaimiņus. Toties mēs zaudējam Āzijas nesamaksātās nodevas, kas sniedzas pāri simttūkstoš talantiem. Simttūkstoš talantu! — Ramzess atkārtoja. — Ak, dievi! Tāda summa taču uzreiz piepildītu faraona kasi, Un, ja mēs turklāt, izvēloties piemērotu brīdi, uzbruktu Asīrijai, tad Nīnivē vien, ķēniņa Tiglatpalasara pilī vien, atrastu milzu bagātības … Padomā, cik mēs varētu saņemt gūstekņu! Pusmiljonu,. Miljonu… Miljonu neiedomājami spēcīgu cilvēku, tik mežonīgu, ka verdzība Ēģiptē, vissmagākais darbs pie kanāliem vai akmeņlauztuvēs viņiem liktos nieks, Pēc vairākiem gadiem, mūsu zemes auglība celtos, mūsu panīkusi tauta un valsts atkal atgūtu senāko varenību un bagātību… Bet priesteri grib mums to visu laupīt ar dažām norakstītām sudraba plāksnēm un māla plāksnītēm, kas izraibotas ar ķīļrakstiem, kurus neviens no mums nespēj Izlasīt…
Noklausījies prinča žēlabās, Tutmoss piecēlās, uzmanīgi ielūkojas blakusistabās, vai kāds nenoklausās, pēc tam atkal apsēdās līdzās Ramzesam un čukstus ierunājās:
Neļaujies drūmām domām, valdniek. Cik man zināms, visa aristokrātija, visi nomarhi, visi augstākie virsnieki dzirdējuši par līgumu un ir sašutuši par to. Tikai pavēli — un mēs sadauzīsim plāksnītes, uz kurām uzrakstīts šis līgums, pret Sargona vai pat paša Tiglatpalasara galvu…
Bet tas jau būs dumpis pret faraonu,. — atteica troņmantnieks — arī čukstus.
Tutmosa seja sadrūma.
— Man negribētos ievainot tavu sirdi, — viņš sacīja, — taču … tavs dieviem līdzīgais tēvs ir nopietni slims…
— Nav taisnība!
— Diemžēl tā ir! Tikai neizrādi, ka tu zini to. Ķēniņš Ir noguris no šīszemes gaitām un ilgojas aiziet mūžībā. Taču priesteri aizkavē viņu un neaicina tevi uz Memfisu, lai netraucēti parakstītu līgumu ar Asīriju…
— Nodevēji! Nodevēji! — nikni čukstēja Ramzess,
— Kad tu pārņemsi varu pēc tēva — lai viņš dzīvo mūžos! — tev nebūs grūti lauzt līgumu.
Princis kļuva domīgs,
— To vieglāk parakstīt, — viņš noteica, — nekā lauzt,
Nav grūti arī lauzt, — Tutmoss pasmaidīja. — Vai mazums Āzijā nepakļāvīgu cilšu, kas allaž gatavas mums uzbrukt? Un vai gan dievišķais Nitagers nestāv sardzē, lai atvairītu šīs ciltis un pārnestu karu uz viņu zemēm? Vai tiešām tu domā, ka Ēģipte nesavāks cilvēkus un līdzekļus karam? Mēs visi iesim, jo karā Ikviens var gūt kādu labumu un parūpēties par savu nākotni, Līdzekļi atradīsies tempļos … un Labirintā!
Kurš tos dabūs no turienes? — princis šaubīdamies piebilda.
Ikviens nomarhs, ikviens virsnieks, ikviens muižnieks to izdarīs, ja vien būs faraona pavēle, un jaunākie priesteri mums norādīs ceļu uz dārgumu krātuvēm..
— Viņi neuzdrošināsies … Dievu sods … Tutmoss nicīgi atmeta ar roku.
— Kas mēs esam — zemnieki vai gani, ka mums jābaidās no dieviem, par kuriem zobojas gan jūdi, gan feniķieši, gan grieķi un kurus ikviens algotnis nesodīti apvaino? Priesteri izgudrojuši pasakas par dieviem, kuriem paši netic Tu jau zini, ka tempļos atzīst tikai vienu dievu un priesteri, rādīdami visādus brīnumus, klusībā par tiem smejas. Vienīgi zemnieki kā senāk krīt elku priekšā pie zemes. Turpretī strādnieki jau šaubās par Osīrija, Hora un Seta visvarenību, rakstveži krāpj dievus rēķinos, bet priesteri izmanto viņus par ķēdi un atslēgu, kas sargā viņu. bagātību.
Garām tie laiki, — Tutmoss turpināja, — kad Ēģipte ticēja visam, ko sludināja tempļi. Tagad mēs pulgojam feniķiešu dievus, feniķieši pulgo mūsējos — un nekādi pērkoni un zibeņi mūs nesasper!
Troņmantnieks vērīgi palūkojās uz Tutmosu.
— Kur tev nāk prātā tādas domas? — viņš jautāja.
— Vēl gluži nesen tu mēdzi nobālēt, tiklīdz dzirdēji pieminam priesterus…
Toreiz es biju viens. Toties tagad, kad esmu uzzinājis, ka visa muižniecība domā tāpat, es jūtos drošāk…
Bet kurš jums pastāstīja par līgumu ar Asīriju?
Dagons un citi feniķieši, — Tutmoss atbildēja. — Viņi pat piesola īstajā brīdī sacelt pret mums visas aziātu ciltis, lai mūsu karaspēkam būtu iegansts pāriet robežu, un, kad mēs nonāksim uz ceļa, kas ved uz Nīnivi, feniķieši un viņu sabiedrotie pievienosies mums. Un tev būs armija, kādas nav bijis pat Ramzesam Lielajam!
Princim nepatika šī feniķiešu gādība. Bet viņš tikai pajautāja: — Un kas būs, ja priesteri uzzinās par mūsu sarunām? Laikam neviens no mums neizbēgs no nāves?
— Neko viņi neuzzinās! — Tutmoss bezrūpīgi atteica.
— Viņi pārlieku paļaujas uz savu varenību slikti maksā spiegiem un naidīgi noskaņo pret sevi visu Ēģipti Aristokrātija, karavīri, rakstveži, strādnieki, pat zemākie priesteri gaida signālu, lai iebruktu tempļos, sagrābtu bagātības un noliktu tās troņa pakājē. Un bez šīm milzu bagātībām svētie vīri zaudēs jebkuru varu. Viņi pat vairs neradīs brīnumus, jo tam arī vajadzīgs zelts.