Princis novirzīja sarunu uz ko citu, pēc tam atvadījās no Tutmosa un iegrima pārdomās.
Viņš būtu ļoti priecājies par muižnieku naidīgo attieksmi pret priesteriem un augstāko aprindu, kareivīgo noskaņojumu, ja tas nebūtu pēkšņs aizrautības uzplūds, aiz kura jautās feniķiešu izdarības. Tas lika Ramzesam būt piesardzīgam, Viņš saprata, ka ēģiptiešu lietās labāk paļauties uz priesteru patriotismu nekā feniķiešu draudzību.
Taču viņam ienāca prātā tēva vārdi, ka feniķieši ir vaļsirdīgi un uzticīgi, ja tas skar viņu Intereses. Un, bez šaubām, feniķiešu interesēs ir nenonākt Asīrijas kundzībā. Kara gadījumā uz viņiem var paļauties, jo ēģiptiešu sakāve pirmām kārtām ietekmēs tieši Feniķiju. Bez tam Ramzess nepieļāva domu, ka priesteri, pat noslēdzot tik kaunpilnu līgumu ar Asīriju, būtu spējīgi uz nodevību. Nē, tie nav nodevēji, bet gluži vienkārši apslinkuši augstmaņi. Viņiem izdevīgs miers, tālab ka miera laikā viņi vairo savu bagātību un palielina savu ietekmi. Viņi nevēlas karu, jo karš cels faraona varenību, bet viņiem pašiem sagādās lielus izdevumus.
Un, lai gan jaunais princis bija vēl nepieredzējis, viņš saprata, ka viņam jābūt piesardzīgākam, nav jāsteidzas, nav neviens jānosoda, taču nav arī nevienam pārlieku jāuzticas. Viņš nolēma ar laiku sākt karu ar Asīriju, bet ne jau tādēļ, ka to vēlas muižnieki un feniķieši, bet gan tādēļ, ka Ēģiptei vajadzīgas Asīrijas bagātības un asīriešu vergi.
Nolēmis uzsākt nākotnē karu, Ramzess gribēja pamazām pārliecināt par tā nepieciešamību arī priesteru kārtu un vienīgi pretestības gadījumā Iznīcināt to ar karaspēka un muižnieku palīdzību.
Un tieši tobrīd, kad svētie Nofri un Mentesufiss zobojās par Sargona pareģojumiem, ka troņmantnieks nepakļausies priesteriem un piespiedīs viņus kļūt pazemīgiem, Ramzesam jau bija gatavs priesteru pakļaušanas plāns un viņš zināja, kādi līdzekļi ir viņa rīcībā.
«Laiks ir labākais padomdevējs,» viņš nodomāja.
Princis bija mierīgs un apmierināts, kā jau cilvēks, kurš pēc ilgas šaubīšanās sapratis, kas viņam jādara. Un, lai pilnīgi tiktu vaļā no nesenā uztraukuma, viņš devās pie Sāras.
Rotaļādamies ar dēlu, viņš allaž aizmirsa savus rūpestus un atguva sirdsmieru.
Iegājis Sāras paviljonā, Ramzess atkal atrada viņu Vienās asarās.
Sara, — viņš iesaucās, — ja tev krūtis būtu Nīla, tu ari to spētu izraudāt!
Es vairs neraudāšu, — viņa atbildēja, taču asaras viņai plūda vēl lielākām straumēm.
Nu ko tu! Droši vien atkal kāda burve biedē tevi ar feniķietēm?
Es baidos nevis no feniķietēm, bet gan no feniķiešiem, — Sāra atteica. — Ak, tu nezini, kungs, kas tie par zemiskiem cilvēkiem…
Viņi dedzina bērnus? — vietvaldis iesmējās.
Un tu domā, ka ne? — Sāra jautāja, raugoties viņā ieplestām acīm.
Blēņas! Es zinu no Hirama, ka tās ir blēņas…
Hirams! — Sāra iesaucās. — Hirams ir ļaundaris» Pavaicā manam tēvam, kungs, — un viņš tev pastāstīs, kā Hirams uzvilina uz saviem kuģiem jaunas meitenes no tālām zemēm un, uzvilcis buras, aizved tās pārdošanai… Mums bija kāda gaišmataina verdzene, kuru bija nolaupījis Hirams. Viņa bezprātīgi ilgojās pēc dzimtenes, taču pat neprata pasacīt, kur atrodas viņas zeme. Un nomira! Tāds pats neģēlis ir Dagons…
Var jau būt, bet kāda mums tur daļa? — princis jautāja.
Ļoti liela, — Sāra atbildēja. — Lūk, tu, kungs, tagad uzklausi feniķiešu padomus, bet tikmēr jūdi uzzinājuši, ka Feniķija grib izraisīt karu starp Ēģipti un Asīriju. Stāsta pat, ka visbagātākie feniķiešu tirgotāji un augļotāji apņēmušies to panākt, dodami briesmīgu zvērestu.
Bet kādēļ viņiem vajadzīgs karš? — princis šķietami vienaldzīgi jautāja.
Kādēļ? — Sāra iesaucās. — Viņi gan jums, gan asīriešiem piegādās ieročus, preces un slepenas ziņas un par to visu liks samaksāt desmitkārtīgi. Aplaupīs gan jūsu, gan asīriešu nogalinātos un ievainotos. Pirks no ēģiptiešu un no asīriešu kareivjiem salaupītās mantas un gūstekņus. Vai tas ir maz? Ēģipte un Asīrija būs izpostītas, toties Feniķija sabūvēs jaunas noliktavas un piepildīs tās ar sagrābtām bagātībām.
No kā tu uzzināji tik gudras lietas? — troņmantnieks pasmaidīja.
Vai gan es nedzirdu, kā mans tēvs, mūsu radinieki un paziņas čukstas par to, bažīgi lūkodamies apkārt, vai kāds nenoklausās? Un vai es galu galā nepazīstu feniķiešus? Tavā priekšā, kungs, viņi guļ uz vēdera, un tu neredzi viņu liekulīgos skatienus, bet es ne vienreiz vien esmu ieskatījusies viņu acīs, zaigās aiz alkatības vai dzeltenās aiz niknuma. Sargies no feniķiešiem, kungs, kā no indīgām čūskām!..
Ramzess raudzījās uz Saru un neviļus salīdzināja viņas patieso mīlestību ar feniķietes savtīgumu, viņas kvēlo maigumu ar Kamas aprēķina pilno vēsumu,
«Tik tiešām!» viņš nodomāja. «Feniķieši ir indīgas čūskas. Taču, ja Ramzess Lielais karā izmantoja lauvu, kālab es pret Ēģiptes ienaidniekiem nevarētu likt lietā čūsku?»
Taču, jo viltīgāka viņam šķita Kama, jo vairāk viņš pēc tās tiecās. Varoņa dvēsele dažkārt alkst briesmu. Ramzess atvadījās no Sāras, un pēkšņi viņam ienāca prātā, ka Sargons turējis viņu aizdomās par nakts uzbrukumu.
Negaidīti princim atausa gaisma:
«Vai tiešām mans līdzinieks sarīkojis kautiņu ar sūtni? Kurš gan viņu uzkūdījis? Vai feniķieši? Taču, ja viņi gribēja iepīt manu vārdu tik netīrā lietā, tad Sārai taisnība, ka viņi ir neģēļi un ka man no viņiem jāsargās.»
Viņā atkal uzvirda dusmas, un princis nolēma visu tūdaļ pat noskaidrot. Tā kā bija jau satumsis, Ramzess, neiegriežoties pilī, devās pie Kamas,
Viņš daudz neraizējās par to, ka viņu var pazīt, tomēr katram gadījumam bija paņēmis līdzi zobenu.
Priesterienes paviljonā dega gaisma, taču priekštelpā neviena kalpotāja nebija.
«Līdz šim,» princis nodomāja, «Kama mēdza atlaist kalpotājus, gaidīdama ierodamies mani. Šodien viņa vai nu nojauš, ka atnākšu pie viņas, vai, iespējams, pieņem daudz laimīgāku mīļāko par mani.»
Ramzess uzkāpa otrajā stāvā, apstājās pie feniķietes guļamtelpas un negaidīti atrāva aizkaru. Istabā bija Kama un Hirams; viņi par kaut ko sačukstējās.
— Es, liekas, nāku nelaikā, — troņmantnieks smiedamies noteica. — Redzu, ka arī jūs, princi, aplidojat sievieti, kurai draud nāvessods, ja viņa izrādīs savu labvēlību vīriešiem.
Hirams un priesteriene pietrūkās kājās.
Acīmredzot, — feniķietis sacīja palocīdamies, — kāds labais gars pačukstējis tev, valdniek, ka mēs runājam par tevi…
Vai jūs gatavojat man kādu pārsteigumu? — vietvaldis jautāja.
— Iespējams, — Kama atbildēja, izaicinoši raudzīdamās viņā.
Taču princis dzedri atteica:
— Kaut tiem, kas gatavo man pārsteigumus, pašiem nenāktos likt galvu uz bluķa vai bāzt to cilpā!
Kamai smaids sastinga puspavērtajās lūpās. Hirams nobālēja un godbijīgi sacīja:
Ar ko mēs esam izpelnījušies sava valdnieka un aizgādņa dusmas?
Es gribu zināt patiesību, — princis sacīja, apsēžoties un bargi paraugoties uz Hiramu, — Es gribu zināt kurš sarīkojis uzbrukumu asīriešu sūtnim un iepinis šai lietā cilvēku, kas ir līdzīgs man, tāpat kā mana labā roka ir līdzīga kreisajai.