Redzi nu Kama, — apstulbušais Hirams vērsās pie feniķietes, — es teicu, ka šī nelieša pārliekā tuvība tev var iegrūst mūs lielā nelaimē. Tā arī noticis,. Gaidīt nenācās ilgi!
Kama nokrita pie troņmantnieka kājām.
Es visu izstāstīšu, viņa iesaucās, — tikai neturi ļaunu prātu uz feniķiešiem! Nonāvē mani, iemet mani cietumā, bet nedusmojies uz viņiem!
Kas uzbruka Sargonam?
Grieķis Likons, kurš dzied pie mums templī, — ceļos noslīgusi, atteica feniķiete.
— Ak Tas, kurš toreiz dziedāja pie tava loga un kurš ir tik ļoti līdzīgs man? Hirams nolieca galvu un uzlika roku uz sirds.
— Mēs dāsni maksājām šim cilvēkam, — viņš sacīja,
— par to, ka viņš ir līdzīgs tev, valdniek… Mēs domājām, ka šis nožēlojamais var tev noderēt nelaimes gadījumā…
— Un noderēja arī!.. — troņmatnieks pārtrauca.
— Kur viņš ir? Es vēlos redzēt šo lielisko dziedātāju… šo manu dzīvo atspulgu…
Hirams noplātīja rokas.
Aizbēdzis, nelietis… Bet mēs viņu sameklēsim, ja vien viņš nepārvērtīsies par mušu vai slieku.
Bet vai man tu piedosi, valdniek? — feniķiete čukstēja, uzlikdama rokas princim uz ceļgaliem.
Sievietēm daudz ko var piedot, — troņmantnieks atteica.
Un jūs man neatriebsities? — viņa bažīgi jautāja Hiramam.
— Feniķija, vecais vīrs nesteidzīgi un iespaidīgi sacīja, — piedos vislielāko noziegumu tam, kas iemantos mūsu valdnieka Ramzesa — lai viņš dzīvo mūžos! — žēlastību. Un, kas attiecas uz Likonu, — viņš piebilda, vērsdamies pie troņmantnieka, — tu dabūsi viņu, valdniek, dzīvu vai mirušu…
To pateicis, Hirams zemu palocījās un izgāja no istabas, atstādams priesterieni ar troņmantnieku.
Asinis sakāpa Ramzesam galvā. Viņš apskāva ceļos noslīgušo Kamu un čukstēja:
— Tu dzirdēji, ko sacīja godājamais Hirams? Feniķija piedos tev vislielāko noziegumu! Lūk, cilvēks, kas man patiešām uzticīgs… Bet, ja viņš reiz tā sacījis, kā tu varēsi atrunāties?
Kama skūpstīja viņam rokas, čukstēdama:
Tu esi iekarojis manu sirdi… Esmu tava verdzene … Taču šodien neaizskar rnani Neapgāni namu, kas pieder dievietei Ištarai.
Tātad tu pārcelsies pie manis uz pili? — princis jautāja.
Ak, dievi! Ko tu sacīji? Kopš saule ik dienas uzlec un noriet, vēl nav bijis gadījuma, ka Ištaras priesteriene… Bet neko darīt! Feniķija tev apliecina tādu uzticību un mīlestību, valdniek, kādu nav baudījis neviens no viņas dēliem…
Trīsdesmit astotā nodaļa
Uzzinājis no Hirama, ka feniķieši dāvā viņam priesterieni, troņmantnieks gribēja, lai tā pēc iespējas ātrāk apmetas viņa namā.
Taču Kama vilcinājās ar pārcelšanos, lūgdama Ramzesu, lai viņš paciešas, kamēr noplaks svētceļnieku pūļi un pirmām kārtām iekams no Būbastijas aizbrauks Izcilākie no viņiem. Ja viņa jau tagad kļūtu prinča mīļākā, tas samazinātu tempļa ienākumus un priesterienei draudētu briesmas.
Mūsu gudrie un diženie, — viņa sacīja Ramzesam, — piedos man nodevību, taču pūlis piesauks dievus, lai tie man atriebjas, un tu, valdniek, zini, ka dieviem ir garas rokas.
Kaut viņi nezaudētu savas rokas, kad gribēs pabāzt tās zem. mana jumta! — troņmantnieks atteica.
Tomēr viņš neuzstāja, tālab ka viņa uzmanību tobrīd saistīja kas cits,
Asīriešu sūtņi Sargons un īstubars jau bija Izbraukusi uz Memfisu, lai parakstītu līgumu. Vienlaikus faraons lika Ramzesam sniegt viņam pārskatu par ceļojumu,
Princis pavēlēja rakstvežiem sīki aprakstīt visu, kas noticis, kopš viņš bija pametis Memfisu, proti: darbnīcu un tīrumu apmeklējumus, sarunas ar nomarhiem un ierēdņiem. Aizvest pārskatu viņš uzdeva Tutmosam.
— Faraona valga priekšā, — troņmantnieks viņam sacīja, — tu būsi mana sirds un mana mute. Kad viņa godība Herhors vaicās tev, kādēļ, pēc manām domām, Ēģipti piemeklējis posts un Izsīkusi valsts kase, atbildi ministram, lai griežas pie sava palīga Pentuera — un viņš Izklāstīs manus uzskatus, tāpat kā to darījis dievišķās Hathoras templī. Ja Herhors gribēs zināt, ko domāju par līgumu ar Asīriju, atbildi, ka mans pienākums ir izpildīt mūsu valdnieka pavēles,
Tutmoss māja ar galvu, apliecinādams, ka visu saprot,
— Taču, — vietvaldis turpināja, — kad būsi vaigu vaigā ar manu tēvu — lai viņš dzīvo mūžos! — un pārliecināsies, ka neviens jūs nenoklausās, kriti viņam pie kājām un saki manā vārdā: «Mūsu kungs un pavēlniek, tā runā tavs dēls un necienīgais kalps Ramzess, kuram tu esi devis dzīvību un varu. Ēģiptes posta cēlonis ir tas, ka auglīgās zemes sagrābj tuksnesis un iedzīvotāji izmirst, smaga darba un trūkuma izvārdzināti. Taču zini, mūsu kungs un pavēlniek, ka ne mazāku ļaunumu par mēri un tuksnesi tavai kasei nodara priesteri. Jo ne vien viņu tempļi Ir pilni zelta un dārglietu, kas varētu segt visus parādus, bet turklāt vēl svētajiem tēviem un praviešiem pieder labākās muižas, krietnākie zemnieki un strādnieki un zemes viņiem ir daudz vairāk nekā faraonam. Tā tev saka tavs dēls un kalps Ramzess, kuram visu ceļojuma laiku acis bija allaž vaļā kā zivij un ausis modras kā izmanīgam ēzelim.»
Ramzess uz brīdi apklusa, Tutmoss domās atkārtoja viņa vārdus.
— Un, kad, — vietvaldis turpināja, — viņa majestāte tev jautās manas domas par asīriešiem, krīti pie zemes un atbildi: «Tavs kalps Ramzess uzdrošinās domāt, ka asīrieši ir stalti un spēcīgi vīri un viņiem ir lieliski ieroči, tomēr uzreiz redzams, ka viņi ir slikti apmācīti. Sargonu taču pavadīja vislabākie asīriešu karotāji: loka šāvēji, āvneši, šķēpneši, bet nebija neviena sešnieka, Kas prastu iet kopsolī ierindā. Turklāt zobenus viņi slikti piejozuši, šķēpus nes, kā pagadās, āvas tur kā namdari vai miesnieki. Viņu ietērps ir smags, raupjās sandales berž kājas, un viņu vairogi, lai arī biezi, viņiem daudz nelīdzēs, jo paši kareivji ir neveikli,»
Tev taisnība, — Tutmoss piebilda, — ari es to esmu Ievērojis, un to pašu saka mūsu virsnieki, kas apgalvo, ka tāda asīriešu armija, kādu viņi šeit redzējuši, izrādīs mazāku pretestību nekā lībiešu karapūļi.
Saki vēl, — Ramzess turpināja, — mūsu valdniekam, kas dāvā mums dzīvību, ka visa Ēģiptes muižniecība un viss karaspēks ir sašutis, jau iedomājoties vien, ka asīrieši varētu sagrābt Feniķiju. Feniķija taču ir Ēģiptes osta, un feniķieši — mūsu flotes labākie matroži, Turklāt esmu dzirdējis no feniķiešiem (tas viņa majestātei labāk jāzina), ka Asīrija patlaban ir vāja, jo tā karo ziemeļos un austrumos, un visa rietumu Āzija noskaņota pret to. Uzbrūkot Asīrijai tagad, mēs varētu iegūt lielas bagātības un milzum daudz vergu, kas mūsu zemniekiem palīdzētu darbā. Taču beigās gan pasaki, ka tēvs gudrībā pārspēj visus un tālab es rīkošos, kā viņš pavēlēs, lai tikai neatdod Feniķiju Tiglatpalasara rokās, citādi mēs aiziesim bojā. Feniķija ir bronzas durvis uz mūsu dārgumu krātuvēm, un kurš gan vērs savas durvis zaglim?
Tutmoss aizbrauca uz Memfisu paofi mēnesī (jūlijs— augusts).
Nīlas ūdeņi sāka manāmi celties, un aziātu svētceļnieku pieplūdums Ištaras templī samazinājās. Vietējie iedzīvotāji steidzās ātrāk novākt vīnogas un linus. Bū-bastijā kļuva mierīgāk, un dārzi ap Ištaras templi bija gandrīz pavisam tukši.
Troņmantnieks, atbrīvojies no valsts pienākumiem un izpriecām, pievērsās Kamas liktenim.
Ar Hirama starpniecību princis ziedoja Ištaras templim divpadsmit zelta talantus, dievietes veidolu, kas bija smalki izkalts no malahīta, piecdesmit govis un simt piecdesmit mērus kviešu. Tā bija tik dāsna velte, ka pats tempļa virspriesteris ieradās pie vietvalža, lai nokristu viņa priekšā pie zemes un pateiktos par žēlastību, kuru, viņš sacīja, mūžam neaizmirsīšot tautas, kas pielūdz dievieti Ištaru.