Norēķinājies ar templi, princis paaicināja pie sevis Būbastijas policijas priekšnieku un runājās ar viņu kādu stundu. Pēc dažām dienām visu pilsētu satrauca neparasts atgadījums.
Kama, Ištaras priesteriene, bija nolaupīta, aizvesta kaut kur un — nozudusi kā smilšu graudiņš tuksnesī..
Šis nepieredzētais atgadījums norisinājies šādos apstākļos.
Tempļa virspriesteris aizsūtījis Kamu uz kaimiņu pilsētu ar ziedojumiem tās nelielajam Ištaras templim. Priesteriene devusies turp ar laivu naktī, lai paglābtos no vasaras tveices, kā arī lai izvairītos no vietējo iedzīvotāju ziņkārības.
Pret rītu, kad četri airētāji aiz noguruma aizsnaudušies, no piekrastes briksnājiem Izpeldējušas vairākas laivas, kurās sēdējuši grieķi un heti: viņi ielenkuši Kamas laivu un nolaupījuši priesterieni. Uzbrukums bijis tik negaidīts, ka feniķiešu airētāji nav turējušies pretī, un priesterienei acīmredzot tikusi aizbāzta mute, jo viņa nav pat iekliegušies.
Paveikuši šo zaimu darbu, lieti un grieķī apgāzuši laivu, kas piederējusi Ištaras templim, un nozuduši briksnājos, lai vēlāk dotos jūrā.
Būbastijā visi par to vien runāja. Minēja pat dažus vainīgos. Vieni turēja aizdomās asīrieti Sargonu, kas bija solījis Kamai ņemt viņu par sievu, ja vien viņa pametīšot templi un braukšot viņam līdzi uz Nīnivi, citi — grieķi Likonu, kas kalpoja Ištaras templī par dziedātāju un jau sen kvēloja kaislībā pret Kamu, Viņš bija pietiekami bagāts, lai salīgtu grieķu klaidoņus, un tikai tāds bezdievis varēja uzdrīkstēties nolaupīt priesterieni.
Protams, Ištaras templī tika nekavējoties sasaukta bagātāko un dievbijīgāko ticīgo padome. Tā nolēma vispirms atbrīvot Kamu no priesterienes pienākumiem un noņemt viņai lāstu, kas draudēja par šķīstības zvēresta laušanu,
Tas bija svēts un prātīgs lēmums: ja priesteriene bija nolaupīta ar varu, nebija iemesla viņu sodīt.
Dažas dienas vēlāk, taurēm skanot, ticīgajiem Ištaras templī tika pasludināts, ka priesteriene Kama mirusi un, ja arī kāds sastaptu viņai ļoti līdzīgu sievieti, tam nav jāatriebjas vai jāpārmet viņai.
Tai pašā dienā godājamais Hirams apmeklēja Ramzesu un pasniedza viņam zelta šķirstiņā pergamentu ar jo daudziem priesteru zīmogiem un dižciltīgāko feniķiešu parakstiem.
Tas bija Ištaras garīgās tiesas spriedums, kas atbrīvoja Kamu no solījuma un noņēma viņai debesu lāstu, ja viņa atteiksies no priesterienes goda.
Ar šo dokumentu, saulei rietot, princis devās uz vientuļo paviljonu savā dārzā, atdarīja slepenās durvis un uzkāpa nelielā istabā otrajā stāvā.
Griezumiem rotātā kvēpekļa gaismā Ramzess Ieraudzīja Kamu,
— Beidzot! — viņš iesaucās, atdodams viņai zelta šķirstiņu. — Te ir viss, ko tu gribēji.
Feniķiete bija uzbudināta, acis viņai kvēloja. Viņa satvēra šķirstiņu un, aplūkojusi to, nometa uz grīdas.
— Domā, tas ir no zelta? Tikai no abām pusēm apzeltīts…
— Tā tu mani sagaidi? — princis pārsteigts jautāja.
— Es pazīstu savus tautiešus, — viņa sacīja, — viņi vilto ne vien zeltu, bet arī rubīnus un safīrus…
— Kama! — troņmantnieks viņu pārtrauca. — Šai šķirstiņā taču ir tava brīvība…
— Ko man dod šī brīvība!.. — viņa attrauca. — Es garlaikojos, un man ir bail. Sēžu te jau četras dienas gluži kā cietumā…
— Vai tev kā trūkst?
— Man trūkst gaismas … gaisa … smieklu… dziesmu… cilvēku… Ak, atriebīgā dieviete, cik bargi tu mani sodi!
Ramzess satriekts klausījās. Šai ļaunajā, aizkaitinātajā sievietē viņš vairs nepazina priesterieni, kuru bija redzējis templī, to, kurai bija skanējusi grieķa Likona kaislā dziedāšana.
Rīt, — sacīja princis, — tu vari iziet dārzā… Un, kad mēs aizbrauksim uz Memfisu un Tēbām, tu līksmosies kā vēl nekad… Paraugies manī — vai es nemīlu tevi un vai sievietei nav liels gods piederēt man?
Jā, — viņa gražīgi atteica, — taču tev jau pirms manis bijušas četras…
— Bet tevi es mīlu visvairāk!
— Ja tu mani mīlētu visvairāk, tu padarītu mani par pirmo, ļautu man apmesties pilī, kur dzīvo jūdiete Sara, un dotu godasardzi man, nevis viņai. Tur, Ištaras veidola priekšā, es biju pirmā. Tie, kas pielūdza dievieti, nomezdamies viņas priekšā uz ceļiem, raudzījās uz mani… Bet kas notiek šeit? Kareivji rībina bungas, spēlē flautas, saliek rokas uz krūtīm un noliec galvas jūdietes priekšā…
— Mana pirmdzimtā priekšā, — Ramzess aizkaitināts viņu pārtrauca. — Un viņš nav jūds!
— Ir gan jūds! — Kama iesaucās. Ramzess pietrūkās kājās.
Padzen mani, ja es meloju, — Kama turpināja, — bet, ja saku patiesību, padzen jūdieti kopā ar viņas kverpli, bet pili atdod man! Es gribu, es esmu cienīga būt pirmā tavā mājā. Viņa krāpj tevi… ņirgājas par tevi… toties es tevis dēļ atteicos no savas dievietes…
Tu melo! — princis Iesaucās,
Viņa nosauca dēlu par Ishāku: ej pavaicā viņai!
Ramzess kā nemaņā izskrēja laukā un metās uz paviljonu, kur dzīvoja Sāra. Lai gan nakts bija gaiša, viņš ilgi nespēja atrast ceļu. Taču vēsais gaiss viņu atskurbināja — un viņš gandrīz mierīgs iegāja Sāras mājā.
Sāra pati mazgāja dēlam autiņus, kamēr kalpotāji līksmojās pie ēdieniem un dzērieniem nokrauta galda,
Kad Ramzess, bāls aiz uztraukuma, nostājās uz sliekšņa, Sāra iekliedzās, taču tūdaļ pat nomierinājās.
Esi sveicināts, mans kungs! — viņa sacīja, slaucīdama slapjās rokas un noliekdamās viņam pie kājām.
Sāra! Kā sauc tavu dēlu? — Ramzess jautāja.
Tu taču zini, kungs, ka viņu sauc par Seti, — viņa tikko dzirdami atbildēja.
Paraugies man acīs!
Ak, Jahve!
— Ahā! Tu melo! Tad es tev pateikšu: manu dēlu — Ēģiptes troņmantnieka dēlu — sauc par Ishāku! Un viņš ir jūds…
— Ak, kungs! Ak, kungs! Apžēlojies! — Sāra iesaucās, mezdamās viņam pie kājām.
Ramzess nepacēla balsi, taču seja viņam bija kļuvusi pelēka,
Mani brīdināja, — viņš sacīja, — lai es neņemu savā mājā jūdieti… Taču es centos pārvarēt savu netīksmi pret taviem ciltsbrāļiem., tālab ka uzticējos tev. Bet tu nozagi man dēlu.
Priesteri pavēlēja, lai viņš būtu jūds, — Sāra nočukstēja.
Priesteri? Kādi?
Godājamie Herhors un Nofri. Viņi sacīja, ka tā vajagot, jo tavam dēlam jākļūst par pirmo jūdu ķēniņu…
Priesteri? Nofri? — princis atkārtoja. — Par jūdu ķēniņu? Es taču sacīju tev, ka tavs dēls var kļūt par manu loka šāvēju komandieri vai par manu rakstvedi, bet tu, nelaimīgā, nospriedi, ka jūdu ķēniņa tituls ir vilinošāks par šiem augstajiem amatiem. Lai pateicība dieviem, ka es beidzot atklāju šo augstmaņu intrigas un zinu, kādu likteni viņi gatavo manam dēlam!
Ramzess brīdi domāja, kodīdams lūpas, tad pēkšņi skaļi iesaucās:
— Ei! Kalpi! Kareivji!
Istaba acumirklī pienāca ļaužu pilna. Raudādamas ieskrēja Sāras kalpotājas, ieradās rakstvedis un viņas mājas pārvaldnieks, pēc tam vergi, beidzot vairāki kareivji ar virsnieku.
— Nāve! — Sāra iekliedzās sirdi plosošā balsī.
Viņa metās pie šūpuļa, sakampa dēlu un, ierāvusies kaktā, iesaucās:
— Nonāvējiet mani… bet viņu nedošu! Ramzess pasmaidīja.